Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam

Izturieties ar cieņu pret Dieva Vārdu!

Šodien to pašu Dievs vēlas teikt arī mums. Dieva Vārds ir mūsu dzīvība. Dievs, sūtīdams Savu Vārdu, piedāvā mums dzīvību. Atraidot Dieva Vārdu, mēs atraidām pašu dzīvību. Mozus saka par Dieva Vārdu: „Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība…”

Ir ļoti svarīgi iemācīties uztvert Dieva Vārdu nevis kā ko tukšu, ne kā dziesmu, ko noklausījušies, mēs vienalga aizejam savus ceļus, bet kā visaugstāko dārgumu. Pieņemot Dieva Vārdu savā sirdī, mums jātur Dieva Vārds lielā vērtībā, mums tas jāciena, jo Dieva Vārds – tā ir mūsu dzīvība.

Es visu spēju tā spēka, kas mani dara stipru!

Kad mēs ticībā savas rūpes atdodam Jēzum, tad mūsu iekšienē parādās patiess prieks, un dvēsele sāk dziedāt jaunas dziesmas. Kad cilvēks visā pilnībā paļaujas uz Dievu, tad viņš pārstāj dziedāt vecās dziesmas: „O, es esmu vājš! O, es nevaru to paveikt! O, man nekas neizdosies! Ak, es nabaga cilvēks!”

Kad cilvēks atdod visas savas rūpes Dievam, Kurš rūpējas par viņu, tad no tāda cilvēka lūpām sāk skanēt jauna dziesma: „Vājais teiks, ka viņš ir spēcīgs! Es visu spēju tā spēka, kas mani dara stipru! Mans Dievs piepilda katru manu vajadzību! Tas Kungs ir mans Gans! Man nekā netrūks! Ar Dievu es sakauju armijas! Viņa brūcēs es esmu dziedināts!”

Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai II

Kad esam viesmīlīgi un atvērti tam, lai palīdzētu cilvēkiem un dalītos ar to, kas mums ir, kad darām visu nepieciešamo, lai mūsu viesi justos ērti, un kalpojam viņiem no visas savas sirds, saskaņā ar Dieva teikto, mēs, pat neizprotot to, varam izrādīt viesmīlību eņģeļiem, kuri atnes mums svētīgas dāvanas no Dieva. Atraidot cilvēkus, neapzināti mēs varam atraidīt Dieva eņģeļus.
Dieva Vārds tev šodien: esi viesmīlīgs, un Dievs tevi svētīs!

Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai

„Un Tas kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: „Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad , lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmeties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: „Labi, dari, kā tu esi sacījis.”
Un tie sacīja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.”
Bet tas sacīja: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. ( 1. Mozus, 18: 1-5, 9-10).

Vai Tam Kungam kaut kas būtu neiespējams?

Šis jautājums ir ļoti svarīgs, jo atbilde uz to nosaka, cik lielā mērā mēs varēsim piedzīvot Viņa iejaukšanos savā dzīvē. Šis jautājums liek mums saprast, ka mūsu Dieva atziņas līmenis ietekmē mūsu ticības līmeni.

Ja cilvēks tic, ka Dievam nav nekā neiespējama, tad viņa attieksme pret dzīvi, grūtībām būs atbilstoša, un viņa gara noskaņojums, saskaroties ar grūtām un ilgām problēmām, būs pareizs.

Ticības apliecinājuma princips

Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu.
Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”

Bez noteiktām pārmaiņām mēs nevarēsim saņemt dievišķo redzējumu

Pirmais, ko Dievs izdarīja ar Ābramu, – Viņš izveda viņu no telts jeb no viņa komforta zonas. Kamēr mēs atrodamies komforta zonā, kur mums ir ērti, kur no mums netiek prasīta īpaša piepūle, kur viss notiek pēc ierastā scenārija, tikmēr mēs arī nebūsim spējīgi ieraudzīt to, ko Dievs vēlas mums parādīt. Tāpēc ļoti bieži Dievs mudina mūs iziet no komforta zonas, no sava pierastā, ērtā dzīvesveida un pieliekam pūliņus, lai paplašinātu savas zināšanas par Dieva gribu mūsu dzīvei.

Paliec stiprs ticībā, un tu redzēsi, kā viss tavā dzīvē sāks mainīties

Es priecājos, ka mēs no jauna varam iedziļināties Dieva Vārdā un smelt no tā spēku un gudrību, lai šī diena būtu mums veiksmīga.
Mēs iesākām runāt par Ābrahāma dzīvi. Šodien mēs apskatīsim kādu ticības principu, kurš darbojās Ābrahāma dzīvē.
Dievs parādījās Ābramam. Viņam bija varens redzējums Ābrama dzīvei. Par to mēs varam lasīt 1. Mozus grāmatā (12:1-4):
„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. “

Tas, ko esi gatavs ziedot jeb atdot, noteiks to, kas vēlāk ienāks tavā dzīvē

Tas, no kā esi gatavs šķirties, noteiks to, kas nākotnē ienāks tavā dzīvē.
Vakar mēs lasījām, ka Dievs aicināja Ābrahāmu atstāt savu zemi, sava tēva mājas un savus radiniekus, lai dotos uz to zemi, kuru Dievs viņam parādīs.

„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu” (1. Mozus, 12:1).