Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem! III
Dārgie brāļi un māsas! Es sveicu jūs šajā brīnišķīgajā dienā. Es ticu, ka Dievam ir svaiga manna no debesīm priekš mums šai dienai. Lai jūsu dvēsele šai dienā tiek piesātināta ar Viņa labvēlību un žēlastību.
Mēs turpinām runāt par svētlaimi, ko dod kalpošana un došana. Mēs ar jums runājām par to, ka tas, kurš mīl Dievu, noteikti kalpos cilvēkiem. Bet to, kurš kalpo cilvēkiem, to Dievs paceļ un svētī. Dievs nevar uzturēt vai atbalstīt cilvēkus, kuri aizņemti tikai ar personīgām lietām, un kuriem nav laika tam, lai virzītu Dieva Valstības darbus.
Kalpošana un došana nosaka manas garīgās izaugsmes, garīgā brieduma pakāpi. Tas nosaka arī to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum.
Dievs vēlas, lai mēs garīgi pieaugam. Viena no ticīga cilvēka garīgās izaugsmes pazīmēm ir tā, ka viņš piepilda citu cilvēku vajadzības. Tāds cilvēks ne tikai pieņem, bet arī atdod no sevis. Došana, kalpošana – tas ir viens un tas pats vārds, kurš nosaka to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum. Bībele saka, ka Jēzus atnāca uz zemi ne tālab, lai Viņam kalpotu, bet tālab, lai kalpotu citiem. Jēzus mums ir kalpošanas piemērs. Daudzi no mums grib, lai citi cilvēki mums kalpotu. Taču Dievs saka, lai mēs kalpojam cilvēkiem. Dievs grib, lai mēs atdarinām Viņu, lai mēs kļūstam līdzīgi Viņam.
„Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū.”(Filipiešiem 2:5).
„Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.”(Marka 10:45).
Pats Jēzus sacīja, ka Cilvēka Dēls ir nācis ar vienu mērķi, – lai atdotu Savu dvēseli par atpirkšanu daudziem, lai kalpotu citiem cilvēkiem. Tas ir brieduma mērs Jēzū Kristū. Ja mēs garīgi pieaugam, tad mums būs arvien lielāka un lielāka vēlēšanās kalpot citiem. Kad mēs augam, mums būs arvien lielāka un lielāka vēlēšanās atdot to, kas mums ir, un mēs nevarēsim tā vienkārši sēdēt un tikai pieņemt no citiem. Tieši kalpošana ir mērs mūsu garīgajam briedumam un mērs tam, kā mēs līdzināmies Jēzum Kristum.
Tad, kad Jēzus dzīvoja miesā, Viņam bija daudz vajadzību. Un, patiesībā, cilvēki kalpoja Viņam. Jēzus pieņēma citu kalpošanu. Jautājums nav par to, ka mums nav vajadzīga citu cilvēku kalpošana. Bet, Jēzus dzīves prioritāte bija, – Pašam kalpot cilvēkiem. Bībelē ir teikts, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Ko mēs darām tad, kad kalpojam? Mēs dodam, un tāpēc esam svētlaimīgi(gandarīti). Katram no mums vienmēr ir iespēja atdot kaut ko no sevis. Kalpošanā mēs atdodam sevi, savus talantus, savu laiku, savas spējas, savas dāvanas, un ar to mēs kalpojam citiem cilvēkiem, piepildot viņu vajadzības.
„…neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.”
(Filipiešiem2:4).
„Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!”(1.Korintiešiem 10:24).
„Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam, bet kā rakstīts: to zaimi, kas Tevi apsmēja, krituši uz Mani. Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību.”
(Romiešiem 15:1-4).
Dievs negrib, lai mēs domājam tikai par sevi. Tad, kad mēs domājam par sevi, kad esam fokusējušies tikai uz savām vajadzībām, uz savām problēmām, uz savu ģimeni, savu darbu, mēs nevarēsim veltīt sevi kalpošanai. Ja es dzīvoju sev, tad mani interesē tikai manas problēmas un to atrisināšana. Dievs negrib, lai es dzīvoju tikai sev. Augšminētās Rakstu vietas runā uz mums par to, lai mēs nerūpējamies tikai par sevi, bet domājam arī par citiem cilvēkiem. Tad, kad es domāju tikai par sevi, es esmu vienaldzīgs pret citu vajadzībām, es pat nepamanu šīs vajadzības un to, kas notiek man visapkārt. Bet tad, kad es kalpoju, es vienmēr redzēšu un pat meklēšu citu cilvēku vajadzības ar nolūku, lai tās risinātu. Pat ja man pašam ir vajadzības, es tik un tā meklēju iespēju piepildīt citu cilvēku vajadzības.
Tas ir svarīgi, jo kalpošanā citiem mēs rodam prieku, laimi un apmierinājumu. Tad, kad cilvēkam ir problēma, bet viņš aizmirst par to un piepilda kāda cita vajadzību tā, it kā viņam pašam vispār nebūtu problēmu, tad Dievs savukārt piepilda tāda cilvēka vajadzības. Kad tu risini citu cilvēku problēmas, tad arī tavas problēmas tiks atrisinātas ar citu cilvēku palīdzību.
Piemēram, ja kāds slims cilvēks lūdz par otra dziedināšanu un nedomā par savām sāpēm, tad Dievs ieliks citu cilvēku sirdīs vēlmi lūgt par viņu. Reiz Dievs man teica: „Ja tu lūgsi par citiem, tad citi cilvēki, kurus tu pat nepazīsti, lūgs par tevi.” Dievs man iedeva Rakstu vietu: „Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.” (Mateja 5:7). Tad, kad mēs kalpojam citiem, ar to mēs noliekam sevi tādā stāvoklī, kurā mēs vienmēr baudīsim žēlastību no Dieva.
Kalpošana citiem vienmēr atnesīs žēlastību tavā dzīvē. Kalpošana citiem – tā ir svētlaime!
Lai Dievs jūs svētī un sargā šai dienā!
Mācītājs Rufus Adžiboije
Jā, tā ir patiesība, ka kalpojot citiem tev sirdī ir prieks par Dieva žēlastību un palīdzīdzību tā cilvēka dzīvē,pat prieka asaras,ja cilvēka stāvoklis ir bijis ļoti smags, vai pat bezcerīgs un Dievs ir bijis uzticīgs un pagodinājies šī cilveķa dzīvē.