Dieva procesi, kas ved uz Viņa mērķi
[dropcap]S[/dropcap]vētdienas dievkalpojumā mācītājs Rufus runāja par mērķa svarīgumu katra cilvēka dzīvē. Pati lielākā traģēdija cilvēka dzīvē ir nevis nāve, bet gan dzīve bez mērķa, – kad cilvēks nezina un nepiepilda savu aicinājumu. Vajag baidīties nevis no nāves, bet gan no bezmērķīgas un tukšas dzīves. Dievs ir radījis cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, ieliekot viņā visus nepieciešamos talantus un dāvanas, lai viņš varētu piepildīt savu aicinājumu. Dievs katram no mums ir devis dzīvību (dzīvi), par kuru mums vajadzēs Viņam atskaitīties. Kamēr vēl ir laiks, katram no mums ir svarīgi dzīvot tādu dzīvi, kas pagodina mūsu Radītāju, ir svarīgi piepildīt Debesu Tēva gribu, darot Viņa darbus. Jēzus, dzīvodams uz zemes, teica Saviem mācekļiem, ka Viņam ir jādara Tēva darbi, kamēr vēl ir diena, kamēr nav iestājusies tumsa. Dievam ir mērķis katram no mums. Dievs nekad un neko nedara bez mērķa, un viss ir pakļauts šim mērķim. Tu neesi piedzimis uz zemes nejauši. Tu piedzimi uz zemes, lai tiktu sasniegts Dieva mērķis. Bet cilvēkam ir jāuzzina šis mērķis un jātiecas to piepildīt. Daudzi cilvēki nesaprot un neaizdomājas par to, ka Dievam ir mērķis viņu dzīvei, un tāpēc arī nezina, ko darīt ar savu dzīvi. Doktors Mailzs Monro ir teicis: „Ja mērķis (dzīvei) nav zināms, tad ļaunprātīga izmantošana ir neizbēgama.” Ja cilvēks nezina Dieva mērķi savai dzīvei, viņš noteikti savu dzīvi izmantos ļaunprātīgi. Tieši tāpēc, ka cilvēki nezina Dieva mērķi savai dzīvei, viņi izārda un sagrauj savu dzīvi. Turpinājumā mācītājs vērsās pie kāda Bībeles stāsta, kas aprakstīts Lūkas evaņģēlijā.
„Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete. Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos. Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados. Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt, bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā, tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma. Bet eņģelis uz viņu sacīja: “Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu. Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām. Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis.” Caharija sacīja eņģelim: “Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados.” Eņģelis viņam atbildēja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti. Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc, ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies.” Un ļaudis gaidīja Cahariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā.” (Lūkas 1:5-21)