Ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez personīgām attiecībām ar Viņu II

Dārgie draugi, es priecājos sveikt jūs šai jaunajā dienā, un ticu, ka tas vārds, kuru Dievs mums šodien dod, būs mums par lielu uzmundrinājumu un stiprinājumu.Turpināsim sarunu par ticības lomu cīņā pār pēdējo dienu pārbaudījumiem. Vakar mēs runājām par to, ka ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez personīgām attiecībām ar Viņu. Ticība – tās ir sirsnīgas savstarpējas attiecības ar Dievu, un ne vienkārši Bībeles rakstu vietu citēšana.Reiz Jāņa Kristītāja klātbūtnē Israēla bērni sāka apliecināt to, ka viņi ir Ābrahāma bērni, bet tai pat laikā viņiem nebija tik ciešas attiecības ar Dievu, kādas bija Ābrahāmam. Lūk, ko Jānis viņiem atbildēja:
„Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Un neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.”(Mateja 3:8-9).
Šai fragmentā mēs redzam, ka Jānis vērsās pie tautas, kas bija sapulcējusies, lai kristītos. Viņš sacīja tiem, ka viņiem ir vajadzīga pareiza attieksme, ne vienkārši tukšs apliecinājums par to, ka Ābrahāms ir viņu tēvs. Ja jums ir tikai apliecinājums, bet nav dzīvu attiecību ar Dievu, tad Dievs jums paies garām, un ja Viņam to vajadzēs, Viņš no akmeņiem radīs Ābrahāmam dēlus.Ābrahāms – tas ir ticības tēvs. Viņš ir tēvs ne tikai tiem, kuri ir apgraizīti, bet arī tēvs katram, kurš staigā tās ticības pēdās, kura Ābrahāmam bija, kad tas vēl nebija apgraizīts. Bībeles apsolījumi pieder tikai Ābrahāma sēklai, bet viņa ģimene – tie ir ticības pēcnācēji.Lūk, tālab ir teikts:
„Kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti, protams, ja viņi ne vien ārīgi pieder pie tādiem, bet arī seko tai ticībai, kas bija mūsu tēvam Ābrahāmam jau tad, kad tas vēl nebija apgraizīts.”(Romiešiem 4:12).
„Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs..”(Romiešiem 4:16).
Pateicoties Ābrahāma paklausībai Dievam, pateicoties viņa draudzībai un tuvajām attiecībām ar Dievu, Ābrahāms kļuva par ticības tēvu.Ticība – tās ir tuvas savstarpējās attiecības ar Dievu un nesaraujama saikne ar Viņu.Ticība – tā ir spēja redzēt, dzirdēt un pieņemt no Dieva.Tomēr bez svētas dzīves neviens neredzēs Dievu. Ticība ir cieši saistīta ar svētumu – ar svētu dzīvi.
„Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.”(Mateja 5:8).
„Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu,..”(Ebrejiem 12:14).
Daudzi nespēj redzēt Dievu, jo viņi nestaigā svētumā. Viņi pārāk daudz laika velta pārejošajām pasaulīgajām lietām. Savukārt šāds dzīvesveids ietekmē viņu spēju ticēt vai uzticēties Dievam. Draudzība ar pasauli un dzīve, kurai nav pareizo prioritāšu, atņem cilvēkam pārliecību Dievā. Cilvēks ar šādu dzīvesveidu nav spējīgs saskatīt, kā Dievs var atbildēt uz viņa lūgšanu, kā Dievs var atbrīvot viņu no briesmām, jo vairāk, cilvēks nespēj saprast, kā var mīlēt savu ienaidnieku.Savukārt ticības cilvēks ir spējīgs saskatīt Dievu, jo par Viņa likumiem tas pārdomā dienām un naktīm, un viņa dzīve ir fokusēta uz Dievu.Dārgais draugs, ticība – tas ir nopietns spēks! Bet ticība pieprasa draudzību ar Dievu.Jo ciešāka būs tava draudzība ar Dievu, jo efektīvāka būs tava ticība.Es lūdzu par to, lai šo pēdējo dienu grūtības nespēj vājināt tavas savstarpējās attiecības ar Dievu.Līdz rītam!Mācītājs Rufus Adžiboije 

Līdzīgi raksti

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.