Tu esi īpašs.

–         Eli ?

–         Jā, Eli. Es kopā ar viņu sēžu viņa darbnīcā.-

–         Kāpēc ?

–         Kāpēc gan tev pašam to neuzzināt? Dodies augšup kalnā! Viņš ir tur!

To pasakot, koka meitenīte, kurai nebija nevienas uzlīmes, devās prom.

–         Bet vai viņš vēlēsies mani satikt? –iesaucās Pančinello. Taču Lučija to vairs nedzirdēja. Tad viņš nosēdās pie loga un sāka vērot, kā koka cilvēciņi šaudījās apkārt dāvinot viens otram zvaigznītes un punktus.

–         Tā nav pareizi- viņš nomurmināja pats pie sevis un nolēma doties satikt Eli.

–         Pa šauru taciņu viņš kāpa augšā kalnā līdz nokļuva galā un iegāja lielā namā .Ieraugot visu tik milzīgā izmērā, viņa koka ačteles izbrīnā iepletās. Krēsls bija tik augsts cik viņš pats. Lai ieraudzītu, kas notiek uz galdnieka ēvelsola, viņam nācās pastiepties pirkstgalos. Āmurs bija tikpat garš kā viņa roka.

–         Pančinello smagi nopūtās: -Nē, es te nepalikšu,- un pagriezās, lai dotos prom. Pēkšņi viņš izdzirdēja savu vārdu. –Pančinello?-

–         Balss bija zema un spēcīga. Pančinello apstājās.

–         Pančinello! Es priecājos tevi redzēt. Nāc, ļauj man tevi tuvāk aplūkot!-

Pančinello pagriezās un uzmanīgi vērās lielajā, bārdainajā galdnieka sejā.

–         Tu zini kā mani sauc? –mazais koka cilvēciņš iejautājās.

–         Protams, es zinu, es taču tevi uztaisīju – Elis pieliecās, pacēla viņu un nosēdināja uz ēvelsola.

–         Hmm, nopētījis pelēkos punktus, domīgi teica meistars. –Izskatās, ka tu esi saņēmis dažas sliktas uzlīmes.

–         Eli, es tā negribēju, es tiešām centos!-

–         Ak, tev jau nav jāaizstāvas manā priekšā mazais! Man ir vienalga, ko pārējie koka cilvēciņi domā. Bet es domāju, ka tu esi ļoti īpašs.

–         Tev ir vienalga? Un es īpašs? Kāpēc gan? Es nemāku ātri iet, augstu lēkt. Man krāsa lobās nost. Kāpēc es tev esmu tik nozīmīgs?

Elis palūkojās uz Pančinello, uzlika savas rokas uz viņa mazajiem koka pleciņiem un noteica : Tāpēc, ka tu esi mans, tas tevi padara tik īpašu.

Neviens, nekad nebija raudzījies uz Pančinello tā, un viņš nezināja, ko teikt.

–         Katru dienu es cerēju, ka tu atnāksi.- Elis noteica.

–         Es atnācu, jo satiku kādu, kam nebija nevienas uzlīmes, -teica Pančinello.

–         Es zinu, viņa man stāstīja par tevi.-

–         Kāpēc viņai neviena uzlīme nelīp klāt?-

Meistars maigi ierunājās, – Jo viņa zina, ka tas, ko es domāju, ir daudz svarīgāks par to, ko domā pārējie. Uzlīmītes līp klāt tikai tad, ja to atļauj.

–         Ko ?-

–         Tās līp tikai tad, ja tās tev kaut ko nozīmē. Jo vairāk tu uzticēsies manai mīlestībai, jo mazvērtīgākas tās tev kļūs.-

–         Es neesmu pārliecināts, ka tevi sapratu.-

–         Elis pasmaidīja – Tu sapratīsi, bet līdz tam paies kāds laiks. Tev ir daudz uzlīmju, iesākumā vienkārši nāc mani apciemot katru dienu, lai es varētu tev atgādināt, cik ļoti daudz tu man nozīmē.-

–         Elis nocēla Pančinello no sola un nolika uz grīdas.

–         Atceries,- Elis noteica, kad koka cilvēciņš tuvojās durvīm,- Tu esi īpašs tāpēc, ka es tevi radīju .Un es nemēdzu kļūdīties.

Pančinello neapstājās, bet sirds dziļumos nodomāja – Man liekas, ka viņš tiešām tā domā.

Un tajā brīdī no viņa mazā augumiņa nokrita viens punktiņš.