Pasaka par akmeņkali

Reiz dzīvoja kāds akmeņkalis. Katru dienu viņš to vien darīja, kā kala akmeņus ar savu mazo āmurīti, un tas viņam tiešām labi padevās. Kad viņš ieraudzīja kādu akmeni, tad uzreiz tajā ieraudzīja kaut ko, ko no tā izveidot. Visi apbrīnoja viņa dažādos darbus –   gan lielus, gan mazus tēlus. Bet viņš pats savu talantu un amatu nenovērtēja un gribēja kaut ko citu. Kādā dienā, staigājot pa pilsētu, viņš  ieraudzīja vīru, kam apkārt bija miesassargi un kurš gāja, kur vien gribēja. Tas bija valsts prezidents. Tad akmeņkalis nosprieda pie sevis, ka viņš arī gribētu būt prezidents un darīt, ko grib. Un tad, kā jau pasakā – tā arī notika. Akmeņkalis pārtapa par prezidentu. Viņš par to bija ļoti priecīgs. Bet tad viņš saprata, ka arī prezidentam ir savi pienākumi, kas jāpilda. Viens no tādiem bija – uzstāšanās tautas priekšā. Kādā karstā un saulainā dienā, kad viņš uzstājās pilsētas laukumā, šis jaunais prezidents pamanīja, ka viņš vienīgais stāv karstajā saulē, bet klausītāji stāvēja ēnās zem kokiem. Tad viņš nosprieda, ka tagad viņš labāk grib būt nevis prezidents, bet saule, lai varētu spīdēt virsū visam un visiem, kas ienāk prātā. Un atkal, kā jau pasakā – tā arī notika. Prezidents pārtapa par sauli. Atkal viņš bija laimīgs, jo varēja spīdēt virsū visam. Tā arī viņš visu laiku darīja, līdz pēkšņi viņam priekšā nostājās kaut kas liels un neļāva spīdēt garām. Tas bija mākonis, kas aizsedza saules starus. Saule vairs nevarēja spīdēt, kur vien grib – tāpēc prātā atkal ienāca doma.  šoreiz viņš labāk gribētu būt makonis un lidināties, kur vien ienāk prātā. Atkal nostrādāja pasaku brīnumi – tā arī notika. Saule pārvērtās par mākoni. Mākonis lidinājās pa debesīm, spēlējās ar saules stariem un vēroja pasauli zem sevis. Tad kādā brīdī viņš pamanīja, ka kaut kas viņu stumj uz priekšu – tur, kur viņš pats nemaz negribēja lidot. Stūmēju nevarēja redzēt, jo tas bija vējš. Tagad mākonis izlēma, ka viņš grib būt vējš, jo tas ir spēcīgs, var stumdīt un pūst uz priekšu visu, ko grib, un visu, kas pagadās ceļā. Tā arī notika – mākonis pārvērtās par vēju. Vējš lidinājās pa pasauli laimīgs. Viņš pacēla  koku lapas un dažādus citus priekšmetus, stumdīja mākoņus un bija priecīgs par sevi.. Tas bija līdz mirklim, kad viņa ceļā gadījās kaut kas liels un smags, ko vējš nespēja izkustināt. Tas bija akmens, parasts laukakmens. Vējš bija nesapratnē, ka tomēr ir kaut kas, ko viņš nespēj pastumt. Tā nu arī šoreiz viņš nolēma, ka vairs negrib būt vējš, bet gan akmens. Un, kā jau pasakā, tieši tā arī notika – vējš tika pārvērsts par akmeni. Akmens sēdēja ceļa malā, vēroja visu sev apkārt un bija laimīgs par to, ka neviens viņu nespēj izkustināt , pat vējš ne. Viņš jutās pilnīgi neaizskarams. Bet tad pēkšņi viņš sadzirdēja dīvainu troksni un sajuta, ka kāds viņam kaut ko dara sānos. Likās, ka kāds sit ar āmurīti. Tas bija kāds akmeņkalis, kas šajā akmenī bija jau ieraudzījis kādu tēlu un centās to no tā izveidot. Akmens bija pārsteigts par to. Viņš bija domājis, ka tagad būs ideāla dzīve, kad neviens viņam nekādas problēmas nesagādās. Tagad vienīgais, ko viņš vēlējās, bija kļūt par akmeņkali. Un kā jau pasakā – tas arī notika. Akmens pārvērtās par akmeņkali. Bet… viņš bija apmulsis… jo bija kaut ko sapratis… Jo visas lietas, ko viņš vēlējās, viņu tomēr atveda atpakaļ pie tā, kas viņš bija jau sākumā.Tāpat notiek arī mūsu dzīvēs. Mēs nenovērtējam to, ko Dievs mums jau ir devis, un to, kādus viņš mūs ir radījis. Daudzi cilvēki skatās apkārt uz pārējiem un domā – “kāpēc viņam ir tik labi? kāpēc viņš ir laimīgs? kāpēc viņam ir tas, bet man nav? u.t.t.” Pasaulē ir daudz cilvēku, kuri ir laimīgāki par Tevi, bet (iespējams vēl vairāk) ir arī cilvēki, kuri labprāt būtu Tavā vietā. Jo Tev jau ir daudz vairāk dots, nekā viņiem. Nevienam nav viss, bet katram ir daudz lietas, par ko pateikties Dievam. Vienmēr var būt labāk, bet vienmēr var būt arī sliktāk. Novērtē to, kas ir Tev, un izmanto visu, kas Tev ir, lai pagodinātu Dievu! Viņš ir Tas, kurš dod, un arī Tas, kurš var paņemt atpakaļ.