Mana dzīve sludina pat tad, kad es par to nezinu. Lūk, kāpēc ir tik svarīgi mainīties, lai mūsu dzīve varētu atspoguļot un atbilst tam, ko mēs sludinām ar savu muti. Mums ir jāsludina ar savu dzīvi, un ne tikai vārdiem. Tā ir Dieva griba priekš mums.
Dievs maina mūs ne tikai caur grūtībām un pārbaudījumiem, bet arī caur Savu laipnību un žēlastību.
„Kad es biju jauns cilvēks, manai iztēlei nebija robežu. Tālab, es gribēju izmainīt visu pasauli. Ar laiku es sapratu, ka es nespēšu mainīt pasauli, tālab, es nolēmu pamēģināt izmainīt savu valsti. Kad es atklāju, ka arī valsti es nespēšu izmainīt, tad es koncentrēju savu uzmanību uz savu pilsētu. Taču, es nespēju mainīt arī savu pilsētu. Tālab, esot jau cienījamā vecumā, es mēģināju izmainīt savu ģimeni. Tagad, kad jau esmu vecs vīrs, kurš atrodas uz nāves gultas, es sapratu, ka vienīgais, kuru es varēju mainīt, tas ir – sevi pašu. Pēkšņi es sapratu, ka tad, ja es būtu strādājis pie tā, lai mainītu sevi, iespējams, es reāli spētu ietekmēt savu ģimeni, un tad, es un mana ģimene, iespējams, varētu ietekmēt savu pilsētu. Caur mūsu pilsētas ietekmi, iespējams, mēs mainītu savu valsti, un tad arī visu pasauli.”
1. Dievs maina mūs caur atskatīšanos kādam.
Lai mēs mainītos, Dievs bieži vien noliek mūs zem tāda cilvēka varas, kura priekšā mums ir jāatskaitās. Cilvēks, kurš nevienam neatskaitās, diezin vai ieraudzīs sevī to lepnības, dumpības un egoisma līmeni, kas viņam būtu jāpārvar. Atskaitīšanās kāda priekšā mums ir aizsardzība pret maldiem un pašapmānu.
Viens no līdzekļiem, kuru Dievs izmanto tam, lai mainītu mūs un veidotu mūsu raksturu, ir savstarpējās attiecības ar cilvēkiem. Lai mēs mainītos, mums ir jāiemācās dibināt veselas attiecības pašiem ar sevi, ar cilvēkiem un, protams, ar Dievu. Ja mēs nevēlamies dibināt attiecības ar cilvēkiem vai arī bēgam no grūtībām, kas rodas jebkurās savstarpējās attiecībās, tad mēs nevarēsim mainīties. Acīmredzama pazīme tam, ka cilvēks pieaug Tā Kunga Jēzus Kristus atziņā, – tā ir viņa pareiza attieksme pret Dievu, sevi un cilvēkiem.
Izmainīts cilvēks kalpo cilvēkiem tāpēc, ka mīl tos, un ne tāpēc, ka meklē kādu labumu sev. Man ir tik skumji, kad es satiekos ar cilvēkiem, kuri kalpo, jo viņiem tas ir izdevīgi. Cilvēku, kuram ir tādi motīvi būs grūti mainīt. Jūda Iskariots, kurš nodeva Jēzu, bija tieši tāds cilvēks. Trīs ar pusi gadus Jūda Iskariots atradās līdzās Jēzum, bet tas viņu nekā neizmainīja, jo viņam bija netīri motīvi. Jūda Iskariots bija sudrabu mīlošs un skops cilvēks. Jēzus uzticēja viņam Savas kalpošanas finansiālo pusi, tālab tam bija pieeja naudai un ziedojumiem, kas domāti Jēzus kalpošanai. Sākumā Jūda Iskariots sāka zagt naudu no kases, bet galu galā nodeva arī savu Skolotāju.
„Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības.”(Galatiešiem 5:22-23).
Lūk, kādas izmaiņas Dievs vēlas veikt mūsos. Dievs nevēlas, lai mēs būtu cilvēki ar „lielu galvu” un, tai pat laikā, ar „mazu sirdi”. Un vēl, Dievs negrib, ka mēs būtu cilvēki vien ar ārēju svētbijību, bet bez svētbijības spēka. Bībele aicina mūs izvairīties no tādiem cilvēkiem.
Mana liecība ir par to, kā Dievs dziedināja manu muguru pagājušā gada beigās.
Mani bērni sāka mācīties spēlēt klavieres mūzikas skolā, tāpēc mums bija jānopērk instruments.
„Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles. Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.”(Jēkaba 1:21-25).
„Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.”(1.Timotejam 6: 9-12).
Ceļš, pa kuru mūs vedīs Jēzus, ne vienmēr būs gluds un viegls. Bībele mums saka, ka Pats Jēzus ir pacietis krustu, kaunu un zaimošanu attiecībā uz Sevi. Tas nozīmē, ka Jēzus noteikti vedīs mūs pa raudu un nāves ielejām, pa ceļiem, kurus mēs negribam staigāt, bet kas ir labāki priekš mums, jo tikai Viņš zina, kas ir pats labākais mums. Mācekļi sekoja Jēzum ne tikai tad, kad Viņš runāja viņiem tīkamas lietas, bet arī tad, kad Viņš atmaskoja un laboja viņus. Mācekļi sekoja Jēzum pat tad, kad viņi nesaprata to, ko Viņš tiem sacīja. Mācekļi vienkārši uzticējās Viņa gudrībai.
