VIŅĀ IR VISS, KO MEKLĒ TAVS SAPŅU MĪĻOTAIS
Šis pilnīgi noteikti ir viens no tiem virsrakstiem, kas būtu piesaistījis manu uzmanību pāris gadus atpakaļ. Un interesenti, ka, kas meklē, tas atrod. Es atradu ne tikai to, par ko sapņoju, bet vēl vairāk, es atradu to, ko, patiesībā, apzināti vai neapzināti meklē ikviens no mums – es atradu īsto mīlestību, un es ticu, ka tad, ja izlasīsi šo rakstu līdz beigām, to atradīsi arī tu.
Bija laiks, kad dzīves jēgu meklēju attiecībās ar vīriešiem. Man likās, ka, ja vien man būtu tāds vīrietis, par kādu sapņoju, kādu vēlos, tad viss manā dzīvē būtu kārtībā, ka tad es justos piepildīta, ka tad es justos pilnībā pieņemta, atdzīta un mīlēta. Biju pārliecināta, ka visa dzīves pilnība atrodama savstarpējās attiecībās ar cilvēkiem. Tā nu arī izjūtot šo vajadzību, piepildīju to, kā vien tajā laikā mācēju, – devos izklaidēties uz dažādiem klubiem, pasākumiem, koncertiem, ar mērķi – atrast to īsto un vienīgo. Un jāsaka, ka ilgi nebija jāgaida, kad viens pēc otra, manā dzīvē ienāca vīrieši. Ik reizi, kad uzsāku jaunas attiecības, man šķita, ka šis vīrietis jau nu noteikti ir tas “īstais”. Taču paejot kādam laikam, visas attiecības būtībā beidzās ar vienu un to pašu scenāriju un sajūtu – neatkarīgi no tā, kurš no mums bija tas, kurš aizgāja – es nejutos sadzirdēta, es nejutos mīlēta.Man nebija ne jausmas, kā atrisnāt šo savu dzīves problēmu, tādēļ turpināju šo dzīves veidu, kas pārauga atkarībā no dažādām ballītēm, alkohola, narkotikām, došanos uz dažādiem pasākumiem biežāk kā uz veikalu…un tad tas notika – šoreiz patiesi biju pārliecināta, ka atradu un esmu kopā ar tādu vīrieti, kurš beidzot darīs mani par laimīgāko sievieti pasaulē. Un vai zini ko? Tā arī notika! Taču tieši visas šīs laimes vidū, tieši visa par ko sapņoju piepildījuma epicentrā, es it kā pamodos, un atskārtu, ka manī iekšienē jau nekas daudz nav mainījies – ka esmu tā pati, meklējumos esošā meitene, kuras piepildījums dzīvē tagad ir pilnībā atkarīgs no šī vīrieša uzmanības. Man it kā bija viss, ko vēlējos, bet tajā pašā laikā nebija nekā.
Jāsaka,ka šī atziņa man toreiz neko daudz nedeva, jo, ja pielīdzinātu manu situāciju aptieciņas kastes meklēšanai, es kastīti biju atradusi, bet tur iekšā zāļu vietā bija konfektes. Garšīgi, bet neko daudz nepalīdzēja. Mana iekšiene joprojām “asiņoja”. Bet, paldies Dievam, ka ir “staigājošās aptieciņas”. Viena no tādām bija un joprojām ir mana labākā draudzene. Tādeļ, tieši tāpat kā šobrīd šo visu stāstu tev, to izstāstīju savai draudzenei. Bet te slēpjas, kas ļoti interesants. Laikā, kad šo visu stāstīju savai draudzenei, es vēl nezināju ne to, ka viņa ir kā šī “staigājošā aptieciņa”, ne arī to, ka viņa šajā situācijā zina taisnāko ceļu uz “slimnīcu”.Lai nu kā, viss, ko draudzene šajā mūsu sarunas laikā izdarīja – viņa iedeva man savu pierakstu kladi, kurā bija konspektējusi dzirdēto no Dievkalpojumiem. Līdz tam laikam, biju domājusi, ka dievkalpojumi ir kaut kādas garlaicīgas pātaru skaitīšanas un domātas priekš veciem cilvēkiem, kam neviena nav, vai vieta, kurp doties kādam, kam neveicas, lai viņš tur sevi varētu kaut kā mierināt ar domu, ka ir Dievs. Man pat prātā nebija nācis, ka no visa tā ir kaut kas, ko varētu pierakstīt kā atziņu vai prakstisku padomu. Nekad nevienu ar kladi baznīcā pat filmās redzējusi nebiju. Bet te, man par pilnīgu izbrīnu, un var pat teikt šoku – draudzenes kladē bija tik daudz dzīves praktisku atziņu, padomu, konkrētu rīcības plānu un kā tie saistīti ar to, ko Dievs mūs aicina piepildīt, par to, kā rīkoties konfliktu gadījumos, kā atklāt savas dzīves aicinājumu, konkreti soļi kā uzvarēt bailes u.tml. Man šķita tā, it kā šajā kladē būtu visu labāko konferenču, semināru un attiecību padomdevēju un guru domu graudu kopsavilkums, ko jebkad biju redzējusi. Tik skaidri, loģiski un praktiski. Tajā vakarā, lasot šo kladi, pirmo reizi arī ieraudzīju, cik daudz man mīļāko izteicienu nāk tieši no Bībeles. Piemēram, – dari otram tā, kā pats gribētu, lai tev dara; Ko sēsi, to pļausi u.tml. Es biju pārsteigta, ka tas, ko noturēju par pilnīgi nederīgu (Bībeli), izrādījās pilns ar to, ko līdz šim pati biju lietojusi savā leksikā. Es sajutos muļķīgi, ka tik bieži biju uz kādu attiecinājusi šo minēto domu graudu patiesību no Bībeles, bet tajā pašā laikā teikusi, ka es neticu tam, kas tur rakstīts un ka man tas vispār neinteresē.Un tam visam pa vidu, šajos konspektos mani uzrunāja patiesība par to, ka ir Kāds, Kurš dēļ mīlestības uz mani, atdeva Savu dzīvību, Kāds, Kurš zināja visas manas nepilnības, visapkaunojošākās lietas par mani, visas – miljons un vienu slikto domu manā prātā, Kāds, Kurš zināja manu muļķīgo rīcību, kuru pat pati sev nespēju piedot, un tik un tā Viņš deva priekšroku manis dēļ nomirt un nest manu grēku nastu manā vietā, dodot man dzīvi bez pašnosodījuma, – Jēzus.
Šo visu lasot, es nākošajā dienā pieņēmu lēmumu doties kopā ar draudzeni uz viņas draudzi. Es, patiesi, tagad konkrēti neatceros ne to, par ko bija šis dievkalpojums, ne arī to, ko tieši šīs prakstiskās gudrības pilnais mācītājs šajā dievkalpojumā mācīja, bet es pirmo reizi dzīvē, pa īstam, zināju, ka esmu atradusi ne tikai aptieciņas kasti ar visu nepieciešamo tajā, bet arī pašu Glābēju ar visu Viņa ģimeni. Tajā dienā pēc dievkalpojuma tika izteikts aicinājums, kas skanēja apmēram šādi: “Vai šeit ir kāds, kas vēlas nodot savu dzīvi Dievam un pieņemt Jēzu, kā savu Kungu un Glābēju?” Man nebija ne jausmas, kā to var izdarīt, taču es pacēlu savu roku, mani paaicināja iznākt priekšā un es lūdzu Dievam lūgšanu, kā tajā mani no sirds vadīja kāds no draudzes kalpotājiem. Tā bija lūgšana par to, lai Dievs man piedod manus nepareizos ceļus un to, ka biju izvēlējusies dzīvot neatkarīgu dzīvi no Viņa, lai viņš man piedod manus grēkus un kļūst par manu Kungu un Glābēju un vada manu dzīvi.Es nevaru teikt, ka man pēc šīs svētdienas notikumiem dzīvē uzreiz viss nokārtojās, taču viena lieta man bija pavisam skaidra – es vīriešos biju meklējusi to, ko var atrast tikai un vienīgi Dievā. Un zini? Viņā ir arī viss, ko meklē tavs sapņu mīļotais! Nepārproti mani, es neesmu pret attiecībām, es pat esmu ļoti par, vienkārši attiecībās, kuru pamats ir perfekcijas meklējumi, agrāk vai vēlāk tās sagrūs, jo neviens nav perfekts un neviens otram, bez attiecībām ar Dievu, nevar dot to, kas nāk no Dieva.
