Dieva Valstības un šīs pasaules principi (Mācītājs Rufus Adžiboije)

                Kas mūs padara par Viņa tautu?

Dieva tautu veido cilvēki, kuri grib klausīties tajā, ko saka Dievs, kuri atdarina Dievu, un vēlas to, ko vēlas Viņš. Dievs pastāvīgi domā par mums, un Viņš vēlas, lai mēs visu laiku domājam par Viņu, – par Augsto. Dievs vēlas, lai pat pārbaudījumu un sāpju laikā mēs domājam par Viņu un par to, ko Viņš grib panākt mūsu dzīvē, vedot mūs cauri grūtībām. Tikai tāda tauta un visi tās pēcnācēji būs Dieva svētīti. Pateicies Dievam par to, ka esi izredzēts, par to, ka Viņš ir atradis un aicinājis tevi, un par to, ka tu esi atsaucies šim aicinājumam. Iespējams, tu pat nesaproti visu to, ko Dievs šodien dara tavā dzīvē, bet tu tik un tā pilnībā vari uzticēt savu dzīvi Viņam. Man ir vienalga, ko es šobrīd redzu savā dzīvē vai arī ko jūtu, esmu izlēmis, ka dzīvošu saskaņā ar Dieva Vārdu. Nepiekrīti tam, kas nav Dieva griba un tam, kas nav nācis no Viņa – pieņem tikai to, ko par tevi saka Dievs. Lūdz Dievam piedošanu par to, ka ar saviem vārdiem esi runājis muļķības, esi izrādījis neticību, novērsies no Dieva gribas pildīšanas. Pasludini, ka tu un viss tavs nams, jūs kalposiet Tam Kungam. Turpinājumā mācītājs atkal runāja par raksturu. Lai mēs garīgi pieaugtu, – mums ir jāmainās. Mēs jebkurā gadījumā maināmies, jautājums ir tikai tajā – uz kuru pusi. Daži cilvēki mainās uz slikto pusi, daži – uz labo pusi. Ikreiz, kad mēs piepildām savu sirdi ar Dieva Vārdu un ļaujam šim vārdam iesakņoties mūsu sirdī, kad ļaujam Dieva Garam mainīt mūs, – mēs maināmies uz labo pusi. Bet ikreiz, kad atdalām sevi no Viņa Vārda un Viņa Miesas, mēs maināmies uz slikto pusi, – un tāpēc mūsu sirds nocietinās un kļūst raupja. Un tālab ir tik svarīgi saprast, ka Dievam svarīgākais ir ne tas ko mēs darām, bet gan tas, par ko kļūstam. Un tādā veidā Dievs nebūt nesaka, ka mums nekas nav jādara. Bībelē ir teikts:

„Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”(Mateja 5:16).

Labie darbi ir svarīgi, bet svarīgāk ir tas, par ko mēs kļūstam. Tieši to mēs domājam, runājot par Dieva rakstura izveidi mūsos. Nepareizs raksturs vienā mirklī var sagraut visus tos labos darbus, kurus esi darījis savā dzīvē. Dažus cilvēkus izslēdz no skolas vai padzen no darba ne jau tāpēc, ka tie ir dumji vai neapdāvināti, bet gan viņu nepiedienīgās uzvedības dēļ, nepareizā dzīves veida dēļ, – sliktā rakstura dēļ. Raksturs ir ļoti svarīgs.   Pagājušo svētdien mācītājs runāja par lepnības pazīmēm un par to, kā mēs varam uzvarēt sevī lepnību attīstot pazemīgu sirdi (teksts no 27.10.2-13.g.) Mēs runājām par to, ka mūsu rakstura pamatā ir jābūt pazemībai. Mēs redzējām arī to, ka galvenais iemesls mūsu rakstura degradācijai ir lepnība. Lepnība – tas ir cilvēka krišanas sākums. Lepns cilvēks var to pat nezināt, bet, ja viņš netiks skaidrībā ar lepnību savā dzīvē, viņš noteikti kritīs. Bībelē ir teikts, ka lepnība ir krišanas sākums. Lepns cilvēks domā tikai par sevi un savām vajadzībām, bet pazemīgs cilvēks aizliedz pats sevi un meklē to, kas tīkams Dievam. Jēzus Saviem mācekļiem teica:

„Tad Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.”(Mateja 16:24).

Jēzus gribēja izvedot Savos mācekļos Dieva raksturu. Jēzus mācīja mācekļus ar Savu piemēru. Viņš aizliedza Sevi, pakļaujoties Tēvam un Dieva gribas piepildīšanai it visā un itin visur. Dievs dod Savu žēlastību tikai pazemīgajiem, bet lepnajiem Viņš pretojas. Lepnība nav saistīta ar to, ko redzam ar savām fiziskajām acīm, tā sākas nemanāmā veidā cilvēka sirdī. Daudzi cilvēki, skatoties uz to, ko Jēzus darīja, uzskatīja Jēzu par lepnu. Bet Jēzus nebija lepns, jo Viņš nemeklēja Savu labumu, bet tikai to, kas bija tīkams Dievam. Jēzus nerunāja no Sevis, bet tikai to, ko dzirdēja no Dieva.