Mans vārds ir Zane Zeltiņa un mana satikšanās ar Dievu izmainīja visu manu dzīvi. Esmu sapratusi un piedzīvojusi, ka bez Dieva mēs nevaram būt patiesi laimīgi, pat ja mums šķiet, ka esam pašpietiekami, stipri, gudri un pārliecināti par mūsu dzīves virzienu. Dzīve ar Dievu manā dzīvē pavēra pavisam citu domāšanas dimensiju, mana dzīve kļuva dziļāka, piepildītāja, fokusētāka un tā rezultātā laimīgāka.Esmu bijusi ļoti aktīva jau kopš sevi atceros – man patika būt līderei, būt uzmanības centrā un saņemt atzinības vārdus. Es vienmēr centos būt pirmā it visā – sākot no sekmēm skolā, beidzot ar potēšanās rindu pie medmāsas. Es guvu prieku no uzslavas, no tā, ka esmu piederīga šai pasaulei, ka kāds mani atzīst un ciena. Es jau bērnībā sapņoju par izcilu karjeru un laimīgu ģimeni, man sķita, ka tā ir vienīgā dzīves jēga.Par Dievu esmu zinājusi visu savu dzīvi, bet patiesi iepazinusies – tikai pēdējo gadu laikā. Bērnībā divas reizes gadā apmeklēju baznīcu, bet, atklāti sakot, no mācītāja sprediķa nesapratu ne vārda, pārmetu krustu, kā vecmāmiņa bija mācījusi, un ticēju, ka Dievs ir radījis pasauli. Nekad Viņam nebiju atvērusi savu sirdi, lai justu Viņa klātbūtni – es vienkārši ticēju Viņa eksistencei. Dievs man nebija nekas vairāk par reliģiozu baznīcas apmeklējumu. Bija pat situācija, kad omīte mūs ar māsu sūtīja iziet Bībeles skolu, kas ilga pāris dienas, un noslēgumā mūsu uzdevums bija izsūdzēt grēkus. Tad nu 9 gadu vecumā kopā ar māsu domājām, kādus nu grēkus mācītājam izstāstīt – “nesakārtoju māju”, “neklausīju mammu”, “apēdu par daudz saldumus”, apmēram tāds bija mūsu saraksts. Protams, ka to mēs darījām pienākuma pēc un mūsu iekšējo stāvokli tas neieteikmēja, pat nesapratām, kāpēc tas jādara. Pēc grēku izsūdzēšanas mācītājs pateica, cik un kādas lūgšanas jāskaita, lai Dievs piedotu grēkus. Jau tad kā bērnam man tas likās dīvaini – tas nozīmē, ka varu darīt, ko gribu un tad vienkārši Dievam jāatskaita lūgšanas no lūgšanu grāmatas? Vai tiešām tas ir tas, ko Dievs no mums vēlas? Man tas bija absolūti nesaprotami un es iekšienē zināju, ka tā noteikti nevar būt PATIESĪBA.Kad studēju augstskolā, iepazinos ar savu pašreizējo vīru. Sākotnējais priekšstats neliecināja, ka mēs varētu draudzēties, nerunājot nemaz par laulībām. Rolands bija samērā kluss, reti apmeklēja skolu un neatbilda manam iedomātajam “sapņu vīrietim”. Es pati biju pārliecināta meitene – ar savu viedokli par notiekošo, ar stabilu pārliecību un vēlmi būt pārākai par citiem. Un doma par kopīgu laulību ar klusu puisi, atklāti sakot, mani pat biedēja. Vasarā paralēli mācībām aktīvi meklēju darbu, kur piepelnīties. Uzzināju, ka Rolanda vecākiem pieder uzņēmums, un jau pēc pāris dienām biju uz darba interviju, pēc kuras tiku pieņemta darbā. Tā nu biju spiesta būt draudzīgākās attiecībās ar šo puisi – viņš taču bija izrādījis laipnību un palīdzējis man iekārtoties darbā. Pēc kāda laika sākām arī kopā doties pusdienās un iekšienē sapratu, ka man šis puisis sāk iepatikties – viņš bija pilnīgi citādāks, kā citi līdz šim sastaptie puiši – daudz laipnāks, iejūtīgāks, saprotošāks, viņā bija kas tāds, ko vēl nebiju sastapusi līdz šim. Zināju, ka Rolands apmeklē kādu kristiešu draudzi jau no bērnu dienām un viņa dzīves uzskati daudzās lietās atšķīrās no manas pārliecības. Es biju pārliecināta, ka noteikumi, kurus, kā man likās, noteikusi draudze, ir pārāk strikti. Piemēram, biju pārliecināta, ka, pārim tiekoties, ir nepieciešama seksuāla tuvība, saprašana – vai tas ir īstais, vai mums saskan? Biju pilnīgi šokēta un neizpratnē, ka man pēkšņi, ja vēlos draudzēties ar šo puisi, jāmaina dzīves standarti, vērtības, dzīves veids – tajā brīdī likās, ka esmu patiesi laimīga un neredzēju iemeslu izmaiņām! Vai tad mums katram nevar būt savi uzskati?Laika gaitā mēs satuvinājāmies aizvien vairāk un vairāk, līdz Rolands pieņēma lēmumu – vai nu es esmu ar Dievu, vai mūsu attiecībām ir jābeidzas. Viņš teica, ka patiesībā tas nav viņš, kuru es mīlu, bet Dievs, kas dzīvo viņā. Lai cik ļoti mani tajā brīdī šis teikums aizkaitināja, tas man nedeva mieru, līdz beidzot spēju sev atzīt, ka tā patiešām ir taisnība. Iepazīstot Rolandu tuvāk, es tiešām redzēju, ka viņš nav kārtējais puisis, bet jutu, ka viņā un viņa skatījumā uz dzīvi ir kas daudz dziļāks, vērtīgāks. Viņš uzsvēra, ka lai mēs varētu veidot kopīgu ģimeni, ir būtiski, ka mūsu vērtības un dzīves mērķi saskan, ka būvējam savu laulību uz stipras klints, kas ir DIEVA VĀRDS. Viņš citēja rakstu vietu:
“Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” Mateja 7:24-27
Kādu vakaru braucu ar Rolandu uz Ogri un Viņš man jautāja, vai vēlos noklausīties kādu dievkalpojumu. Ceļš bija nogurdinošs un domāju – kāpēc gan ne. Un dzirdēju mācītāja F.R. Adžiboijes dievkalpojumu. Tas likās tik dziļš un piepildīts, lai gan biju pilnībā aizvērusi savu sirdi, ļoti daudzas frāzes, rakstu vietas no Bībeles mani ļoti uzrunāja. Bija kāda frāze, kas mani uzrunāja ļoti spēcīgi un lika rīkoties nekavējoties. Šī frāze bija: “izdari savu lēmumu tagad!” Un es sapratu – es rīt dodos uz draudzi! Mans lēmums bija skaidrs – es to darīšu, es sekošu Dievam! Tomēr realitātē tas neizrādījās nemaz tik viegli – Dievs ļoti mani lauza daudzās dzīves sfērās. Pirms kāzām pāris mēnešus jau dzīvojām kopā, līdz kamēr draudzes mācītājs nepalīdzēja mums saprast Bībelisko Dieva skatījumu uz šo situāciju. Atceros, ka ļoti, ļoti smagi pārdzīvoju, ka nevarēsim vairs dzīvot kopā. Tagad esmu bezgala pateicīga Dievam par šo soli – Dieva Vārds mani ir mācījis tik daudzās dzīves sfērās, lauzis manus dzīves laikā izveidotos stereotipus un priekšstatus, kas bija balstīti uz “populāro sabiedrības viedokli”. Manī radās sapratne, ko nozīmē paļauties Dievam un, tikai izejot cauri šim pārbaudījumam, sapratu, ka Dievs ir radījis pasauli, līdz ar to Viņš ir visa autors un vislabāk zina, kam Viņš ir radījis katru lietu šeit, uz zemes, un kā tam pareizi jādarbojas. Tā kā Dievs ir radījis arī sievieti, vīrieti un arī laulību, Viņš vislabāk zina, kādi ir nosacījumi veiksmīgas laulības pamatā un Viņš mums to ir atklājis caur savu Vārdu – Bībeli. Šajā laikā īpaši pieķēros Dievam! Tas bija mans personīgo attiecību sākums ar Dievu! Pēc kāda laika šis puisis mani bildināja. Un nu es vairs nevarēju stāvēt ar vienu kāju Gaismā un ar otru – tumsā. Teicu „jā vārdu” ne tikai savam vīram, bet vispirms Dievam un ļāvu, lai Viņš maina mani. Vairākus mēnešus pirms mūsu laulībām es vērsos pie Dieva ar grēku nožēlas lūgšanu, pilnībā nododot savu dzīvi Viņa rokās – es lūdzu,lai Viņš piedod manu agrāko dzīves veidu, lai Viņš parāda un atver man Savu redzējumu manai dzīvei.Pirms kāzām apmeklējām laulības semināru kursu pie mācītāja F.R. Adžiboijes. Tas ir bijis stingrs pamats mūsu pašreizējai laulībai; mēs mācījāmies daudz ļoti noderīgas tēmas, kas bijušas par pamatu mūsu laulības celtniecībai – par sievas un vīra lomu ģimenē, par komunikācijas nozīmi laulībā, ko Dievam nozīmē ģimene, kādu mērķi Dievs paredzējis ģimenei, attiecības ar Dievu, (..) Mācības bija ļoti nopietnas, ieguldījām ļoti daudz laika un darba – lūdzām, lasījām Vārdu, grāmatas, pildījām mājas darbus. Sapratām, ka ģimeni ir iecerējis un veidojis pats Dievs, Viņš ir tās autors. Tātad Dievam ir konkrētas lietas, ko Viņš no tās sagaida. Esam no sirds pateicīgi Dievam par to pamatu, ko Viņš ir ielicis mūsu laulībā caur šīm mācībām. Bet, protams, tas ir tikai sākums, jo mājas celtniecība ar pamatu vien nebeidzas. Laulība ir celtniecības darbs, kas ilgst visas dzīves garumā. Gluži tāpat kā mēs mācāmies fiziku vai matemātiku, sapratu, ka mums jāmācās, kā veidot attiecības, kā mīlēt, kā piedot, kā ziedoties. Caur Dieva Vārdu ieraudzīju, cik dziļas un patiesas derības attiecības Viņš paredzējis laulībā.Iepazīstot Dievu caur Viņa Vārdu, sapratu, ka nožēlot grēkus nebūt nenozīmē “izkratīt Dievam sirdi” un turpināt dzīvot kā iepriekš; tas nozīmē – izmainīt savu dzīvi pilnībā, izmainīt savu dzīves veidu, pateikt NĒ vecajam dzīves veidam un JĀ vērtībām, domāšanas veidam, rīcībai, kuru ir paredzējis Dievs Savā Vārdā (Bībelē). Grēku nožēla ir process visas dzīves garumā. Kā Dieva Vārds māca: taisno teka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena (Sāl.pam. 4:18).
Tagad es skaļi varu teikt – es ne tikai zinu par Dievu, bet esmu Viņu piedzīvojusi un izjutusi! Un vairs nevienam nav jāpārliecina mani par Viņa reālu esamību, jo varu teikt, ka ZINU – DIEVS IR, UN VIŅŠ DARBOJAS manī un caur mani!Pēc patiesas satikšanās ar Dievu ir mainījies mans dzīves pamats, ir pilnībā mainījusies mana uztvere, domāšana un DZĪVES MĒRĶIS – esmu nolikusi savu egocentrisko pārliecību malā, lai uzzinātu savu dzīves aicinājumu Dievā. Esmu atzinusi to, ka man ne vienmēr ir taisnība, ka mani ceļi nav Dieva ceļi. Tagad Bībele man nav neizprotama grāmata, bet mana dzīves rokasgrāmata, kurā Dievs apslēpis tik daudz gudrības. Tagad, lasot Dieva vārdu, saprotu, ka Bībele nav kārtējā grāmata, kuru izlasot, to var nolikt malā, tā ir gudrība, kas apslēpj sevī dzīves patiesību un mūsu mērķi šeit – uz zemes. Bez Viņa mana dzīve vairs nav iedomājama. Dievs nav mirusi reliģija, VIŅŠ IR DZĪVS. Dievs ir tas, kas ik dienu atver acis; Viņš liek mainīties no iekšienes uz ārieni. Viņš izgaismo ceļu un parāda lietas pavisam citā gaismā. Dzīve ar Dievu dod spēku, mieru un prieku, izejot cauri dzīves grūtībām. Un pats galvenais – parāda mērķi dzīvei. Es sapratu, ka dzīves vienīgais mērķis nav karjera vai darbs, Dievs mums paredzējis un sagatavojis ko daudz lielāku. Viņš nevēlas, lai vienkārši eksistējam, bet lai dzīvojam!Lūgšana nav man pašai neizprotamu tekstu skaistīšana, tā ir mana saruna ar Dievu-manu Tēvu, manu dzīves Kungu un manu Radītāju. Draudzes apmeklējums nav svētdienas rituāls un reliģioza vecmāmiņu nodarbe, bet manas garīgās dzīves apbruņošana caur Dieva Vārdu. Attiecības ar Dievu nav tikai problēmās un grūtībās – Dievs ir manā ikdienā un Viņa Vārds ir mans galvenais rādītājvirziens.Ja tu pašlaik esi šeit un domā, ka Dievs ir vajadzīgs tikai vājiem, sērīgiem cilvēkiem, tad varu teikt, ka es piedzīvoju ko pavisam pretēju. Ja tu domā, ka labāk zini, kā veidot savu dzīvi (laulību, karjeru, attiecības utt.) par tavas dzīves autoru – Dievu – tad man tevi jāapbēdina, tu kļūdies. Ja tu pārdomā savas dzīves vērtības, domā par savu dzīves mērķi, tad noteikti varu teikt, ka nekāda pasaulīgā slava, nekāda finansiāla balva nespēj aizvietot to prieku un piepildījumu, ko sniedz attiecības ar Dievu. Ceļš ar Dievu nav viegls, tas ir pilns ar pārbaudījumiem un grūtībām, Dievs maina mūs no iekšienes un tas ne vienmēr ir patīkams process, bet tas noteikti ir tā vērts. Es varētu vēl un vēl stāstīt par to, kādas izmaiņas Dievs darījis manā dzīvē, kad pirms vairāk kā 6 gadiem pieņēmu Viņu par savas dzīves autoru. Un es ticu, ka pagājis vēl kāds laiks, kad lasi šo dzīvesstāstu, tāpēc esmu pārliecināta, ka vēl daudz kas ir noticis, jo Dievs turpina darboties caur tik daudzām ikdienas situācijām mums apkārt.Ja tev, lasot manu dzīvesstāstu, ir radušies kādi jautājumi vai tu vēlies vairāk parunāt par to, ko Dievs darījis manā dzīvē, es ar lielāko prieku padalīšos, jūs varat sakontaktēties ar mani caur epastu zane.zelta@gmail.com. Un es ticu, ka arī tavai dzīvei Dievam ir liels plāns, ko Viņš vēlas piepildīt.
