|

Tu esi īpašs.

                                                                                                            MAKSS LUKADO  

TU ESI ĪPAŠS

            Reiz dzīvoja mazi koka cilvēciņi. Visas koka radībiņas bija iztēsis galdnieks vārdā Elis. Viņa darbnīca atradās pašā kalna galā, no kura viņš varēja lūkoties uz mazo ciematiņu. Katrs koka cilvēciņš bija citādāks. Dažiem bija lieli deguni, citiem lielas acis – daži bija gari, daži īsi. Daži nēsāja cepures, citi mētelīšus. Bet viņus visus bija radījis viens un tas pats galdnieks un visi viņi dzīvoja nelielā ciematiņā. Katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram koka cilvēciņi darīja vienu un to pašu: viņi dāvāja viens otram uzlīmes. Katram koka cilvēciņam bija kastīte ar zelta zvaigžņu uzlīmēm un otra ar pelēko punktiņu uzlīmēm. Visā pilsētā cilvēki staigāja šurpu turpu pa ielām, aplīmējot viens otru ar uzlīmēm. Glītie cilvēciņi, tie no gludā koka ar skaisto krāsojumu vienmēr saņēma zvaigznītes. Bet ja koks bija raupjš vai krāsa bija sākusi lobīties nost, viņi saņēma pelēkās uzlīmes. Arī talantīgie cilvēciņi saņēma zvaigznītes. Daži varēja pacelt smagas nūjas augstu virs galvas, citi varēja viegli pārlēkt pāri no kastēm veidotām lielām grēdām. Vēl citi zināja sarežģītus vārdus un prata dziedāt skaistas dziesmas. Visi dāvāja tiem zelta zvaigznītes.

Daži koka vīriņi no galvas līdz kājām bija noklāti ar zelta zvaigznītēm. Viņi sajutās labi ik reizi, kad saņēma jaunu zvaigznīti. Tas viņiem lika censties vēl vairāk, lai iegūtu arvien jaunas uzlīmes.

 Bet citi nebija tik izveicīgi, un tie dabūja pelēkus punktiņus. Pančinello bija viens no viņiem. Tāpat kā citi, viņš centās lēkt augstu, bet tomēr krita. Un, kad viņš pēdējo reizi bija nokritis, visi sapulcējās ap viņu un lipināja virsū pelēkos punktiņus.

Dažreiz krītot Pančinello noskrāpēja savu krāsojumu, tāpēc pārējie viņam deva vēl vairāk punktiņus. Un tad, kad viņš centās paskaidrot, kādēļ nokritis, viņam vienmēr gadījās pateikt kaut ko muļķīgu, un koka cilvēciņi viņu atkal varēja bagātīgi apdāvināt ar pelēkajiem punktiņiem.

Pēc kāda laika Pančinello bija jau apklāts ar tik daudz punktiņiem, ka viņš negribēja iet ārā no mājām. Viņam bija bail, ka atkal sanāks izdarīt kādu muļķību – aizmirst savu cepuri vai iekāpt peļķē, un tad cilvēkiem būs izdevība dot viņam aizvien vairāk punktiņus.

Patiesībā viņam bija tik daudz punktiņu, ka cilvēki nāca klāt un līmēja tāpat vien, bez iemesla.

–         Viņš ir pelnījis daudz punktus,- koka cilvēciņi piekrita cits citam.

–         Viņš nav labs koka cilvēciņš.

Vēl pēc kāda laika Pančinello sāka ticēt apkārtējo runām.

–         Es neesmu labs koka cilvēciņš – viņš teica.

Tās nedaudzās reizes, kad Pančinello izgāja ārā, viņš pavadīja laiku ar citiem koka cilvēciņiem, kuriem arī bija daudz neglītās uzlīmes. Starp līdzīgiem viņš jutās labāk.

Kādu dienu viņš satika koka cilvēciņu, kurš bija citādāks nekā tie, kurus viņš pazina līdz šim. Viņas vārds bija Lučija. Nebija jau tā, ka cilvēki necentās viņu aplīmēt ar savām uzlīmēm, taču tās gluži vienkārši nelipa klāt. Daži koka cilvēciņi apbrīnoja Lučiju, jo tai nebija neviena pelēkā punktiņa, un tāpēc gribēja viņai dāvāt zelta zvaigznītes, bet arī tās nelipa un krita zemē. Turpretī citi skatījās uz viņu no augšas, jo viņai taču nebija nevienas zvaigznītes, un tas viņuprāt bija pietiekams iemesls, lai pielīmētu kādu punktiņu, bet arī tie neturējās klāt.

–         Arī es gribētu tāds būt, -nodomāja Pančinello

–         Man nav vajadzīgas nekādas uzlīmes-

Un tad viņš pajautāja vienīgajai koka meitenei, kurai nebija nevienas uzlīmes – Kā tev tas izdodas? –

–         Tas ir ļoti vienkārši – Lučija atbildēja – Ik dienas es eju apciemot Eli .

Similar Posts

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.