Kālab ir tik svarīgi turēties pie mūžīgās dzīvības?

Lai vairojas jums miers un labvēlība no mūsu Kunga Jēzus Kristus šai brīnišķīgajā dienā!

Es lūdzu par jums, – lai Dieva vārds piepilda jūsu garu un stiprina jūs jūsu garā, dvēselē un miesā.

Mēs runājam par to, cik svarīgi ir satvert mūžīgo dzīvību. Šajā sakarā Bībele mums iesaka turēties pie noteikta dzīves veida, un konkrēti – bēgt no grēcīgā dzīvesveida, tiekties pēc taisnības, pēc svētas dzīves un cīnīties labo ticības cīņu.

„Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” (1.Timotejam 6:11-12).

Vakar mēs runājām par to, ka, izejot no Ēģiptes, ebreju tauta nostājās uz ceļa virzienā uz Apsolīto zemi, kuru viņiem bija apsolījis Dievs. Tas ir prototips mūsu ceļam. Mūžīgā dzīvība – tas ir ceļš. Dievs vēlas, lai mēs ne tikai uzsākam šo ceļu, bet arī aizejam līdz galam.

Kā jau vakar redzējām, sakarā ar to, ka daudzi no tiem, kuri izgāja no Ēģiptes, nepaklausīja tām instrukcijām, kuras viņiem deva Dievs, – viņi tā arī neiegāja Apsolītājā zemē. Viņi nebēga no grēka, viņi nemeklēja taisnību un svētu dzīvi, un viņi necīnījās labo ticības cīņu.

Elementāras pacietības trūkums arī kļuva par iemeslu tam, ka viņi neiegāja Apsolītajā zemē.

Kālab ir tik svarīgi turēties pie mūžīgās dzīvības? Mūžīgās dzīvības ceļš ir ļoti slidens.

Ja tu nesaglabāsi modrību (nebūsi nomodā) un nelūgsi, tad tu vari pat nepamanīt to, kā mūžīgā dzīvība izslīdēs tev no rokām. Vai esi kādreiz mēģinājis noturēt rokās dzīvu upes zivi? Pat ja tev izdevās paņemt to rokās, tev pilnīgi nemanot, šī zivs ļoti ātri izslīdēja tev no rokām. Tieši tāpat, pilnīgi nemanot, arī mūžīgā dzīvība var izslīdēt tev no rokām. Tu vari pat nepamanīt, kurā brīdī tas notiks. Tu vari turpināt savas reliģiozās darbības, apmeklēt draudzi, lūgt, lasīt Bībeli, un tai pat laikā, vairs neatrasties uz mūžīgās dzīvības ceļa. Neviena no šīm lietām negarantē tev to, ka tu noteikti noturēsi mūžīgo dzīvību. Zināt, daudzi neticīgie cilvēki dara šīs lietas, – nāk uz draudzi, lasa Bībeli, lūdz. Visās reliģijās cilvēki lūdz, bet tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki iemantos mūžīgo dzīvību. Ļoti daudziem no tiem, kuri šodien ir draudzē, nepieder mūžīgā dzīvība. Tas nav mans uzdevums un manas tiesības, spriest par to, kuram pieder mūžīgā dzīvība, un kuram nē. Mans uzdevums ir – brīdināt un runāt par to, ka ir ļoti svarīgi turēties pie mūžīgās dzīvības un nepieļaut to, ka tā izslīd tev no rokām.

Bībelē ir teikts:

„Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” (Romiešiem 8:16).

„Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā. Kas netic Dievam, tas Viņu ir darījis par meli, tāpēc, ka tas nav ticējis tai liecībai, ko Dievs ir nodevis par Savu Dēlu. Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam.” (1.Jāņa 5:10-13).

Tikai tev un Dievam var būt liecība par to, ka tev pieder mūžīgā dzīvība. Katrs, kam ir mūžīgā dzīvība, zina par to, jo par to viņa garam liecina Dieva Gars. Viņu sirdsapziņa liecina viņiem par to, ka tiem pieder mūžīgā dzīvība. Bet šodien es gribu teikt, ka ikvienam, kuram jau pieder mūžīgā dzīvība, ir jāturas pie mūžīgās dzīvības. Mēs nedrīkstam pieļaut to, ka kaut kas varētu traucēt mums aiziet savā darbībā līdz galam.

Pāvils Timotejam saka:

„Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi.” (1.Timotejam 4:16).

Mēs redzam, ka mums jāglābj sevi un tos, kas mūs klausās. Savā kalpošanā mums jāfokusējas uz to, lai mēs turētos pie mūžīgās dzīvības un caur Dieva Vārda sludināšanu un Svētā Gara spēku sagatavotu citus cilvēkus mūžīgai dzīvībai.

Pāvils savu sirdi fokusēja uz galveno, viņš nepieļāva to, ka kaut kas varētu apturēt viņu ceļā uz mūžīgo dzīvību. Pāvils neļāva nevienam un nekam novērst viņa uzmanību no tās kalpošanas, kuru viņam bija uzticējis Dievs.

„Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:22-24).

Pāvils norāda uz to, ka pats galvenais viņam ir – ar prieku veikt to uzdevumu un kalpošanu, ko viņš saņēmis no Dieva. Pāvils bija fokusējies tieši uz to. Pāvils grasījās ne tikai uzsākt savu ceļu, bet arī aiziet līdz galam, – un tieši tālab viņš nevienam un nekam neļāva novērst savu uzmanību no tā. Tāda bija viņa dzīves pozīcija.

Dievs ikvienu no mums aicina uz līdzīgu dzīves pozīciju – ikviens no mums lai ir fokusēts uz to, lai pabeigtu savu uzdevumu.

Lai Dievs jūs svētī!

Līdz rītam!

Mācītājs Rufus Adžiboije