Manam dēlam vasarā bija vajadzīgs darbs. Pirmā doma bija meklēt palīgstrādnieka darbu celtniecībā, tomēr manā sirdī valdīja nemiers, jo uzskatīju, ka viņš vēl ir bērns (16 gadi) un darbs celtniecībā varētu būt par smagu.
Man iekoda ērce, bet nebija laika, lai pārbaudītu to, pēc kāda laika, pamanīju, ka man ir parādījušies izsitumi, ārsta diagnoze – laima slimība. Tā pieņēmās spēkā un man jau bija grūti paiet, locītas sāpēja.
Man bija seši gadi un es ļoti vēlējos braukt uz kristiešu nometni. Par nometni bija jāmaksā 20 lati, bet mums tādas naudas nebija. Mēs ar mammu sākām lūgt Dievu (pēc rakstu vietām – Mat. Ev.18:19-20; Marka Ev.11:23-24), ticējām, ka Dievs atbildēs uz manu lūgšanu un dos šo naudu, katru dienu apliecinājām, ka naudiņa mums būs.
Lasot citu cilvēku liecības par tūlītējām atbrīvošanām no atkarībām, pilnībā mainītu dzīvesveidu un tamlīdzīgi, man šad tad ienāk prātā doma, ka mana liecība nebūtu tik iespaidīga, jo es vienmēr pēc uzvedības esmu sev likusies prātīgs un apdomīgs cilvēks. Bet pavisam reāli ir tas, ka, lai kāda būtu cilvēka būtība vai raksturs, mūsu ienaidnieks Sātans atradīs piemērotu variantu ikvienam, kā pārliecināt par dzīves bezjēdzīgumu, iegrūst sevis vainošanas un nepieņemšanas purvā, lai beigu beigās izdarītu savu netīro darbu – iznīcināt cilvēku. Tagad atskatoties atpakaļ, es esmu tik ļoti pateicīga Dievam, jo redzu, kā Viņš ir mani apžēlojis un sargājis.
Man ļoti, ļoti gribējās skūteri, lai man vasarā būtu laba nodarbošanās. Mammītei tādas naudiņas nebija, tāpēc nolēmu lūgt Dievam. Neviens, no pazīstamajiem cilvēkiem nezināja par manu vēlēšanos.
