Dieva žēlastības atbrīvošana 2.daļa

Šajā laikā ārēji viss izskatījās ļoti slikti, bet Pāvils neskatījās uz notiekošo, pazemojās Dieva priekšā un uzticējās Viņa vārdam. Pazemība – tā ir piekrišana Dievam itin visā, neatkarīgi no tā, ko tu redzi vai jūti. Saprotot to, Pāvils teica: 

„Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: “Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām. Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis.” (Ap. darbi 27:21-22)

 Neskatoties uz to, ka situācija bija ļoti bīstama, Pāvils bija mierīgs un runāja ar pārliecību. Neskatoties uz to, ka nebija nekādu ārēju pazīmju, ka viņi var izglābties, Pāvils tik un tā ticībā apgalvoja, ka neviens no viņiem neies bojā. Viņš varēja tā rīkoties un tā runāt, jo viņš piekrita un noticēja Dieva Vārdam. 

„Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju, sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts.” (Ap. darbi 27: 23-25)

 Pārliecība par Dieva Vārdu – tā arī ir patiesa pazemība. Pazemīgajiem Dievs dod žēlastību. Un šī žēlastība mums ir pieejama caur ticību. Augšminētajā Rakstu vietā no Bībeles mēs redzam, ka Pāvils TICĒJA, tāpēc zināja, kā pieņemt palīdzību no Dieva grūtību brīdī. Pāvils ne tikai ticībā pieņēma Dieva Vārdu, bet arī sāka runāt to, ko Dievs viņam bija teicis. Pāvila vārdos bija pārliecība un paļāvība uz to, ka Dievs piepildīs to, ko Viņš teicis. Tālāk mēs lasām: 

“Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.” To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst.” (Ap.darbi 27:34.35)

 Pāvils ne tikai ticībā runāja Dieva Vārdu, bet sāka rīkoties. Kad mums ir ticība un pazemība, tad Dievs dod mums žēlastību. Pieņemsim, ka žēlastība atrodas šajā telpā kādā noteiktā vietā. Lai ienāktu šajā telpā, ir vajadzīgas atslēgas, ar kurām atslēgt šo telpu. Tad, lūk, ticība – tā ir kā atslēga, kas palīdz mums ieiet teritorijā, kurā atrodas žēlastība. Tas, kuram nav šīs atslēgas, šajā telpā iekļūt nevar. Bet mums ne tikai jāieiet telpā, bet arī jāaiziet līdz vietai, kur atrodas žēlastība. To mums palīdz izdarīt pazemība. Un tātad, lai Dievs varētu izliet pār mums Savu žēlastību, mums ir vajadzīga ticība un pazemība.