Ir Kāds, Kas tevi nekad neatstās un nekad nepametīs
Dzīvē mēdz būt dažādas situācijas un visādi iemesli, kāpēc mūs pamet mums ļoti dārgi cilvēki.. Daži to izvēlās, bet dažiem to nākas darīt pret savu gribu. Tā vai citādi, bet ar šo zaudējuma sāpi mēs paliekam vieni, un mums nākas mierināt savu dvēseli, kā no mātes krūts atrautu zīdaini… Un pasaulē ir tikai Viena Personība, Kura nekad tevi neatstās, nekad tevi nepametīs un mācēs mierināt tevi, kā to nespēj neviens cits.Manā 11. dzimšanas dienā, autoavārijā gāja bojā mana mammīte- mans visdārgākais cilvēks pasaulē. Viņa to noteikti negribēja – atstāt savu, mazo mīļoto meitiņu, taču tā notika. Man bija brīnišķīgs tētis, kurš mani ļoti mīlēja, man bija ļoti mīļa omīte, taču man neizsakāmi trūka manas mammītes. Kā bērnam man bija grūti tikt galā ar šo lielo zaudējumu, un manā sirdī ienāca atstumtība un nepilnvērtība. Man šķita, ka es vairs neesmu tāda kā citi bērni, jo man nebija mammītes. Man likās, ka citiem nepatīk mana klātbūtne, tāpēc, ka esmu savādāka. Kopš tā brīža es jutos ļoti vientuļa un neaizsargāta. No tā laika ierāvos sevī un no dzīvespriecīgas teicamnieces pārvērtos par nepilnvērtību kamolu. Pusaudžu vecumā tas īpaši izpaudās ar dažāda veida pašapliecināšanās mēģinājumiem. Es ģērbos spilgti un izaicinoši, un tādā veidā centos pievērst vienaudžu uzmanību. Kad man bija aptuveni 17 gadu, es secināju, ka tikai apprecoties un izveidojot savu ģimeni, es atbrīvošos no šīs nepilnvērtības, kura vajāja mani saistībā ar mammītes zaudējumu. Es pieņēmu šo lēmumu, un jau 18 gadu vecumā, tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, es apprecējos – bez mērķa savai dzīvei, bez mērķa savai ģimenei un nākotnei.Mūsu laulībai nebija ilgs mūžs. Domāju, ka šīs problēmas jau bija no paša sākuma, taču patvērumu no tām es meklēju mūsu bērnos. Pirmais piedzima puisītis, kuru mēs ļoti gaidījām, taču problēmas, no kurām es meklēju patvērumu laulībā, mani nepameta. Es joprojām jutos vientuļa un neaizsargāta un man vēl joprojām kaut kā pietrūka. Tad es nolēmu, ka manu problēmu atrisinājums varētu būt otrs bērniņš. Pēc kāda laika mums piedzima otrs, ļoti gaidīts dēliņš. Taču ar laiku es sāku apjaust, ka patiesībā esmu palikusi viena un nu jau ar diviem, maziem bērniem……Aptuveni tad, kad vecākajam dēliņam bija pieci un jaunākajam trīs gadi, mūsu laulība izjuka pilnībā.Un cilvēks, kurš pieņēma lēmumu mani atstāt, bija mans vīrs. Viņš atrada citu sievieti, kura neuzlika nekādus pienākumus un atbildību, un pameta mūs. Drīz pēc tam viņš noformēja laulības šķiršanas dokumentus. Es paliku viena ar diviem maziem bērniem, svešā pilsētā, bez draugiem un tuviem cilvēkiem. Blakus nebija neviena, bet pat tas nebija pats briesmīgākais. Daudz smagākā stāvoklī bija mana salauztā sirds, kura ne tikai neatrada mierinājumu laulībā, bet kuru salauza vēlreiz.Rūgtums un nepiedošana grauza manu sirdi no iekšienes un plosīja manu sirdi. Es neieredzēju manu bijušo vīru. Taču šis naids plosīja gabalos nevis viņu, bet mani. Miesas ciešanām ir zāles, bet dvēseles ciešanām zāļu nav. Ir tikai Viens, Kurš dziedina salauztas un satriektas sirdis un Tas ir Jēzus Kristus, Kurš nemanāmi un maigi sāka klauvēt pie manas sirds durvīm.Sākumā es, protams meklēju dažādus ceļus un risinājumus, lai remdētu nepanesamās dvēseles ciešanas. Šķiršanās vienmēr ir ļoti sāpīgs un smags process, jo sieva un vīrs ir viena miesa. Un tad, kad šo miesu sarauj gabalos, tad gabalos tiek sarauta arī dvēsele, tāpēc šīs sāpes patiesi ir reālas un nepanesamas. Lai kaut kā ar to tiktu galā, es sāku ļoti daudz smēķēt, bet tas palīdzēja tikai uz īsu laiku. Tad es sāku staigāt pa kafejnīcām un iepazīties ar vīriešiem, jo man likās, ka jaunas attiecības un izklaides spēs kaut kādā veidā remdēt mana ciešanas. Man arī ļoti gribējās būt kādam vajadzīgai un mīlētai. Bet arī tas nelīdzēja. Tajā pašā laikā es sāku svētdienās iet uz tradicionālo baznīcu, taču kaut kādā brīdī es sajutos kā apburtā lokā. Pa nedēļas vidu es gāju uz kafejnīcām, smēķēju utt., bet svētdien es devos uz baznīcu un nožēloju grēkus. Dažreiz šajā grēku nožēlas laikā es pat nepaspēju uzskaitīt visus tos grēkus, ko pa nedēļu spēju sagrēkot.Es pat nezinu ar ko tas būtu beidzies, ja ne mans Kungs, Kurš sūtīja manā ceļā cilvēkus, kuri sāka stāstīt par Jēzu – Dzīvu un reālu Dievu. Viens no šādiem cilvēkiem bija mans priekšnieks, pie kura es tobrīd strādāju. Viņš bija kristietis un viņš pazina dzīvo Dievu. Viņš ļoti daudz ar mani par to runāja. Tas ko es dzirdēju no mana priekšnieka, ļoti atšķīrās no tā ko es svētdienās dzirdēju savā baznīcā. Šim cilvēkam bija dzīva ticība un dzīvas attiecības ar Dievu un tajā laikā tas bija kā eliksīrs manai dvēselei. Mājās man bija Bībele – tā bija pirmā grāmata, kuru es iegādājos mūsu laulības sākumā. Es sāku to lasīt, un lasīt, un lasīt – meklējot to, ko Dievs domā par manu situāciju un vai ir iespējama mūsu laulības atjaunošana. Tajā laikā es meklēju tikai to, jo domāju, ka tā ir mana galvenā problēma…. Es pat īsti nezinu kas tajā laikā notika ar maniem bērniem, jo vienīgais ko spēju bija viņus apģērbt un pabarot. Un tagad papildus manām lielajām bēdām, kas gūlās uz maniem pleciem, man bija vienai jānes arī šī smagā nasta – bērni. Iekšēji es biju mirusi un tukša, tāpēc es neko nevarēju dot saviem bērniem. Bezspēcībā es tikai varēju noskatīties uz to postu, kas nāca pār manu namu, kuru atjaunot es vairs nebiju spējīga.Otrs cilvēks, kurš mani atveda uz dzīvā Dieva draudzi, bija mana kaimiņiene, ar kuru mani iepazīstināja draudzene, kura redzēja, kā es vienkārši eju postā, bet palīdzēt nespēja. Pirmajā reizē es gāju uz šo draudzi tikai ar vienu domu, ka tas man var palīdzēt. Taču pēc šī apmeklējuma nekas īpašs nenotika, taču teikt ka nenotika nekas es arī nevarēju, jo es sāku vairāk un vairāk domāt par Dievu. Manī sāka mosties cerība, ka Dievs var man palīdzēt un atjaunot manu laulību. Pēc kāda laika es vēlreiz aizbraucu uz dievkalpojumu u pēc aicinājuma iznākt priekšā un nožēlot grēkus, es to izdarīju, cerībā, ka tas dos manai dvēselei mierinājumu. Pēc šī apmeklējuma man kļuva vieglāk, bet ne tik daudz kā biju cerējusi. Nākamais solis, kuru man ieteica bija ūdenskristības. Tā kā man bija ļoti smagi, biju gatava uz visu. Tāpēc es nolēmu, ja reiz ūdenskristības, tad ūdenskristības. Es pieņēmu ūdenskristības un jutos vēl daudz labāk. Tas mani mudināja vēl vairāk meklēt Dievu un apmeklēt šo draudzi, jo manā dzīvē sāka notikt reālas pārmaiņas – ne tikai manā sirdī, bet arī man apkārt. Darbā man paaugstināja algu, bet tas priekš mums bija ļoti daudz, jo tagad man vienai nācās uzturēt bērnus, bet maksājumu bija ļoti daudz. Mana un manu bērnu dzīve sāka sakārtoties. Es skaidri apzinājos, ka tas bija Dievs, Kurš sāka mums ar bērniem palīdzēt visās lietās. Bet tas vēl nebija viss, ko Dievs priekš mums bija sagatavojis. Apmeklējot draudzi, es uzzināju par kristībām ar Svēto Garu. Un tā kā biju sapratusi, ka tikai Dievs var palīdzēt dvēseles ciešanām, es biju gatava saņemt šo kristību ar Svēto Garu. Tas patiešām atnesa vēl lielākas pārmaiņas manā dzīvē. Tieši pēc kristībām ar Svēto Garu es pirmo reizi apjautu savā sirdī tādu mieru, kādu vēl nekad nebiju piedzīvojusi. Mani piepildīja liels prieks un pēc ilgiem, ilgiem laikiem es atkal sajutos tik laimīga, it kā patiešām būtu piedzimusi no jauna. Es jutos tā it kā manā dzīvē nekad nebūtu bijis sāpju un ciešanu. No šīs dienas mani piepildīja spēks stāties pretī grēkam. Un tā ir pati lielākā brīvība, kuru mēs iegūstam Kristū – brīvība no grēka. Un tā, manuprāt, arī ir kristības būtība – ka mēs varam ne tikai nožēlot grēkus Dieva priekšā, bet Dievs dod mums spēku negrēkot. Pretējā gadījumā tas ir kā apburtais loks, kad cilvēks nožēlo grēkus un atkal grēko, nožēlo un atkal grēko. No šīs dienas mana dzīve izmainījās pilnībā. Priekšā vēl bija ilgs ceļš uz piedošanu, jo vienīgās zāles dvēselei ir piedošana un izlīdzināšanās ar pāridarītājiem. Taču bez Jēzus Kristus augšāmcelšanās spēka tas nav iespējams. Kopš tās dienas man vienmēr blakus ir mans Mierinātājs – brīnišķīgais Svētais Gars, Kurš sūtīts pie mums, pateicoties Jēzus upurim Golgātā.Jēzus pilnībā izmainīja manu dzīvi. Viņš atgrieza man pēc šķiršanās prieku un dzīves garšu. Tagad es spēju būt laimīga un apmierināta pati ar sevi, un pats galvenais, pilnvērtīga, tāda kāda esmu. Jēzus mīlestība pilnībā dziedināja manu sirdi un darīja to spējīgu piedot ne tikai manam vīram, bet piedot ikreiz, kad tas nepieciešams, jo ikdiena sastāv no piedošanas….. Klausoties Vārdu un lasot Bībeli, Dieva Vārds attīrīja un dziedināja mani no kompleksiem, no mazvērtības, nepilnvērtības, atstumtības utt. Vārds iededza gaismu un deva manai dzīvei mērķi. Un jo vairāk es iepazīstu Viņu – Jēzu Kristu, jo vairāk mana dzīve mainās. Dievs man parādīja Savu milzīgo mīlestību, nomirstot manis dēļ pie krusta. Un Viņa mīlestība ir pierādīta krustā ar darbiem un nevis ar vārdiem. Cik, bieži cilvēks saka – es tevi mīlu, un tas pat varbūt ir patiesi. Bet tie ir vārdi. Dievs Savu mīlestību apliecināja atdodams Savu vienīgo dēlu par tevi un mani. Reiz caur Bībeli Dievs mani uzrunāja: “Ja pat māte tevi atstās (un viņa noteikti to izdarīs, jo visi cilvēki reiz mirst), tad Es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu (jo Dievs ir vienīgais Mūžīgais Dievs)”. Viņš ir Tā personība, kas ikdienas ir ar tevi, un Viņš ir vienīgais, kas var apgalvot – Es tevi nekad neatstāšu un nepametīšu.Dievs man palīdzēja saprast un ieraudzīt, ka bērni ir milzīga svētība un dāvana no Tā Kunga un ka viņi nekādā gadījumā nav nasta. Ka Viņš spēj būt vislabākais Tēvs maniem bērniem, un ka Viņš spēj rūpēties, kā neviens zemes Tēvs to nespēj, jo Dievam iespējams pilnīgi viss. Noslēgumā, es vēlētos pateikt dažus vārdus par to, ko Dievs saka par šķiršanos. Reiz, pēc tam, kad mēs jau kādu laiku bijām šķirti, mans bijušais vīrs uzdeva man jautājumu: “Bet ko Dievs saka par šķiršanos un par mūsu situāciju?”. Šodien mana bijušā vīra vairs nav mūsu vidū, viņš ir miris, bet pateicībā viņam, par mūsu kopā pavadīto laiku un mūsu brīnišķīgajiem bērniem, es vēlētos atrast atbildi uz šo jautājumu, kāds tad ir Dieva viedoklis, jo Dievs Bībelē saka, ka jūsu domas, nav Manas domas un jūsu ceļi nav Mani ceļi. Tāpēc mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem šajos jautājumos.
