Eņģeļi
EŅĢELIS UN PŪĶIS.Augstu Dieva debesīs, mūžsenais pūķis pamodās un pacēla septiņas derdzīgas, ragainas galvas.
„Tas brīdis ir klāt, ” viņš šņāca, „laiks pabeigt to, kas iesākts Ēdenē….laiks līdz galam iznīcināt visu cilvēci.”
Tas cirta ar savu milzīgo, zvīņaino asti, un trešdaļa zvaigžņu debesīs nočūkstēja un liesmodamas nogāzās zemē.
Kad tās iekrita tumsas bedrē, uzvaroši izslējās ēnas, kas sāka diet ļauna prieka deju.
Tad atskanēja balss, skaņa un dzidra kā taure: „Jūs kļūdāties: ir pienācis laiks, kad ļaunums tiks iznīcināts!”
Erceņģelis Mihaēls laidās lejup, šķeldams gaisu ar savu zobenu. Viņš deva pūķim nāvīgu triecienu, un briesmonis aizripoja pa gaisu. Viņam aiz muguras traucās eņģeļu pulks un uzbruka ēnām. Ēnas izšķīda kā pārogļojušās plēksnes, kas plivinās augšup un lejup ugunskura dūmos.
Tad no pelniem, kas bija palikuši pēc lielās kaujas starp labo un ļauno, cēlās jaunas debesis un jauna zeme. Skaļa balss sauca:
„Dieva mājas atkal ir pie cilvēkiem. Viņi būs īsti Dieva ļaudis kā toreiz Ēdenes dārzā. Tā visa, kas nesa bēdas un skumjas, vairs nav. Tagad viss ir jauns. Laimīgi būs tie, kas nāks un baudīs dzīvības koka augļus.”
Bija laiks cilvēkiem un eņģeļiem dziedāt vienu dziesmu. EŅĢELIS GABRIELS.Kādu dienu Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz zemi, uz mazu pilsētiņu, ko sauc Nācarete. Cieši cita pie citas kleķa mājeles bija kalna galā, apakšā pletās lauki un dārzi, bet pavasarī, pūšot siltam vējam, ziedoši koki šūpoja zarus.
To vidū sēdēja jauna sieviete vārdā Marija. Viņa priecājās par sauli un sapņoja par savām kāzām, bet te parādījās Gabriels.
„Lai miers ir ar tevi, ”eņģelis sacīja
Marija izbijās.” Nebaidies,” Gabriels aicināja. „ Dievs izvēlējies tevi, lai tu dzemdētu Viņa dēlu; tu nosauksi viņu par Jēzu. Viņš būs ķēniņš Jēkaba pēctečiem uz mūžīgiem laikiem. Viņa valstība nekad nebeigsies.”
„Kā tas varbūt?” Marija vaicāja , un viņas balss bija bažīga un neticīga. „Es esmu jaunava, man vēl nav vīra.”
„Tas viss piepildīsies Dieva gribā,” eņģelis atbildēja. „Un tāpēc šo svēto bērnu sauks par Dieva Dēlu”
Marija atskatījās. Eņģelis, ziedoši koki, mākoņi debesīs…pēkšņi viņai šķita, ka tas viss jau ir debesu valstība.
„Es darīšu kā grib Dievs,” Marija pazemīgi sacīja „ Lai viss notiek kā tu teici.”
Gabriels zemu paklanījās un izgaisa. EŅĢEĻI PIEKALNĒ.Ārā, kalna nogāzē īgņojās gani.
„Pasteidzies taču, iekur reiz uguni! Šonakt te ir briesmīgi auksti.”- teica viens no ganiem.
„Ja vismaz vējš norimtu, tas visu laiku nodzēš liesmu, jo zari ir slapji no sarmas.”- atbildēja otrs.
„Šī bija barga ziema un meža zvēri nesa projām mūsu aitas, tāpēc mums visiem tagad te jāsalst. Citādi varējām sargāt uz maiņām un mierīgi sildīties mājās Betlēmē sausumā un siltumā.”- bilda trešais
„Es šogad ar pūlēm nopelnīju tik daudz, lai pietiktu iztikai, bet tagad visi runā, ka imperators grib palielināt mums nodokļus. Viņam jau labi greznajā pilī Romā, bet mums jāsēž uz aukstas zemes, lai kaut kā savilktu galus kopā.”
„Beidzot! Man izdevās iekurt uguni! ” – iesaucās otrais „Mums tā noderēs, aiziešu vēl pēc zariem. Paskaties kā griežas pārslas, liekas, ka debesis šonakt ir atvērušās.”
Te pēkšņi žuburotās pārslas iemirdzējās zeltā. Tumšajā ziemas naktī bija sācis dejot eņģelis, līksms un viegls kā uguns liesma.
„Nebaidieties! Es nesu prieka vēsti jums un visai pasaulei. Šonakt Betlēmē piedzimis kāds bērns: Dieva izredzētais ķēniņš – tas, kurš jūs atbrīvos. Jūs viņu atradīsiet tikko dzimušu , ietītu autiņos un guldītu silē.”
Tad šķita, ka ikkatra no sniegpārslām atplaukst līdzīgi puķei un no katras izlido eņģelis, dejodams un dziedādams.
„Gods Dievam augstībā, miers virs zemes.” – viņi dziedāja, un melodija piepildīja debesis un atbalsojās uz zemes.
Tikpat pēkšņi kā uzradušies, eņģeļi pazuda. Gani saskatījās vēl neatžirguši no redzētā.
„ Nāciet! Kāpsim kalnā, iesim uz Betlēmi. Mums jānoskaidro vai tā ir taisnība !” – iesaucās viens no ganiem.
Drīz jau viņi traucās pa Betlēmes ieliņām, ielūkodamies katrā pagalmā. Visbeidzot sīks gaismas punktiņš viņus ieveda kūtī. Sieviete dūdoja šūpļa dziesmiņu, klusi ieraudājās bērns.
Tur bija Marija, Jāzeps un tikko dzimis bērns.
„Tas ir brīnums. Mēs redzējām lielu pulku eņģeļu, un viņi mums teica, ka mēs atradīsim šo bērnu. Laikam viņš tiešām ir Dieva izredzēts.” čukstēja gani.
Marija klausījās visā, ko gani stāstīja. Sirdī viņa vēl ciešāk nekā jebkad ticēja, ka viņas bērns noslēgs mieru starp debesīm un zemi.
