Izpratne par tavu uzdevumu Valstībā

Pateicīgiem cilvēkiem vienmēr gribās palīdzēt vēl vairāk. Pateicīgi cilvēki, tie ir pazemīgi cilvēki, kuri atzīst citu līdzdalību savā dzīvē un sasniegumos. Nepateicība – tas ir liels netikums, kas ir jebkāda veida necieņas pamatā vienam pret otru, sacelšanās pret varu un pat pret Pašu Dievu. «Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību. Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirdsprātā iegrimuši tumsā.» (Rom. 1:18-21) Dieva dusmība parādās pret jebkāda veida ļaunumu un negantību. Dievs vienmēr stāsies pretī jebkādam netaisnīgam solim vai rīcībai. Viena no tādām netaisnības un negantības izpausmēm, kurai Dievs pastāvīgi pretojas ir nepateicība. No augstāk minētās rakstu vietas mēs redzam, ka cilvēki, kuriem Dievs ir atklājis Savu žēlastību un parādījis Savu neredzamo spēku un Savu Dievišķību, ir atteikušies Viņu godāt. Mums ir patiesi jāpajautā pašiem sev, vai mēs esam pateicīgi Dievam un kādā veidā mēs to pierādam? Es zinu kādu brīnišķīgu veidu, kā mēs varam pierādīt Dievam, ka mēs esam pateicīgi Viņam. Tas ir caur kalpošanu Viņam. Kalpošana– tā ir mūsu pateicības zīme Dievam! Mācot par to, lūk ko teica Pāvils: «Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Tad nu es ieteicu ikvienam starp jums tās žēlastības vārdā, kas man dota: netiekties pāri noliktam, bet censties sevi apvaldīt saskaņā ar to ticības mēru, ko Dievs katram piešķīris. Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. Kad nu mums, pēc mums piešķirtās žēlastības, ir dažādas dāvanas, tad lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar ticības mēru, kalpošanas spējas-kalpošanā, spējas mācīt-mācīšanā; pamācīšanas spējas-pamācīšanā, kas dod no sava, lai to dara vientiesīgi, kas valda, lai dara to rūpīgi, kas strādā žēlsirdības darbu, lai dara to ar prieku.» (Rom. 12:1-8)