Nepieņem viltus mīlestību un brīvību, bet saņem īsto – no Dieva!

 

Lasot citu cilvēku liecības par tūlītējām atbrīvošanām no atkarībām, pilnībā mainītu dzīvesveidu un tamlīdzīgi, man šad tad ienāk prātā doma, ka mana liecība nebūtu tik iespaidīga, jo es vienmēr pēc uzvedības esmu sev likusies prātīgs un apdomīgs cilvēks. Bet pavisam reāli ir tas, ka, lai kāda būtu cilvēka būtība vai raksturs, mūsu ienaidnieks Sātans atradīs piemērotu variantu ikvienam, kā pārliecināt par dzīves bezjēdzīgumu, iegrūst sevis vainošanas un nepieņemšanas purvā, lai beigu beigās izdarītu savu netīro darbu – iznīcināt cilvēku. Tagad atskatoties atpakaļ, es esmu tik ļoti pateicīga Dievam, jo redzu, kā Viņš ir mani apžēlojis un sargājis.

Es Dievam sāku ticēt jau samērā agri. Atceros, kā apmēram desmit gadu vecumā sēdēju mājas pagalmā un lasīju Č.Dikensa grāmatu “Mūsu Kunga dzīve”, ko biju mājās atradusi. Lasīju un zināju, ka stāsts par Jēzu ir patiesība. Nozīme bija arī tam, ka mana klases audzinātāja pamatskolā bija kristiete, un no viņas es saņēmu savu pirmo Bībeli. Biju iemācījusies no galvas Tēvreizi un skaitīju pa vakariem. Jutos ļoti pacilāta no domas, ka es skaitu lūgšanu.

Arī kad sākās pusaudžu vecums, biju mierīgs un līdzsvarots bērns, mani nevilka ne ballītes vai puiši, ne iedzeršana vai smēķēšana. Arī no mājām prom nebēgu. Mamma saka, ka man “pusaudžu trakums” esot pagājis garām.

Izmaiņas notika, kad pēc 11.klases es aizbraucu uz vasaras nometni. Tur bija pāris jaunieši, kuriem bija līdzi magenotofons, un viņi klausījās savu mūziku. Tā bija kāda 70tajos un 80tajos gados ļoti populāra rokgrupa, kuras solists, slavas virsotnē būdams, mira no neārstējamas slimības. Tas viss man toreiz šķita tāds noslēpumains un pievilcīgs, un mani šī mūzika sāka pievilkt.

Kad aizbraucu mājās pēc nometnes, es sāku interesēties par šo grupu un tās mūziku, meklēju visus pieejamos materiālus, krāju visu kabatas naudu un pirku grupas ierakstus. Katru dienu pēc skolas nācu uz mājām un stundām sēdēju un klausījos šo mūziku. Ar laiku izlīmēju visu istabu ar šīs grupas plakātiem. Vēlāk mana apsēstība aizgāja vēl tālāk. Savās domās es sarunājos ar mirušo grupas solistu. Tagad nekaunos arī atzīties, ka savā istabā biju izveidojusi viņam altāri, uz kura bija puķes un sveces, un viņa fotogrāfija. Skatījos tajā un savās domās, dažreiz arī balsī, ar viņu sarunājos. Savās domās lūdzu viņam, lai viņš piepilda visu manu prātu. Tanī brīdī es to, protams, nesapratu, ka ar šo lūgumu es burtiski plaši atvēru durvis Sātanam. Bībele brīdi

na, lai mēs nesaistāmies ar gariem, ka tā Dieva acīs ir briesmīga nešķīstība. Toreiz man patiešām šķita, kas es sarunājos ar šo mūziķi, un es jutos savā veidā pat romantiski, ka man ir tuvas attiecības ar mirušu cilvēku, kurš bija mans elks.

Pagāja ne pārāk ilgs laiks, daži mēneši, kad es sāku ievērot sevī negatīvas pārmaiņas. Es sāku ļoti norobežoties no sabiedrības, man vairs negribējās smaidīt un smieties, biežāk sāka uzmākties briesmīgs nogurums. Tas turpinājās vēl dažus mēnešus, arī mana apsēstība vēl padziļinājās. Atceros, ka mana draudzene man teica, ka ar mani vairs neesot tik interesanti kopā laiku pavadīt. Tad es sāku saskatīt reālu saikni starp savu smago pašsajūtu un savu “aizraušanos”. Sāku aptvert, ka tālāk to nevajadzētu turpināt. Bet tajā brīdī man bija pilnīgs bezspēks un bezcerība, ka es no šīs situācijas varētu izkļūt. Es joprojām domāju, ka apstāklis, kas mani atturēja no pašnāvības mēģinājuma, bija tas, ka arī vienai no manām māsām bija šī pati apsēstība, un mēs viena ar otru dalījāmies savos pārdzīvojumos.

Ap to laiku mēs uzzinājām par kādu dziednieci, kura mums varētu palīdzēt. Abas ar māsu braucām pie viņas; viņa mums stāstīja par kosmiskām enerģijām, pieminēja arī Dievu, bet ne Jēzu. Viņa teica, ka es esot tukša no kosmiskās enerģijas, un lika man valkāt garus platus svārkus, jo tie, plīvojot ap kājām, palīdzēšot man atjaunot savu enerģiju. Viņa arī ieteica mums grāmatas lasīšanai. Es teorētiski sapratu, par ko viņa runā, bet nespēju to pieņemt īsti par savējo, jo instinktīvi jutu, ka manu problēmu tas neizskaidro. Es jau toreiz zināju, ka mana problēma ir kas vairāk, nekā tikai “kosmiska enerģija”. Tajā laikā sāku atbrīvot savu istabu no visas atribūtikas, kas saistījās ar šo rokgrupu, bet depresija tik un tā manī palika.

Tā pienāca 12.klases gala eksāmenu laiks. Atceros tos kā pa miglu. Vēl pirms eksāmenu sākšanās sāku strādāt smagu fizisku darbu. Pēc naktsmaiņām pārgurusi no rīta gāju uz konsultācijām. Eksāmenus nokārtoju labi. Tā pagāja visa vasara. Rudenī aizbraucu no Latvijas uz gadu mācīties citā valstī.

Šis gads man bija ļoti grūts. Manas noslēgtības dēļ man bija grūti sadraudzēties ar citiem. Arī dzīvojot tur, es tik un tā turpināju savu apsēstību. Bija brīži, kad ļoti gribējās ar kādu par šo lietu parunāties, bet kaunējos, ka mani uzskatīs par dīvaini. Ļoti gaidīju vēstules no savas māsas, jo tajās es guvu atbalstu. Kad mācību gads beidzās, atgriezos Latvijā.

Tajā laikā mana otra māsa, meklējot atbildes uz saviem jautājumiem, uzzināja par kādu baptistu mācītāju Rīgā, pie kura viņai  ieteica aiziet un parunāties. Atceros, kā māsa atbrauca mājās un bija kā spārnos: “Es zinu – tas ir tas, ko es biju meklējusi! Tev arī noteikti vajag aiziet pie tā mācītāja.” Viņa mani aizvilka uz Bībeles nodarbībām, ko vadīja šis mācītājs. Skatījos – visi cilvēki tādi smaidīgi, apskaujas, dzied dziesmas par Jēzu. Atzīšos, pirmajā reizē man ne visai patika, es tur paliku līdz beigām tikai tāpēc, ka pieļāvu domu, ka es tur varētu atgriezties arī nākamreiz, un tad man būtu kauns par savu nesavaldību pirmajā reizē.

Manī izmaiņas bija pakāpeniskas. Nebija tā, ka Dievs mani uzreiz atbrīvoja no apsēstības, kas bija ilgusi vairāk kā divus gadus. Mazpamazām, vairāk un vairāk uzzinot par Jēzu, es sāku saprast Dieva vēlmi manai dzīvei, Viņa lielo mīlestību pret mani, piedošanu un arī apzinājos savu grēku, kas man jānožēlo. Apmēram pēc pusgada, kopš sāku iet šajā draudzē, es arī nokristījos. (Mēs visas trīs māsas tagad esam kristījušās; pirms pāris gadiem, slava Dievam, ūdenskristības pieņēma arī mūsu mamma.) Tagad klausos kristīgo mūziku, un sajūtu Dieva brīvību, prieku, un mieru; varu gan smieties, gan dejot! Šobrīd savā draudzē esmu slavēšanas grupā un caur mūziku izsaku savu pieķeršanos Jēzum. Mūzika tiešām ir spēcīgs ierocis Dieva rokās, caur to cilvēki saņem atbrīvoš

Esmu milzīgi pateicīga Jēzum par Viņa lielo mīlestību pret mani.  Dažreiz par to domājot, man pat apraudāties gribas. Cilvēki savā ietiepībā atraida Dievu un Viņa žēlastību, nesaprotot, ka ar to paši sev nogriež ceļu uz svētībām. Ikvienam, kas manu liecību lasīs, gribu novēlēt: Lai cik grūta vai bezcerīga jums liktos jūsu situācija, kopā ar Dievu ir risinājums! Jēzus pirms aiziešanas sacīja: Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam (Mat.28:20).

Lūdziet Viņam, un Viņš atbildēs.

Zane Rudzīte

     

Similar Posts

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.