«Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti, kam grēki nolīdzināti!
Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa vainu, kura sirdī viltības nevaid!» (Ps.32:1-2).
Dāvids saka, ka pēc gēku nožēlas cilvēka dzīvē ienāk Dieva piedošana, viņa grēki ir nolīdzināti un pārkāpumi piedoti. Dāvids nosauc tādu cilvēku par svētīgu. Cilvēks, kurš neslēpj savā sirdī viltības, ir atvērts Dieva priekšā. Nav piedošanas tam, kas nenožēlo un neatklāj savus grēkus Dieva priekšā.
Notika nelaimes gadījums, kā rezultātā es guvu pleca kaula šķembainu lūzumu. Draudze un mācītājs lūdza Dievu par veiksmīgu operāciju un ātru atveseļošanos. Dievs svētīja ķirurga rokas, un operācija bija veiksmīga.
«Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns.(Sal.māc. 12:14).
Salamans it kā dublē Jēzus vārdus. Dievs nodos katru mūsu lietu tiesā un īpaši visu apslēpto – grēkus, nepareizās lietas, to, ko mēs noslēpjam. Katru lietu Dievs izvedīs Savas tiesas gaismā. Tas nozīmē, ka mūsu grēki sekos mums pa pēdām. Vienīgais veids, kā mēs varam izvairīties no grēka un nepareizās rīcības sekām – nožēlot tos, pirms Dievs tos nodod tiesā. Grēku nožēla atnes mums žēlastību un labvēlību no tā Kunga. Grēka nožēla atnes mūsu dzīvē jaunas iespējas no tā Kunga. Tāpēc pareizais dzīves veids un pareizais lēmums ir tajā, ka nožēlojam savus apslēptos grēkus, lai Dievs mūs nenotiesātu.
«Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms» (Мk.4:22).
Šeit mēs redzam ļoti svarīgu Jēzus paziņojumu. Saskaņā ar šo rakstu vietu, viss, kas apslēpts, noteikti nāks gaismā. Ja mēs to pieņemsim, kā patiesību, tad mūsu dzīve Dieva un cilvēku priekšā būs caurskatāma. Katra mūsu nepareizā vai Dieva principiem neatbilstošā rīcība, agri vai vēlu nāks gaismā, un visas mūsu apslēptās lietas agri vai vēlu taps zināmas, visi mūsu neizsūdzētie, nenožēlotie un slepenie grēki agri vai vēlu taps zināmi visiem.
„Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis.” (Psalmi, 19:8-9)
Šai Rakstu vietā mēs redzam, ka viens no prieka avotiem ir Dieva Vārds, pārdomas par Vārdu, dzīves uztvere caur Dieva Vārda prizmu. Tāpēc ir tik svarīgi, lai mēs saprastu, ka, tikai paliekot Vārdā, mēs allaž varēsim smelties prieku un mājot priekā. Dieva Vārds – tā ir īstenais stimuls, kas palīdz vienmēr slavēt Dievu un priecāties.
Dārgie draugi, Dievs vēlreiz mudina mūs kalpot Viņam ar prieku. Jēzus reiz teica saviem mācekļiem: „Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”(Lūkas, 10:20). Ja tavs vārds ierakstīts Mūžīgās Dzīvības grāmatā, ja esi Dieva bērns, tad esi arī Kristus līdzmantinieks. Un tas ir pietiekoši, lai tu priecātos un pateiktos Dievam par katru dienu.
Bībeles tulkojumā krievu valodā ir teikts, ka „labprātīgu devēju Dievs mīl” (2. Korintiešiem, 9:7). Bībeles tulkojumā latviešu valodā turpat ir teikts, ka ”priecīgu devēju Dievs mīl”. Dievs mīl nevis vienkārši izpildītājus, bet gan priecīgus devējus. Mums ir svarīgi ne tikai kalpot Dievam, bet darīt to ar prieku.
Šodien vēlos turpināt runāt par Dieva Vārda svarīgumu.
Mēs lasījām, ka Dievs runāja caur Mozu par to, ka Dieva Vārds – tā ir mūsu dzīvība. Tāpat mēs runājām par to, ka mūsu attieksme pret Dieva Vārdu var vai nu pagarināt, vai arī saīsināt mūsu dzīvi. Lasot Jēzus Kristus stāstītās līdzības, mēs redzējām, ka mūsu attieksme pret Dieva Vārdu nosaka mūsu pamatu izturību, mūsu dzīves un visa, ko mēs savā dzīvē ceļam, noturību. Vakar mēs runājām arī par to, ka Dieva Vārds ir spējīgs mūsu vilšanās pārvērst priekā, bankrotu – pārpilnībā. Visu to mēs redzējām, apskatot Pētera dzīves piemēru.
Jau vairākas dienas mēs runājam par Dieva Vārda lomu mūsu dzīvē. Mēs runājām par to, ka Dieva Vārds – tā ir mūsu dzīvība, un par to, ka pareiza attieksme pret Vārdu spēj pagarināt mūsu dzīvi. Vēl mēs runājām par to, ka mūsu attieksme pret Vārdu nosaka mūsu dzīves pamatu stiprumu, kā arī to, cik spējīgi mēs būsim pārciest dzīves likstas.
„Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mateja, 7:24-27).
