Krāsojamie attēli

Reiz dzīvoja mazi koka cilvēciņi. Visas koka radībiņas bija iztēsis galdnieks vārdā Elis. Viņa darbnīca atradās pašā kalna galā, no kura viņš varēja lūkoties uz mazo ciematiņu. Katrs koka cilvēciņš bija citādāks. Dažiem bija lieli deguni, citiem lielas acis – daži bija gari, daži īsi. Daži nēsāja cepures, citi mētelīšus.

Kādā fermā uz laukiem, dzīvo mīļš mazs gailītis ar savu māmiņu vistiņu. Viņi abi ir ļoti laimīgi, jo mazais gailītis ir tiešām ļoti paklausīgs savai māmiņai.

Augstu Dieva debesīs, mūžsenais pūķis pamodās un pacēla septiņas derdzīgas, ragainas galvas. „Tas brīdis ir klāt, ” viņš šņāca, „laiks pabeigt to, kas iesākts Ēdenē….laiks līdz galam iznīcināt visu cilvēci.”

Līga un Marija sētā spēlējās. Abas meitenes ievēroja, ka uz kaimiņu mājas trepēm sēž kāds vīrietis – ļoti netīrs un nelaimīgs. Sētas bērni no viņa baidījās. Visi teica, ka šis vīrs ir dzērājs. Līgai likās, ka viņš raudāja. Viņai palika vīra žēl.„Es aiziešu pie viņa,” Līga teica Marijai.„Neej, tev taču ir no viņa bail!” Marija mēģināja Līgu atturēt, taču Līga pārvarēja bailes un piegāja pie vīra.„Kā es varu tev palīdzēt?” Līga pajautāja nelaimīgajam vīram. Dzērājs pacēla savu nogurušo, grumbaino seju. Viņš izskatījās ļoti nelaimīgs.