Uzņemies atbildību par vienotību – un pasaule redzēs Kristu
Sludinātājs: Sandra Tīdemane
Tiešraide: youtu.be/VnRyt7NXBh4
Ievads: par ko būs šī svētruna
Vienotība kā šodienas aktuālā tēma
Man šodien ir tas gods stāvēt šeit. Vispirms gribu pateikt labrīt, dārgie māsas un brāļi. Es ļoti priecājos jūs visus redzēt, un patiesi no sirds to saku.
Šajā rītā mēs parunāsim par tādu lietu kā vienotība. Tā nebūs mācība, tā nebūs vārdu vai termiņu izpētīšana. Mēs vienkārši parunāsim. Es padalīšos ar dažām domām par vienotību, jo ieraudzīju, ka tā ir aktuāla lieta Dieva namā. Mana lūgšana ir, lai šis vārds pieskaras mums un lai tas mūsos nes izmaiņas.
Kas runā un kāpēc šī tēma
Gribu teikt, ka šajā jautājumā man nav īpašu zināšanu. Man arī ir jautājumi, bet es padalīšos ar to, ko ieraudzīju Vārdā. Es redzu, ka Dievs var un grib kaut ko darīt caur vienotību. Es redzu, ka tā ir sava veida nosacījums tam, lai draudze augtu. Mēs visi gribam, lai draudze aug.
Dievs grib vienot arī draudzi
Šis vārds ir par to, ka Dievs patiešām grib mūs vienot – ne tikai fiziski un dažādās citās sfērās, bet arī kā draudzi. Jo tas ir Viņa princips. Bet ne vienmēr tas ir atkarīgs tikai no Dieva. Ja daudzas lietas būtu atkarīgas tikai no Dieva, tad, manuprāt, Dievs varētu darīt vairāk. Tās ir tikai manas domas.
Bet es ticu, ka vienmēr ir tā daļa, ko dara Dievs, un tā daļa, kas jāizdara mums. Un tikai darbojoties kopā notiek brīnums. Ziniet, Bībelē, runājot par dāvanām, ir arī brīnumu dāvana. Esat dzirdējuši par tādu dāvanu – brīnumu dāvanu?
Tur ir interesanta nianse. Tur ir brīnumu darīšanas dāvana, nevis vienkārši dāvana rādīt brīnumus, bet dāvana darīt brīnumus.
Uzbrukumi vienotībai mūsdienu pasaulē
Ja mēs šobrīd skatāmies arī pasaulē, mums jāredz, ka vienotība ir tā lieta, kam šobrīd ir ļoti lieli uzbrukumi. Es redzu, ka pat vienas tautas ietvaros dažādas sabiedrības daļas tiek sarīdītas viena pret otru.
Šķelšanās kā laikmeta zīme
Šķiršanās – un tas šobrīd notiek ļoti lielos apmēros. Principā cilvēki precējas ar tādu domu: nu, kamēr sanāks. Tad var otrais, trešais, ceturtais – nu, kamēr sanāks. Mēs redzam, ka šobrīd pat kari notiek tā, ka tiek sarīdītas brāļu tautas, brāļi karo pret brāļiem.
Un arī draudžu starpā, Dieva tautas vidū, mēs šobrīd nevaram novērot vienotību. Lai cik skumji to būtu atzīt, draudzes negrib apvienoties. Principā cilvēki jau ir noguruši no tā. Viņi grib redzēt kaut ko citu.
Vienotība ir Dieva princips, nevis cilvēku ideja
Radīšana: vīrs un sieva kā viena miesa
Ja mēs paskatāmies jau pašā Bībeles sākumā, mēs redzam, ka Dievs radīja vīrieti un sievieti. Un Viņš viņus darīja par vienu miesu, par vienu veselu.
1. Mozus 2:24 Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Mēs redzam, ka šis princips ir no pašiem pirmsākumiem.
Kristus un draudze kā viena miesa
Mēs zinām, ka Kristus un draudze arī tiek salīdzināta kā līgavainis un līgava. Kristus savienošanās ar savu līgavu arī balstās uz to pašu principu – viena miesa. Un no tā mēs varam redzēt, ka vienotība nav tikai tāds piedāvājums, bet Dieva griba. Tas ir Dieva princips.
Izraēla vienotības problēma
Divpadsmit ciltis no divpadsmit Jēkaba dēliem
Kad mēs Bībelē skatāmies uz Izraēla tautu kā uz Dieva tautu, mēs varam redzēt, ka jau no pašiem pirmsākumiem vienotība bija viņu problēma. Mēs visi zinām, ka Izraēla tauta veidojas no divpadsmit ciltīm, un šīs divpadsmit ciltis veidojas no divpadsmit Jēkaba dēliem.
Jau pašā pirmsākumā mēs zinām, ka šajā ģimenē, kurā bija divpadsmit dēli, radās ļoti lielas ķildu un šķelšanās. Un tikai pateicoties piedošanai, nožēlai un kalpošanai šīs ģimenes ietvaros, šī ģimene no jauna spēja apvienoties.
Šķelšanās aiz Jordānas
Tad, kad izraēlieši izgāja no Ēģiptes, Dievs viņus veda uz apsolīto zemi. Un viņiem bija jāiet pāri Jordānai. Bet viņi kā tauta nepārgāja pāri Jordānai. Jordānas vienā pusē palika Rūbena un Gada cilts un puse Manases cilts, bet pārējie pārgāja otrā pusē.
Un šajā momentā viņi jau sāka šķelties, jo, lai gan Dievs viņiem bija teicis iet pāri Jordānai, viņi tajā pusē uzcēla altāri. Un tikai pateicoties tam, ka viņi spēja izrunāt, viņi spēja atkal kaut kā nokārtot šīs lietas un neiznīcināt viens otru.
Kari starp brāļiem vienas tautas iekšienē
Kad mēs skatāmies tālāk, es neiešu cauri visam, bet laiku pa laikam mēs zinām, ka viņiem tur bija kari un cīņas savā starpā. Un viņi ļoti nežēlīgi viens otru nogalināja – brāļi brāļus. Un tā tālāk.
Dāvids kā tautas vienotājs
Kā apustulis ir minējis, viens no periodiem, kad mēs varam teikt, ka tā valsts bija viena, bija Dāvida valdīšanas laikā. Un viens no momentiem, kā to varētu teikt, ir tas, ka tieši Dāvidam izdevās apvienot Izraēla tautu tā, ka viņi visi pakļāvās viņa valdīšanai.
Mēs zinām, ka pirmais ķēniņš bija Sauls. Un it kā Sauls arī valdīja pār visu Izraēla tautu. Taču Jūda cilts – mēs esam redzējuši Bībeles laikos, kad runā, kad viņi gāja karā: tur tik tūkstoši, tur tik tūkstoši – Jūda cilts bija tā kā atsevišķi. Viņi kaut kā tomēr turējās atsevišķi.
Un tikai Dāvidam izdevās apvienot šo tautu tiešām par vienu tautu. Salamans arī vēl pārņēma šo valdīšanu pār tautu. Bet pēc Salamana nāves Izraēls sašķēlās.
Jēzus lūgšana par vienotību
Viena no pēdējām Jēzus lūgšanām
Tagad paskatīsimies vienu no pēdējām lūgšanām. Tas, par ko mēs runājām, bija Vecajā Derībā, Izraēla tautas vēsturē. Tagad lasīsim Jāņa evaņģēlija septiņpadsmitās nodaļas vienpadsmito, divdesmito un divdesmit pirmo pantu. Es lasīšu visus pantus pēc kārtas.
Jāņa 17:11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eimu pie tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko tu man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Jāņa 17:20-21 20 Bet ne par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs, 21 lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
“Lai viņi ir viens” un “lai pasaule ticētu”
Vienpadsmitajā pantā mēs redzam, ka Jēzus lūdz par to, lai viņi ir viens. Un divdesmit pirmajā pantā mēs redzam, ka Jēzus lūdz, lai pasaule ticētu. Bet mēs varam ielikt: lai pasaule ticētu, ka Tu, Tēvs, esi mūs sūtījis. Lai pasaule redz, ka mēs esam viens. Mēs esam viens ar Tevi un viens ar otru savā starpā. Lai pasaule noticētu, ka Tu, Tēvs, esi mūs sūtījis.
Tā ir viena no pēdējām Jēzus lūgšanām. Dievs zina Savu tautu, Viņš ir dzīvojis Savas tautas vidū. Viņš ir staigājis Savas tautas vidū – ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Un tāpēc Viņš lūdza par Savu tautu.
Mēs bieži vien mēģinām attīstīt savu runas mākslu, runāt ar cilvēkiem. Mēs mēģinām izdomāt dažādus pasākumus, kā uzaicināt cilvēkus, un tas nav slikti. Bet pasaulei ir jānotic, ka Viņš ir mūsu vidū.
Pasaulei jāredz Dievs mūsos
Pasaulei ir jāredz Dievs, kas ir mūsos. Un tai jāredz, ka mēs patiesi esam Viņa miesa – viens vesels.
Mīlestības un miera Dievs ir ar vienprātīgajiem
Atvērsim 2. Korintiešiem trīspadsmito nodaļu, vienpadsmito pantu.
2. Korintiešiem 13:11 Beidzot, brāļi, esiet līksmi, topiet pilnīgi, iepriecinājieties savā starpā, esiet vienprātīgi, turiet mieru; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Šī rakstu vieta runā pati par sevi. Esiet vienprātīgi – tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums.
Agrīnās draudzes veiksmes atslēga
Paskatīsimies, kāda bija agrīnās draudzes veiksmes atslēga. Mēs visi to zinām, un mēs neiesim dziļumā.
Vienprātība lūgšanās
Apustuļu darbu pirmā nodaļa, četrpadsmitais pants.
Apustuļu darbi 1:14 Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievietēm un Mariju, Jēzus māti, un ar viņa brāļiem. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Pastāvēšana mācībā un sadraudzībā
Apustuļu darbu otrā nodaļa, četrdesmit otrais līdz četrdesmit septītais pants.
Apustuļu darbi 2:42-47 42 Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. 43 Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. 44 Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; 45 viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. 46 Viņi mēdza ikdienas vienprātīgi sanākt svētnīcā, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, 47 slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet tas Kungs ikdienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Vientiesīga sirds pret sludināto vārdu
Viena no agrīnās draudzes veiksmes atslēgām, mēs varam secināt, bija vienprātība un vienotība. Viņi bija vienprātīgi kopā lūgšanās. Kopā – nevis viņi lūdza kopā, viņi bija kopā lūgšanās. Un viņi pastāvēja mācībā un sadraudzībā, ar vientiesīgu sirdi, ar sirds vienkāršību.
Viņi pieņēma visi kā viens sludināto vārdu. Viņi pieņēma instrukcijas. Viņi neko nepielika klāt. Viņi neko neinterpretēja pa savam. Viņi pieņēma ar vientiesīgu sirdi, kas cenšas saprast. Un to mēs redzam četrdesmit otrajā pantā – ka viņi visi turējās kopā.
Kungs pievienoja tos, kas turējās kopā
Un tas bija šīs vienotības rezultāts. Viņi bija vienprātīgi lūgšanās kopā, viņi turējās kopā, un viņiem viss bija kopīgs. Un ko darīja Kungs?
Viņš ik dienas pievienoja izglābtos. Pievienoja kam?
Viņš pievienoja tiem, kas bija vienprātīgi kopā, kas turējās kopā. Un tas ir tas, par ko lūdza Jēzus.
Un tas ir tas, ko Dievs grib redzēt Savā draudzē šodien.
Mūsdienu draudzes problēma: cilvēciskā patvaļa
Mūsdienu draudzes lielākā problēma ir tāda cilvēciska patvaļa – ka katrs grib tāpat savam, tā, kā man patīk. Bet agrīnajā draudzē viņi pieņēma vārdu tieši tādu, kā tas skanēja, un tas viņus sapienoja.
Vienotībai ir vajadzīgs mērķis
Paskatīsimies Filipiešiem otro nodaļu, otro pantu.
Filipiešiem 2:2 Piepildiet manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Mēs varam redzēt, ka vienotībai ļoti svarīgs ir mērķis. Mēs apvienojamies ap kaut ko. Izraēls skatījās un virzījās uz apsolīto zemi – tas bija viņu mērķis. Un mēs zinām, ka mums kā Dieva tautai, kā Dieva ģimenei, arī ir savs mērķis.
Kāds ir mūsu mērķis?
Es gribu parunāt ar jums par to, kāds ir mūsu draudzes mērķis. Tas viss ir tur iekšā. Mums ir draudzes redzējums, un tas ir mūsu mērķis kā draudzei “Gars un Patiesība”. Kurš nezina, kāds ir draudzes redzējums?
Visi zina. Mēs varam to arī pārlasīt laiku pa laikam, jo tas ir mūsu mājaslapā.
Draudzes redzējums kā mērķis
Bet tas ir tas mērķis, ap kuru mums ir jāapvienojas, āmen, kā draudzei. Bet šajā rakstu vietā es ieraudzīju, ka mēs arī varam apvienoties ap tādu mērķi kā vienotība.
Vienotība kā mērķis pati par sevi
Mēs kā Dieva ģimene varam vienoties un nolikt vienotību kā savu mērķi. Kā mēs virzāmies uz vienotību?
Un mēs katrs pieliekam, mēs katrs ieguldāmies tajā, mēs katrs pieslēdzamies tam, lai mūsu draudzē būtu šī vienotība, lai mēs būtu kā viens.
Āmen, kā jums šķiet, vai tas ir labs mērķis?
Mūsu Kungs saka: neviena valsts, kas ir sašķelta, nevar pastāvēt.
Mateja 12:25 Bet Jēzus, viņu domas nomanīdams, tiem sacīja: “Ikviena valsts, kur iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kur iekšējs naids, nevar pastāvēt.” (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Un arī draudze – ģimene, kurā ir šķelšanās, nevar pastāvēt. Apņemsimies ieguldīties vienotībā. Un ne tāpēc, ka es to šodien saku šeit, bet tāpēc, ka tā ir Dieva griba. Tāpēc, ka tas ir Dieva princips – ceļš, pa kuru Dievs grib virzīties, pa kuru Dievs grib darboties, pa kuru Dievs grib mūs vienot.
Divas rakstu vietas par vienu un to pašu
Kā mēs varam virzīties uz vienotību?
Apskatīsim divas rakstu vietas, kuras abas runā par vienu un to pašu un kur viena paskaidro otru jeb papildina otru. Efeziešiem ceturtā nodaļa, pirmais līdz sešpadsmitais pants.
Efeziešiem 4:1-16 – aicinājums dzīvot vienībā
Efeziešiem 4:1-3 1 Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu, dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, 2 visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, 3 censdamies uzturēt gara vienību ar miera saiti. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Efeziešiem 4:4-6 4 Viena miesa, viens gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti – 5 viens Kungs, viena ticība, viena kristība; 6 viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Efeziešiem 4:7-10 7 Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis. 8 Tāpēc ir sacīts: “Uzkāpis augstumā, viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem.” 9 “Uzkāpis” – ko citu gan tas nozīmē, ja ne to, ka viņš arī nokāpis šīs pasaules zemajās vietās? 10 Bet tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas pēc tam uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Efeziešiem 4:11-13 11 Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, 12 lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, 13 līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Efeziešiem 4:14-16 14 Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. 15 Bet patiesīgi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus. 16 Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
“Censdamies uzturēt gara vienību”
Šajā rakstu vietā mēs redzam vairākus soļus, kā mēs varam nonākt pie vienotības. Tur ir “censdamies uzturēt gara vienību ar miera saiti”. Un tur ir tāds “censdamies”, lai mēs uzturētu vienotību.
Darīt visu iespējamo
Lai mēs virzītos uz vienotību, mums visiem ir jācenšas. Krievu tulkojumā ir teikts: dariet visu iespējamo, lai stiprinātu vienotību. Angļu tulkojumā: pielieciet visas pūles, lai saglabātu vienotību. Un mūsu uzdevums ir darīt no savas puses visu, ko mēs varam izdarīt, lai mēs varētu virzīties uz vienotību, lai mēs varētu saglabāt vienotību. Un ja mēs visi pieliksim pūles, miera Dievs būs ar mums.
Pirmais solis: raksturs
Raksturs ir paradokss
Un Efeziešiem ceturtajā nodaļā, piecpadsmitajā pantā, ir teikts: bet patiesīgi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus. Pirms es pateikšu to lietu, kurā mums ir jāaug, es gribu pateikt par raksturu. Ziniet, raksturs ir tāds paradokss. Mēs paši nevaram izmainīt savu raksturu, un visi, kas to ir mēģinājuši, to zina. Pilnīgi godīgi – tikai Viņā mēs varam mainīties.
Tikai Vārdā mēs varam mainīties
Ko nozīmē “Viņā”?
Jēzus teica: palieciet manī, un es jūsos. Ja mani vārdi paliek jūsos, jūs paliekat manī.
Jāņa 15:4-5 4 Palieciet manī, un es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat manī. 5 Es esmu vina koks, jūs tie zari. Kas manī paliek, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Tikai Vārds mūs var izmainīt. Tikai Vārdā, tikai tad, kad mēs esam Vārdā, mēs varam augt un mainīties. Un man ļoti patīk krievu valodā lietotais vārds, kas nozīmē palikšanu.
Paliekam! Paliekam – ne tikai paliekam tur piecas minūtes dienā, bet tad, kad mēs iegremdējamies Vārdā, kad mēs paliekam Vārdā. Vārds kaut ko sāk mūsos mainīt. Dievs ar Savu Garu mūsos rada šo gara augli.
Vārds atmasko un labo
Cilvēks ir ļoti viltīgs. Dažreiz, kad es klausos, kā kāds cilvēks runā, man ir jautājums: vai šis cilvēks melo sev vai man?
Un ziniet, es nonācu pie tā, ka dažreiz mēs melojam sev. Un es pieķēru, ka es meloju sev. Un ne vienu reizi vien. Tikai Dieva Vārds ir spējīgs mūs atmaskot. Tikai Dieva Vārds spēj mūs labot, tikai Vārds spēj mūs audzināt taisnībā. Āmen.
Atgriešanās pie agrīnās draudzes pieredzes
Un ja mēs atgriežamies pie Apustuļu darbiem, mēs tur varam redzēt šo sakarību. Viņi pastāvēja šajā mācībā, un viņi bija vienoti savā starpā. Tāpēc, ka viņi auga, viņu raksturs mainījās.
Un šajā vēstulē efeziešiem, otrajā pantā, mēs varam redzēt šīs lietas, šīs raksturīpašības, kas mūs ved uz vienotību. Un tas būs tas pirmais solis, ko mēs varam darīt ceļā uz vienotību.
Pazemība, lēnība un pacietība
Jā, es atgriezīšos pie Efeziešiem četri, divi: visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā.
Un Filipiešiem otrajā nodaļā, trešajā pantā, mēs redzam no otras puses, kā mums nav jārīkojas.
Filipiešiem 2:3 Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Mēs neiesim dziļumā. Varu tikai pateikt, ka apustulim ir brīnišķīga sērija, ko es pavisam nesen klausījos. Tā arī saucās “Raksturs”. Tur ir desmit vai vienpadsmit daļas, bet ļoti iesaku noklausīties. Tur viņš runā par šīm lietām.
Uzskatīt otru augstāku par sevi.
Lēnība kā valdība pār sevi
Tur ir arī tāds interesants piemērs. Ziniet, kādreiz satiekas divi suņi – viens tāds maziņš un liels suns, piemēram. Un lielais vienkārši sēž un skatās. Viņš vienkārši valda pār savu spēku.
Bet tas mazais sunītis?
Jūs sapratāt. Lūk, šī lēnība ir valdība pār sevi.
Pacietība kā spēja panest neērtības
Pacietība ir spēja panest neērtības. Neiesaistīties konfliktos, nestrīdēties un panest otru mīlestībā.
Linkolna piemērs
Un šeit mums ir tāds brīnišķīgs piemērs arī par Linkolnu. Man tas ļoti patika, man tas ļoti uzrunāja. Linkolns, mēs zinām, bija Amerikas prezidents, un viņš bija viens no Amerikas tēviem.
Kādā publiskā sanāksmē, kur bija sapulcējušies daudz dažādu cilvēku, bija arī Stentons, tāds cilvēks. Un viņš viņu publiski nosauca par oriģinālo gorillu – skaļi, visu klātbūtnē, ne nekautrējoties.
Kad Linkolnu nošāva, viņa bērēs šis Stentons teica tādus vārdus: Linkolns bija viens no pazemīgākajiem un lielprātīgākajiem prezidentiem. Un tomēr – kad Stentons viņu bija publiski nosaucis par oriģinālo gorillu, neviens Linkolna vaibstos neieraudzīja dusmas. Nekas viņa uzvedībā, viņa sejā neliecināja, ka tas viņu būtu aizvainojis, ka viņš būtu sadusmojies.
Un vēl vairāk – kāda neilga laika gaitā Linkolns šo Stentonu iecēla par kara sekretāru. Linkolns teica, ka šis cilvēks ir labākais kandidāts šim amatam.
Un nu, likās, tas ir tāds brīnišķīgs piemērs tam, kā mēs varam panest viens otru mīlestībā.
Kristus prāts un paklausība
Kristus arī teica, lai mums ir Kristus domāšana. Un Kristus bija paklausīgs līdz nāvei. Un man šķiet, ka paklausība šobrīd ir ļoti aktuāls jēdziens.
Paklausība mazajās lietās
Dievs rāda sirdi
Ziniet, ja pavisam godīgi jāsaka, ir kaut kādas lietas, pie kurām mēs strādājam, katrs ikviens. Un Dievs man ir mācījis paklausību. Kaut kādā brīdī likās, ka tas viss jau arī nav nekas.
Un tagad es sāku lūgt Dievu, lai Dievs parāda manu sirdi. Dievs man sāka uzrādīt nepilnības tādās sīkās, mazās lietās. Un kad es ieraudzīju, es saķēru galvu. Tās lietas, kas, man likās, vispār neskaitās – tie ir tādi sīkumi. Bet Dievs uzrunāja.
Kas ir neuzticams mazās lietās, tas nebūs uzticams lielās lietās. Un mums ir jātiek galā ar šīm mazajām lapsām, kuras posta mūsu vīna dārzu.
Augstā dziesma 2:15 Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi! (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Mums patiešām ir jālūdz Dievam, lai Dievs parāda mūsu sirdis. Lai Dievs mums parāda mūs! Jo mēs bieži vien neredzam. Bieži vien mēs sevi salīdzinām vienu ar otru, un tad izskatās: nu, tu vēl esi tāds tīri nekas.
Vienīgā mēraukla ir Kristus
Bet tas, ar ko mums sevi ir jāsalīdzina, ir Kristus. Un tad, kad mēs paskatāmies uz Viņu, mēs saprotam, cik mēs esam nabagi. Kad mēs paskatāmies uz Viņa mīlestību, mēs ieraugām, cik mēs esam nespējīgi mīlēt. Kad mēs paskatāmies uz Viņa pazemību, mēs ieraugām savu lepnību. Un mums ir vienkārši jāpiesaka tam karš. Mums ir jāsauc uz Kungu: Kungs, apžēlojies par mums!
Un es parādīšu, kāpēc. Varat pierakstīt to, kā rakstīts, bet es izlasīšu vienu citu tulkojumu, tāpēc ka tur mani ļoti aizķēra doma. Galatiešiem sestā nodaļa, piecpadsmitais pants.
Man ir ļoti vienkārša maza Bībelīte, kurā ir tikai Psalmi un Jaunā Derība, un tas ir kaut kāds jubilejas izdevums. Tur pa lielam nav nekādu atšķirību, bet šī vieta tur mani aizķēra.
Galatiešiem 6:15-16 15 Jo nedz jūdisms ir kas, nedz pagānisms, bet jauns radījums. 16 Un kas šo ceļu ies, pār tiem miers un žēlastība kā vispār pār Dieva Israēlu. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Un tā ir Dieva mēraukla. Cik mūsos ir Kristus?
Un pēc šīs mērauklas Dievs mēra katru no mums. Un tā ir vienīgā Dieva mēraukla, ar kuru Viņš mūs mērīs.
Jaunais radījums
Un ir absolūti jāskatās katram pašam uz sevi. Mana pārliecība: es neesmu pats sev tiesnesis. Viņš ir mans tiesnesis. Tas, ko mēs atzīstam, nāk no augšienes.
Jā, mūsos ir šī jaunā radījuma iedīglis. Bet mēs vēl neesam jauns radījums. Mums ir jāiet šis ceļš, lai mēs kļūtu par jaunu radījumu, lai Kristus mūsos atspīdētu. Lai Viņš patiesi būtu mūsos – ne tikai kā sauklis, kā klišeja, bet lai Viņš būtu redzams mūsos.
Tagad pirmā lieta, kas mums ir vajadzīga, ir raksturs un šīs lietas, ko mēs apskatījām: pazemība, lēnprātība, paklausība un panest vienam otru mīlestībā. Un otrā lieta, ko mēs apskatīsim, ir dāvanas.
Otrais solis: kalpošana ar dāvanām
Kam ir domātas dāvanas
Kā jūs domājat, kam ir paredzētas dāvanas?
Āmen – kalpošanai viens otram.
Filipiešiem 2:5-7 5 Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, 6 kas Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, 7 bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Kristus iztukšoja sevi
Tas ir tāds diezgan sarežģīts teksts un teikums. Kad es agrāk lasīju, vienkārši lasīju tam pāri, man tur likās “laupījums” un tā. Bet tā doma tur ir tāda: Jēzus Kristus atlika malā to, ka Viņš ir Dievs. Viņš noliecās līdz pašai lejai, Viņš nonāca šeit pie mums. Un Viņš nonāca kā Valdnieks, bet Viņš nonāca, lai kalpotu.
Kalpa sirds
Un mums, kā otra lieta, lai mēs virzītos uz vienotību, ir vajadzīga šī kalpa sirds. Mums ir jāattīsta šī kalpa sirds. Gatavība kalpot.
Un mēs katrs varam sev pajautāt: kā es kalpoju ar savām dāvanām?
Bieži vien es dzirdu: nu, tas jau nav tikai par draudzi, mēs varam kalpot visur. Un tas ir pareizi. Mums ir jākalpo visur, kur mēs esam – gan darbā, gan ģimenē. Visur, kur mēs esam, mēs kalpojam. Bet arī draudze ir tā vieta, kur mums ir jākalpo.
Draudze kā vieta, kur mācīties kalpot
Tur ir teikts, ka ir apustuļi, evaņģēlisti, pravieši, skolotāji, lai sagatavotu svētos kalpošanas darbam. Tas nozīmē, ka kaut kur notiek šis gatavošanās process kalpošanas darbam. Un šī ir tā vieta, kur mēs varam mācīties kalpot. Kur mēs varam mācīties kalpot pazemībā, lēnprātībā un panesot vienam otru mīlestībā.
Bet mums ir jākalpo. Lai mēs būtu kā ģimene, lai mēs būtu vienoti, mums katram ir jābūt savam kalpošanas darbam.
Draudze kā ģimene, kurai ir jākalpo
Iedomājieties ģimeni, kur vīrs ierodas uz vakariņām, paēd un aiziet. Es domāju, ka diez vai ģimene tādu vīru uzskatītu par savējo. Bet ne vienmēr mēs domājam par draudzi kā par ģimeni. Bieži vien mēs domājam savādāk. Bet Dieva ģimene ir tāda pati ģimene – kurā mums ir jāieguldās, kurā mums ir jāuzņemas sava atbildība, kurā mums ir jābūt kopā, kurā mums ir jāturas kopā un jākalpo viens otram.
Kalpošana nav ērta
Pirms Dievs mūs sūta, mums ir jāiemācās kalpot. Un, kad neesam pieraduši pie kalpošanas, nav viegli kalpot. Tas nav ērti. Ir tā, ka vienalga, vai tu tur esi kārtības sargos vai kalpošanā – tas no tevis prasīs kaut ko. Tas prasīs no tevis upuri. Tev būs varbūt papildus jānoklausās Dievkalpojums vai varbūt kaut kādas citas lietas.
Bet ziniet, ir viena rakstu vieta, kas man ļoti palīdz. To minēja mūsu apustulis kaut kad sen sen atpakaļ. Man tas ļoti palīdz ieraudzīt šo upuri, šo upurēšanos. Otrā Samuēla divdesmit ceturtā nodaļa, divdesmit ceturtais pants.
Upuris, kas kaut ko maksā
Dāvida atbilde Araunam
Un tur tā doma bija, ka Dāvidam vajadzēja pienest upuri Dievam. Nu, kalnā. Un Arauna teica: Dāvid, es tev došu savus vēršus, es tev došu savus jūga kokus, visu, ko tev vajag. Es tev došu, upurē.
Un tad Dāvids atbildēja: nē, es to gribu no tevis nopirkt par pilnu cenu, jo es negribu nest tam Kungam, savam Dievam, dedzināmos upurus, kas man neko nemaksā.
2. Samuēla 24:24 Bet ķēniņš atbildēja Araunam: “Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!” Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu kā vēršus. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Kalpošana, kas neko nemaksā, nav kalpošana
Dažreiz mums ir tāda doma, un īpaši pēdējā laikā es redzu, ka kalpošana liekas tāda: nu, man nav ko darīt, un es atnācu tāpat, lai būtu ar ko nodarboties. Bet Dāvids teica: es negribu pienest savam Kungam to, kas man neko nemaksā. Kalpošana, patiesi kalpošana Dieva priekšā, mums vienmēr kaut ko maksās.
Un ir tādas reizes, kad ir grūti pateikt tam Kungam “jā”. Es gribu teikt, ka tad, kad man piezvana apustulis – un viņš to jau daudz reižu ir teicis – un saka: māsa, tev vajadzēs padalīties ar vārdu, tas ir, nu, es pat teiktu, šobrīd tāds viens no vienīgajiem “jā”, kur man ir tik grūti pateikt.
Bet ziniet, vienā reizē Dievs mani uzrunāja ar vienu rakstu vietu. Un es to gribu pieminēt tikai tāpēc, lai mudinātu un uzmundrinātu jūs kalpot Kungam. Otrā Mozus divdesmit trešā nodaļa, divdesmit piektais pants.
“Kalpo man, un Es svētīšu”
2. Mozus 23:25 Bet tev būs kalpot tam Kungam, savam Dievam, tad Viņš svētīs tavu maizi un tavu ūdeni, un Es novērsīšu visas tavas slimības. (Latvijas Bībeles biedrības 1965. gada izdevums)
Tas Kungs man teica: kalpo man, un Es svētīšu tavu maizi, tavu ūdeni, un Es novērsīšu visas tavas slimības. Mēs kalpojam tādam Dievam, kurš svētī mūsu maizi, svētī mūsu ūdeni un novērš visas mūsu slimības. Āmen.
Vai mēs ar savu roku varam izdarīt vairāk, nekā tad, kad Viņš mūs svētī?
Vai mēs varam novērst savas slimības?
Vai mēs varam paspēt izdarīt kaut ko vairāk?
Nevis ķeksīša pēc, bet ar visu sirdi
Un negaidīsim, ka kāds nāk klāt un saka: vajadzētu darīt to vai šo. Vienkārši celsimies un darīsim visu, ko mūsu roka var darīt. Un darīsim ne tikai ķeksīša pēc – ka nu man jau ir kalpošana, nu jau tur daru kaut ko reizi divos mēnešos. Bet ieguldīsimies maksimāli, kā patiesi ģimenē.
Mums katram var būt dažāds maksimums, bet sirds attieksmē mēs varam būt kā viens, kad mēs patiesi esam gatavi kalpot.
Kopīga atbildība praktiskajās lietās
Uzdevums, kas uzticēts visai ģimenei
Un tas nav viss, ko mēs varam darīt ceļā uz vienotību. Es gribu pieminēt, ka apvienosimies arī tad, kad ir kāds uzdevums vai kāda situācija, kas mums ir jārisina kā draudzē.
Tad, kad Dievs uztic mūsu apustulim kādu uzdevumu vai kādu lietu darīt, mums ir jāsaprot, ka Viņš to nav uzticējis viņam vienam. Viņš to ir uzticējis mums kā ģimenei. Un Viņš ir rēķinājies ar mums, ar katru.
Būsim kopā. Apvienosimies šādās situācijās un būsim patiešām kā ģimene, kas visi kopā pieslēdzas un visi kopā risina.
Man bija liela tāda kopības sajūta, ka mēs patiešām apvienojamies. Tas bija ļoti uzmundrinoši. Bet es gribu parādīt mazliet arī otru pusi.
Apkures sistēmas piemērs
Kā lai notiktu šis brīnums?
Bija vēl ļoti daudz dažādu tehnisku lietu, kuras darīja apustulis – viņš gāja, runāja ar šiem meistariem, slēdza durvis un darīja daudzas, daudzas lietas. Piemēram, pagājušajā gadā, kad mums arī bija siltums. Es, kad to klausījos, mani tas tik ļoti aizkustināja.
Mūsu apustulis vienpadsmitos stāv šeit un dalās ar vārdu. Un tas, kas ir stāvējis šeit, saprot, ko nozīmē svētdienā padalīties ar vārdu. Un piecos no rīta viņš brauc uz šejieni, lai ieslēgtu apkuri, lai mums būtu silti. Āmen.
Tas, ko es ar to gribu pateikt: arī šādās situācijās mums ir jāapvienojas. Mēs katrs varam kaut kur pielikt savu roku. Un mēs to tā neatstāsim vienam cilvēkam. Kā tad, kad to velk viens cilvēks?
Kad vienam par to ir jādomā?
Vienam jau rokas ir tik pilnas, ka vairs tikai ar kājām kaut ko var. Mēs varam saslēgties un nākt palīgā viens otram. Āmen.
Secinājumi
Ar to es arī beigšu. Es pateikšu tikai dažus secinājumus. Dievs vēlas, lai mēs esam vienībā ar Viņu un viens ar otru. Un lai draudze būtu šis vienotības piemērs, lai pasaule var noticēt.
Mūsu mērķis ir nonākt pie vienprātības, virzīties uz vienprātību. Un mūsu mērķis ir kļūt līdzīgiem Kristum un kalpot ar savām dāvanām. Un mūsu vienotība ir ap to mācību, ap to Vārdu, kas skan šajā namā. Un mums ir jāpastāv, jāpaliek šajā mācībā.
Āmen. Lai tas Kungs mūs visus svētī. Un lai tas Kungs mums visiem ir žēlīgs. Āmen.
Lūgšana noslēgumā
Kungs, mēs pateicamies Tev par šo vārdu. Mēs pateicamies, Kungs, par Tavu Garu, kas runā uz mums. Mēs lūdzam, Kungs: apžēlojies par mums un piedod mums, kad mums jau var būt laiks, kad mēs esam citā līmenī, bet mēs vēl esam tur, kur mēs esam. Piedod un esi mums žēlīgs.
Un palīdzi mums, Kungs. Palīdzi mums palikt Vārdā. Palīdzi mums katru dienu atdalīt šo laiku, atrast šo laiku, ka mēs varam būt Tavā Vārdā, ka Tavs Vārds mūs var mainīt, ka Tavs Vārds mūs var labot, ka tas Vārds mūs var atmaskot.
Un kad Kristus mūsos patiešām atspīd, Kungs, kad Kristus mūsos ir redzams, Kungs – mēs lūdzam, Kungs, palīdzi mums palikt Viņā. Un palīdzi mums būt vienam ar otru. Palīdzi, Kungs, ka Tu patiešām esi redzams mūsos un ka tas palīdz mums virzīties uz vienotību.
Ka pasaule ierauga Tevi, Kungs. Ka pasaule ierauga Tevi mūsu vidū. Un ka Tu, Kungs, vari pievienot izglābtos mums, Kungs. Mēs pateicamies Tev par Tavu žēlastību.
Un mēs pieņemam Tavu žēlastību šajā rītā. Mēs pieņemam Tavu žēlastību, lai augtu. Mēs pieņemam Tavu žēlastību, lai kalpotu. Mēs pieņemam Tavu žēlastību, ka mēs varam attīstīt šo kalpu sirdi, Kungs, ka mēs patiešām varam būt Tavi kalpi, Kungs, katrā vietā, Kungs, un Tavā namā, Kungs.
Paldies, mūsu Kungs. Mēs priecāsimies, Kungs, par vienotību šajā namā. Mēs priecāsimies, Kungs, par vienprātību šajā namā. Un mēs priecāsimies, Kungs, ka Tu esi tas, kas mūs apvieno ar Savu Garu.
Mēs pateicamies, Kungs, ka Tu esi. Un mēs pateicamies, ka Tu esi tas Kungs. Āmen.

