Dzīves īslaicīgums

Es pateicos Dievam par jums un ticu, ka šī diena nesīs jums svētības tādā mērā, kā jūs pārdomāsiet vārdu, kuru Dievs mums šodien dod.

Vakar mēs ar jums runājām par to, ka dzīve – tā ir Dieva uzticēšanās attiecībā pret ikvienu no mums. Dievs ir uzticējis tev dzīvi un visu to, kas tev šodien ir. Tev nav nekā sava, bet itin viss pieder Dievam. Tālab izmanto savu dzīvi un visu, ko Viņš tev uzticējis tam, lai kalpotu Dievam un pagodinātu Viņu, lai uzlabotu dzīves apstākļus, lai celtu un iedvesmotu citus cilvēkus. Domā šai virzienā, un tad Dievs tev dos vairāk. Ja tu gribi vairāk svaidījuma, tad vispirms atbilstoši izlieto to svaidījumu, kurš jau tev ir šodien. Tā, kā tev šodien nav, – tā nav tava problēma. Jautājums ir tajā, ko tu dari ar tiem resursiem, kuri tev šodien ir. Dievs tev ir devis naudu, bet ko tu ar šo naudu dari? Piemēram, Dievs saka, lai tu atnes desmito tiesu, bet tu domā tikai par to, kā tu varētu to nedarīt un piemuļķot Dievu. Ja Dievs, Kurš uzticējis tev noteiktas lietas noteiktiem mērķiem redz, ka tu neesi Viņam paklausīgs šai jautājumā ( bet Viņš redz visu), tad Dievs nevar tev uzticēt vairāk.

Kad Dievs teica Ābrahāmam lai tas atnest kā upuri savu dēlu, Ābrahāms paklausīja, jo saprata, ka viņa dzīve – tā ir Dieva uzticēšanās. Ābrahāms zināja, ka Dievs uzticēja viņam šo bērnu, tas nozīmē, ka šis bērns ir – Dieva, un viņš ir – tikai pārvaldnieks. Uzticība attiecībā pret Dievu no manas puses kvalificē mani tam, lai es nopelnītu vēl lielāku Dieva uzticēšanos. Uzticība dara tevi lielākas svētības cienīgu. Ābrahāms Dievam teica, ka Viņš var ņemt šo bērnu. Un Dievs ieraudzīja to, ka Ābrahāmam var uzticēties. Kad Dievs nolēma iznīcināt Sodomu un Gomoru tās iedzīvotāju grēcīgā dzīves veida dēļ, Viņš teica, ka nevar no Ābrahāma slēp to, ko nolēmis darīt. Dievs pazina Ābrahāmu un viņa sirdi, tālab uzticējās viņam.

Atcerieties, ka dzīve – tā ir uzticēšanās!

Šodien aplūkosim vēl vienu dzīves šķautni – dzīves īslaicīgums.

Viss, par ko mēs līdz šim runājām ir savā starpā saistīts. Dzīve – tas ir laiks. Dzīve – tas ir mērķis. Dzīve – tas ir pārbaudījums. Dzīve – tā ir uzticēšanās. Dzīve ir – īslaicīga.

Šī pasaule nav tavas mājas. Tu uz zemes nedzīvosi mūžīgi. Bībele saka, ka mūsu pilsonība ir debesīs, no kurienes mēs gaidām mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tas nozīmē, ka tev nemaz nav tik daudz laika. Bībele saka, ka dzīve līdzinās tvaikam.

„Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist.”(Jēkaba 4:14).

Ikreiz, kad tu redzi tvaiku, tev jāatceras tas, ka tava dzīve ir īslaicīga. Bībele runā arī par to, ka mūsu dzīve līdzinās lauka zālei un puķēm.

„ Klau! Balss sauc: “Sludini!” Es sacīju: “Ko es lai sludinu?” Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā! Zāle nokalst, puķe novīst, kad Tā Kunga dvaša to skar. Tiešām, tauta ir zāle! Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi!” (Jesajas 40:6-8).

Bībele runā arī par to, ka mēs uz šīs zemes esam svešinieki un piedzīvotāji.

„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus …..”(1.Pētera 2:11).

Kad mēs saprotam, ka mēs esam – svešinieki, mēs saprotam arī to, ka esam ierobežoti laikā, tālab mums viss jādara ļoti ātri. Pienāks diena, kad pēc mums atnāks aģents, kurš paņems mūs līdzi. Šī aģenta vārds ir – nāve. Nāve pie mums var atnākt jebkurā brīdī un caur jebkādiem apstākļiem – caur slimību, avāriju, vardarbību, karu.

Daudzi cilvēki baidās no nāves. Bet tad, kad tu saproti šīs fundamentālās patiesības, tu vairs nebaidies no nāves. Tev jāsaprot, ka dzīve ir īslaicīga. Ļoti svarīgi ir tas, kur tu pavadīsi mūžību. Tev ir dots laiks, un laiks ir īss. Un pēc tam būs svarīgs tikai viens, – kur tu pavadīsi mūžību. Es gribu satriekt kādus melus, kuri staigā Kristus Miesā. Pastāv maldīgs priekšstats par to, ka tad, ja cilvēks vienreiz jau ir pieņēmis glābšanu, tad šī glābšana pieder viņam uz mūžiem, un, tai pat laikā, nav svarīgi kā cilvēks dzīvo. Cilvēks domā, ka, lai glābtos, pietiek noskaitīt grēku nožēlas lūgšanu un tad var dzīvot tā, kā gribas. Tie ir meli! Ja tu esi glābts, tad sargā šo glābšanu, turies pie mūžīgās dzīvības. Tad, kad mēs saprotam, ka dzīve ir īslaicīga, un ka ikviens no mums atskaitīsies Dievam par to, ko mēs darījām, dzīvojot miesā, – mums būs pareizās vērtības.

Jebkurš cilvēks, kurš vadās no šīm piecām patiesībām, neizturēsies pret dzīvi vieglprātīgi, neapvainos dzīvi, neeksistēs vienkārši tāpat, bet reāli ietekmēs savu pasauli un sasniegs virsotnes Dievā.

Lai Dievs ikvienam no jums atklāj šo patiesību dziļumu!

Dieva mierā!

Mācītājs Rufus Adžiboije