Dieva Valstības un šīs pasaules principi (Mācītājs Rufus Adžiboije)

Kad Dievs kādu svētī, – tev ir jāpriecājas. Tikai pazemīgs cilvēks māk no sirds priecāties par citu cilvēku veiksmi. Lepns cilvēks to nespēj pārdzīvot, un tāpēc pazemo un aprunā citus. Tā rīkojoties, cilvēki atbīda laiku un rindu uz to, lai Dieva žēlastība izlietos pār viņu dzīvēm. Dievs neatņems to svētību, kuru Viņš sagatavojis tieši tev, bet tā atnāks pie tevis Viņa noliktajā laikā. To nesaprata Jāzepa brāļi, kad Dievs Jāzepu paaugstināja. Tēvs Jāzepu mīlēja vairāk par citiem bērniem, tāpēc pirka tam krāšņākas drēbes. Dievs tieši Jāzepam deva redzējumu, un ne viņa brāļiem. Dievs pacēla Jāzepu augstāk par brāļiem ar noteiktu nodomu, un Viņš vēroja to, kā uz šo paaugstināšanu reaģēs Jāzepa brāļi. Tā vietā, lai priecātos par Jāzepu, viņa brāļi noskaitās uz viņu. Tā rīkojas cilvēki pasaulē, bet kam tādam nav jānotiek Dieva bērnu starpā. Dieva Valstībā darbojas princips: kad tu atbalsti un cel citus, tādā veidā tu cel pats sevi. Un otrādi, – kad tu pazemini citus, ar to tu sagrauj pats sevi. Dievs pacēla Jāzepu pat pēc tam, kad tas tika pārdots verdzībā uz Ēģipti, bet viņa brāļu dzīvē sākās pastāvīgas problēmas un nekārtības. Brāļi nesaprata, ka Dievs paaugstināja Jāzepu tāpēc, lai palīdzētu un pasargātu viņus. Mums jāsaprot, ka Dievs nekad nepaceļ cilvēku tikai viņa paša dēļ, Viņš domā par to, lai caur šo cilvēku tiktu svētīti citi. Nedomā par sevi, domā par to, kā vari citus darīt veiksmīgus. 

• Pasaulē saka, ka pazemība – tas ir vājums, ka pazemīgs cilvēks – tas ir cilvēks bez mugurkaula, kuru viegli izmantot. Pasaulē visi grib būt pirmie un galvenie. Jēzus tā nedzīvoja, Viņš Pats Sevi neaizsargāja, jo zināja, ka Viņa Sargs ir Dievs.

Dieva Valstībā pazemība, pakļaušanās un kalpošana citiem, – tas nav vājums, bet gan svarīgs princips, uz kura tiek celta Dieva Valstība. 

• Pasaulē saka, ka, ja tu gribi būt varens, tev pašam sevi ir jāceļ un jāvirza. Bet Dieva Valstībā viss tiek celts balstoties uz pazemību. Dieva Valstībā darbojas princips: zemojies Dieva priekšā, un Viņš tevi paaugstinās. Ja tu pats sevi paaugstini, tad noteikti pienāks brīdis, kad cilvēki tevi pazeminās. Kad tevi paaugstina Dievs, cilvēki neko nespēj padarīt, ne viņu spēkos ir sacensties ar Dievu. Mums jāzemojas zem Dieva varenās rokas, un tad savā laikā Viņš mūs paaugstinās. Dievs zina, kad paaugstināt tevi. Dažkārt Dieva ceļš un Viņa gudrība mums nešķiet loģiska. Cilvēciskā loģika ir tāda: kad man dara pāri, man gribas atdarīt. Ja man sit, man gribas iesist vēl stiprāk. Bet Dievs saka, lai visu tiesu atdodam Viņam, ka Dievs Pats ar visu tiks skaidrībā.

Sauls gribēja nogalināt Dāvidu, bez iemesla vajājot viņu tikai savas lepnības dēļ. Reiz Dāvids nolēma ņemt tiesu savās rokās (viņu uz to pamudināja viņa draugi), nogriežot apģērba strēmeli no Saula drānām. Bet paldies Dievam par to, ka Dāvids bija jūtīgs pret Dieva vārdu, tāpēc nolēma, ka nepacels savu roku pret Dieva svaidīto Saulu (lai gan uz to brīdi svaidījums Saulam jau bija atņemts). Dāvids visu tiesu atdeva Dieva rokās. Dievs saka, lai vairāk par visu sargājam savu sirdi. Kad tu dzirdi patiesību par lepnību, nedomā, ka tas attiecas uz citiem, domā par sevi un par savas sirds stāvokli. Dievam riebj lepnība. Lepnība noved pie dumpja, nekārtības un šķelšanās, – vai tas ir ģimenē, darbā, draudzē vai jebkurā citā vietā. Jebkur, kur redzat nepaklausību, nelikumības, dumpi, sacelšanos, vienotības trūkumu, – jums jāzina, ka iemesls tam ir lepnība. Lepnība nav spējīga uz vienotību un paklausību. Četri draugi spēja izlauzties cauri lielajam cilvēku pūlim un atnest pie Jēzus savu slimo draugu tikai tāpēc, ka viņu starpā pastāvēja vienotība un pakļaušanās cits citam. Viņi nepārstāvēja savas intereses, tie bija koncentrējušies uz Dieva gribu, un tai pat laikā viņiem nebija svarīgi, vai tos kāds ir pamanījis vai nē. Šiem cilvēkiem svarīgi bija tas, kā uz viņiem skatās Dievs.