Stāsts – Tavs tuvākais

Kārlim ir 8 gadi, kad viņš pirmo reizi pārliecinās par savām spējām darba un biznesa jomā. Viņš piegādā laikrakstus tās ielas iedzīvotājiem, kurā pats dzīvo. Lepodamies, ka tik ātri sācis darba gaitas, viņš sāk sapņot par sava ienesīga uzņēmuma nodibināšanu. Viņš iedomājas, ka sēž pie lepna auto stūres, ka viņam

[button link=”http://satchurch.lv/wp-content/uploads/2013/01/stasts-par-Jekabu-un-Ezavu.pdf” type=”button_medium” bgcolor=”#9300a2″ bgcolor2=”#b600c1″ but_hover=”#72006b” textcolor=”#ffffff” lightbox=”false”]Atvērt stāstu[/button]

Reiz dzīvoja mazi koka cilvēciņi. Visas koka radībiņas bija iztēsis galdnieks vārdā Elis. Viņa darbnīca atradās pašā kalna galā, no kura viņš varēja lūkoties uz mazo ciematiņu. Katrs koka cilvēciņš bija citādāks. Dažiem bija lieli deguni, citiem lielas acis – daži bija gari, daži īsi. Daži nēsāja cepures, citi mētelīšus.

Augstu Dieva debesīs, mūžsenais pūķis pamodās un pacēla septiņas derdzīgas, ragainas galvas. „Tas brīdis ir klāt, ” viņš šņāca, „laiks pabeigt to, kas iesākts Ēdenē….laiks līdz galam iznīcināt visu cilvēci.”

Kādu dienu saslima Aijas mazais brālītis Niks. Viņam bija ļoti augsta temperatūra un klepus. Ārsts lika Nikam dot dzert daudz zāļu tējas.Kādam no ģimenes vajadzēja visu laiku būt klāt pie mazā Nika, lai par viņu rūpētos. Tētim un mammai bija jāstrādā, tādēļ vecāki nolēma, ka pie slimā brālīša jāpaliek Aijai.Aijai nebija jāiet uz skolu, jo bija brīvlaiks. Savu brīvlaiku gan meitene bija iecerējusi pavisam citādu – viņa bija nolēmusi ciemoties pie Santas – savas labākas draudzenes un tur darīt dažnedažādas lietas. Bet nu viņa sēdēja mājās viena pati pie slimā brālīša.