rulven

Tikšanās ar Dievu, kuru nav iespējams aprakstīt ar vārdiem

Apr 8 2013

Kopš bērnības mani ir pavadījušas ilgas pēc kaut kā nezināma un vārdos neaprakstāma. Es šo nezināmo nemācēju  nosaukt vārdā, bet vienkārši nojautu par tā eksistenci.

Pēc piedzimšanas man konstatēja asins saindēšanos – sepsi, biju uz dzīvības un nāves robežas. Mana mamma turēja mani uz rokām un izmisumā lūdza Dievu. Tā bija viņas pirmā lūgšana. Un es izdzīvoju. Iespējams, tāpēc vēlāk savā dzīvē jutu Dieva klātbūtni. Mana nākamā pieredze ar Dievu aizsākās, beidzot vidusskolu, luterāņu draudzē. Bet, izrādījās, vēl tam nebiju gatava, jo nespēju atteikties no lietām, kas Dieva acīs ir grēcīgas. Nebiju iepazinusi Dieva žēlastību un Svētā Gara spēku, bet pati centos savā spēkā tikt ar to visu galā. Iekšējā sirdsbalss man nedeva mieru, un es apzinājos, ka rīkojos nepareizi. Izlasot kādu grāmatu, kas bija nonākusi manās rokās,  spēcīgi uzrunāja viena rindkopa – JĒZU KRISTU, DIEVA DĒLS, APŽĒLOJIES PAR MANI! Šo frāzi es atkārtoju nemitīgi, ceļoties un guļoties, un visas dienas garumā. Likās, ka viss sāk uzlaboties, bet tad saslimu ar tuberkulozi. Es atceros, ka skatījos uz debesīm un prasīju – kāpēc Dievs, kāpēc? Sākās ilgstošs atveseļošanās ceļš slimnīcā, kura laikā vēl atklājās citas veselības problēmas.  Bet es zināju, Dievs bija kopā ar mani. Viņš deva fizisku un garīgu spēku tikt visam tam pāri, neatstājot nevienu slimības liecību uz manām plaušām. Slava Dievam!

Pēc izveseļošanās radās iespēja nomainīt klimatu un doties līdzi vīram uz Amerikas Savienotajām valstīm, kur mēs uzturējāmies gandrīz gadu. Aizbraucām divatā un atgriezāmies Latvijā trijatā ar ģimenes pieaugumu. Sākās jauna dzīve, jaunas rūpes.

Apmeklējām luterāņu draudzi, bet tas vairāk bija kā pienākums, nevis sirds nepieciešamība. Dievs bija manā prātā, nevis sirdī. Bet, neskatoties uz to, ka mēdzam atkrist vai atkāpties no Dieva, Viņš paliek uzticīgs vienmēr, lai iemantotu mūs. Slava Viņam par to!

Mūsu ģimene pieauga skaitliski, un arī materiālā labklājība mūsu ģimenē pieauga. Radās iespēja iegādāties īpašumu meža vidū, kas vēlāk kļuva par mūsu mājvietu. Manā sirdī bija ļoti liela vēlēšanās pēc tādas klusas vietas un mājas. Dievs piepilda sapņus un ieliek cilvēka sirdī vēlēšanos, jo Viņam ir Savs īpašs nolūks katram cilvēkam.

Līdz ar dzīves vietas maiņu meklējām tuvumā jaunu baznīcu. Apsekojot visas baznīcas, nebija nevienas, kurā gribētos atgriezties un palikt. Apmeklējot šīs draudzes, bija tāda garīga izsalkuma sajūta, ka kaut kas būtisks pietrūkst. Bet nemācēju noformulēt, kas tieši ir tas, kas pietrūkst.

Dzīve turpinājās, meklējumi apstājās, un pavisam nemanot atskārtu, ka esmu depresijā, un uzsāku lietot alkoholu. Tas, kas man kādreiz likās nepieļaujami un pilnībā nepieņemami, tagad kļuva par manas dzīves realitāti.

Garīgo izsalkumu mēģināju rast alkoholā. Tas turpinājās gandrīz gadu, bet ar to bija pilnīgi pietiekoši, lai man tas kļūtu par atkarību. Es dzēru visu, kas bija pieejams. Vienu mirkli es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Centos ar to tikt galā saviem spēkiem, bet nespēju. Saucu uz Dievu, lūdzu pēc palīdzības. Un Dievs sūtīja manā ceļā cilvēku, ar kura palīdzību es nokļuvu vietā, ko sauc par draudzi „Gars un Patiesība”. Tā bija vieta, kur cilvēki dziedāja un slavēja Dievu, pielūdza To un godināja. Un šajā draudzē Dievs man pieskārās. Viņš atbrīvoja mani no alkohola atkarības un vēl daudzām citām lietas, kas bija man pieķērušās. Jau pēc pirmā dievkalpojuma es sapratu, ka esmu brīva. Slava Dievam par brīvību no grēka!

Pēc dziedinošā Dieva pieskāriena sapratu, ka šī ir mana draudze, uz kurieni Dievs mani atveda un kur vēlos būt. Dievs mainīja mani, Viņš to dara vēl aizvien. Viņš atklāja man Sevi un darīja mani brīvu. Attiecībās ar Dievu ir dzīvība, kad Dievs vairs nav tikai prātā, bet sirdī. Esmu atradusi miera un prieka avotu – Jēzu Kristu. Dievu nevar izteikt vārdos, Viņu vajag piedzīvot personīgi.


To gribētu novēlēt ik vienam – piedzīvot DIEVU!

Jana Lazdiņa


ĀTRĀ LŪGŠANU PALĪDZĪBA!