Paklausīga dzīve – patiesa mācekļa pazīme 2.daļa

Tiešraide: youtu.be/cjZ3STYy4zY

Pielūgsme un fokuss uz Dievu

Lai mēs fokusējamies uz Viņu, mēs nākam pielūgt Tevi, Kungs. Mēs redzam Tevi, Kungs, sēžam tronī – Dieva Jērs, kas nokauts mūsu dēļ. Tu esi cienīgs, Tu esi cienīgs! Tu esi cienīgs pieņemt slavu. Tu esi cienīgs pieņemt godu. Pielūdzam Tevi, debess un zemes Valdnieks. Mēs pagodinām Tevi šajā rītā. Es pagodinu Tevi savā sirdī. Es pagodinu Tevi savā bērnu sapulcē. Es esmu pateicīgs Tev, Kungs, par to, ko Tu esi izdarījis, par to, ko Tu dari, un par to, ko Tu darīsi.

Pateicība par Dieva nemainīgumu

Paldies, ka Tu esi Dievs, kas nemainās. Tu nemainies, Kungs. Tu vakar, šodien un mūžīgi esi tas pats Dievs. Tāpēc Tu esi drošs, un mēs varam paļauties uz Tevi. Tu nelīdzinies cilvēkam, kam mainās garastāvoklis. Paldies Tev. Tu nelīdzinies cilvēkam, kas kļūst vājš.

Tu nekļūsti vājš. Tu esi spēcīgs vienmēr. Mēs pateicamies Tev, Kungs. Pieņem slavu, kas paceļas uz Tevi. Kungs, atbrīvo mūsu sirdis no skriešanas, no zūdīšanās. Kad mēs varam fokusēties uz Tevi, Kungs, mēs negribam vienkārši dziedāt skaistas dziesmas par Tevi. Mēs gribam, lai mūsu dzīve Tev dzied. Lai mūsu dzīve priecē Tavu sirdi! Lai mūsu sirdis Tevi priecē, Kungs. Lai mūsu attieksme priecē Tevi, Kungs.

Lūgšana apstāties Dieva priekšā

Mēs pateicamies un stāvam Tavā priekšā. Paldies Tev, Kungs. Kad mēs apstājamies un Tu saki – apstājies, un Tu iepazīsi Kungu. Paldies Tev, Kungs. Palīdzi mums šajā dienā apstāties savās sirdīs, savās domās un iepazīt Tevi – vareno, augšāmcēlušos Dievu, augšāmcēlušos Dieva Jēru, kas valda no Sava troņa.

Dieva mīlestība pret cilvēku

Paldies Tev, Kungs.

Psalms 8:5 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, vai cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? (Latvijas Bībeles biedrība)

Kas tā ir par mīlestību, Kungs, kas vilina Tevi uz zemi?

Paldies Tev, Kungs, paldies Tev. Ne tādēļ, ka mēs esam labāki. Ne tādēļ, ka mēs esam ko darījuši. Ne arī tādēļ, ko mēs neesam darījuši, bet dēļ Tavas mīlestības uz mums, Kungs. Mēs novērtējam Tavu mīlestību, Kungs. Mēs pielūdzam Tevi, varenais Dievs, kas esi Tēvs – uzticams Tēvs. Paldies par Tavu uzticamību! Paldies par Tavu mīlestību!

Dvēseles slavēšana

Mēs svētam Tevi, Kungs. Un kā Dāvids saka, Kungs:

Psalms 103:1 Slavē, mana dvēsele, To Kungu, un viss, kas ir manī, slavē Viņa svēto Vārdu! (Latvijas Bībeles biedrība)

Svētī To Kungu, mana dvēsele! Svētī To Kungu, mana dvēsele! Svētī To Kungu, mana dvēsele, un visa mana iekšiene!

Visu to labo, ko Viņš darīs! Paldies par piedošanu! Paldies par dziedināšanu! Paldies par atjaunošanu! Mēs svētījam Tevi, Kungs. Tu esi avots – dzīvības avots, prieka avots, veselības avots, bagātības avots. Un Tu esi cienīgs, Kungs. Svētī to Kungu, mana dvēsele. Svētī to Kungu, mana dvēsele. Un visa mana iekšpuse. Visu to labo, ko Viņš darīs – slava Tev, Kungs!

Aicinājums brīvi pielūgt

Kad Tu atjauno mūs Savā klātbūtnē. Atjauno mūs Savā klātbūtnē. Atjauno mūs Savā klātbūtnē. Tu esi cienīgs, Kungs. Svētais Dievs. Slava Tev, slava Tev, slava Tev. Vienkārši pacel savu balsi un brīvi pielūdz – vienkārši brīvi atver savu muti un saki Viņam to, ko tu jūti. Saki Viņam to, ko tu domā par Viņu. Svētī to Kungu. Slava Tev, Kungs. Slava Tev, Jēzu. Slava Tev, varenais Dievs. Slava Tev, slava Tev! Mēs paaugstinām Tevi šajā dienā.

Tev pieder viss

Tev pieder valstība, Kungs. Tev pieder spēks. Tev pieder gods. Mūžīgi mūžos. Tev pieder valstība. Tev pieder spēks! Tev pieder gods! Tev pieder spēks! Un Tev pieder gods! Mūžīgi mūžos! Mūžīgi mūžos! Mēs mīlam Tevi, Kungs.

Paldies, Kungs – kad veseli dzied slavu Tev. Izraēla Dievs, mūsu tēvu Dievs. No mūžības uz mūžību. Slavēts Tu esi, Kungs. Slavēts Tu esi, Kungs. Tev pieder, Kungs, varenība un gods, un uzvara.

Pirmā Laiku grāmata 29:10-13

1. Laiku 29:10-13 Tādēļ Dāvids slavēja To Kungu visas draudzes priekšā un sacīja: “Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu tēva Izraēļa Dievs, no mūžības līdz mūžībai! Tev, Kungs, pieder varenība un spēks, gods, slava un majestāte, jo viss, kas ir debesīs un virs zemes, pieder Tev. Tev, Kungs, pieder valstība, un Tu esi augsti pacelts pār visu kā valdnieks. No Tevis nāk bagātība un gods, Tu valdi pār visu; Tavā rokā ir spēks un vara, un Tavā rokā ir dot varenību un spēku ikvienam. Un tagad, mūsu Dievs, mēs Tevi slavējam un teicam Tavu godājamo vārdu.” (Latvijas Bībeles biedrība)

Kurš apzinās, ka viss pieder Viņam – pasaki: “Es piederu Tev, Kungs. Mana dzīve pieder Tev, viss, kas man ir, pieder Tev, Kungs. Man nav nekas cits – es piederu Tev, Kungs.” Un es slavēju Tevi.

Pielūgsmes izsaucieni

Slavēts, tu esi, Kungs, mūsu tēva Israēla Dievs, mūžīgi mūžos. Pateiksim to kopā: “Slavēts esi, Kungs, tu esi mūsu Tēvs, no mūžības uz mūžību, tu esi svētīts.” Mēs svētām tevi, Kungs, paldies tev, un godība, un slava, un varenība, un uzvara. Pasaki vēlreiz to skaļi. Piecelsimies un pasludināsim to. Piecelsimies. Tev, Kungs!

Viss pieder Kungam

Un viss, kas ir debesīs un uz zemes, tas pieder tev – viss, kas ir debesīs un kas ir uz zemes, tev pieder. Tev pieder, Kungs. Tava, Kungs, ir valstība, un tu pacelies pāri kā galva pār visiem. Tu esi Valdnieks. Tu valdi zemes virsū. Tu valdi Latvijā. Tu valdi visā Eiropā – tu esi augstāks pār visu. Slava tev, Kungs, slava tev, Jēzu.

Bagātība un gods nāk no Dieva vaiga

Un bagātība, un gods nāk no tevis. Un bagātība, un gods nāk no tava vaiga. Un bagātība, un gods nāk no tava vaiga! Palīdzi mums meklēt tavu vaigu! Palīdzi mums meklēt tavu vaigu! Jo bagātība un gods nāk no tava vaiga! Un tu esi valdītājs pār visu, un tavā rokā ir spēks un vara, un tava roka spēj paaugstināt un darīt stipru visu. Un nu tagad mēs esam tie, kas tevi pateicamies, un tie, kas slavējam tavas godības vārdu. Pateiksim vēlreiz un tagad – Kungs, mēs pateicamies tev un slavējam tavas godības vārdu.

Atklāsme par pielūgsmi

Dārgā draudze, tikai tad, kad mums ir atklāsme par to, ko mēs pielūdzam, ko mēs slavējam, tikai tad mēs varēsim darīt to ar cieņu, ar trīsām, ar mīlestību, ar pateicību, ar prieku, jo mēs zinām, kas Viņš ir. Vēlreiz pasaki: “Kungs, es pateicos tev par to, kas tu esi, par to, ko tu dari, par to, ko tu darīsi. Paldies tev.”

Slavinājums un pateicība

Nav svarīgi, ko mēs redzam apkārt – tu valdi debesīs un virs zemes, un līdz pat šim laikam viss, kas ir debesīs un virs zemes, tev pieder. Tavā varā ir paaugstināt un stiprināt. Tu dod bagātību, tu dod spēku, tu dod gudrību, tu dod godu – viss tas nāk no tava vaiga. Paldies tev, Kungs. Svētīta tā tauta.

Kur ir aicināti tuvoties Tev. Svētīta tā tauta, kurai tas Kungs ir Dievs. Paldies Tev. Paldies Tev. Kurš no jums priecājas, ka Dievs ir tāds Dievs?

Dod Viņam slavu. Dod Viņam godu. Viņš ir cienīgs. Pagrieziet pret savu kaimiņu un sakiet: es tā priecājos, ka es varu iepazīt šo vareno Dievu. Slavējam to Kungu! Slavējam to Kungu! Āmen, āmen, Viņš ir labs, āmen! Tas Kungs lai svētī! Jēzus vārdā jums ir labi ēsties! Paldies! Slavētājiem! Slavu tam Kungam.

Dieva emocijas

Kad es ienācu zālē šodien, es ātri padalīšos ar tām un turpināšu savus svētrunas. Pirmā no tām ir Lūkas desmitā nodaļa. Kurš no jums zina, ka arī mūsu Dievam ir emocijas?

Kā Viņš priecājas un kā Viņš apbēdinās?

Mēs varam Viņu iepriecināt un mēs varam Viņu apbēdināt, āmen. Nedomājiet, ka Viņš ir mainīgs Dievs, bet vienkārši ir lietas, kas Viņu apbēdina, un ir lietas, kas Viņu priecē. Un tāpēc mēs sakam, ka mēs pielūdzam Dievu un mēs esam pielūdzēji. Mēs izvēlamies to, kas priecē Dievu. Tas tā ir, vai nē?

Tu esi gribam, lai mūsu dzīve Viņu iepriecina. Un kad mēs zinām to, kas Viņu apbēdina, mēs izvairāmies no tā, jo mēs negribam Viņu apbēdināt. Paceliet roku, kurš grib apbēdināt Dievu.

Tu gribi apbēdināt Dievu?

Kurš grib Viņu iepriecināt?

Tad mēs darām to, kas Viņu iepriecina.

Jēzus prieks Svētajā Garā

Lūkas desmit divdesmit viens – vienkārši pierakstiet. Un tur ir tādi vārdi: tajā pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs. Viņš kļuva priecīgs.

Lūkas 10:21 Tanī pašā stundā Viņš kļuva līksms Svētajā Garā un sacīja: “Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds bija Tavs labais prāts.”

Šī rakstvieta parāda, kad Jēzus kļuva priecīgs savā Garā. Kas Viņu tā iepriecināja?

Tad kāds ir tas piedāvājums, kas izraisīja Viņam šo prieku?

Kas Jēzus iepriecināja

Jūs esat ar mani?

Kas Jēzus raisīja prieku?

Ko mēs lasam tālāk?

Bet ko Dievs apslēpa gudriem, to viņš atklāja bērniem. Šeit viņu priecē tieši tas, ka Dieva griba bija atklāta konkrētajai cilvēku grupai, bet citiem tā bija apslēpta. Un ja mēs ņemam kontekstu, tad tā nebija apslēpta tāpēc, ka Dievs to gribēja apslēpt. Kontekstā varam lasīt, kad Jēzus atnesa šo vēstījumu. Bet gudrie cilvēki – kas ir gudrie – tie ir gudri paši savās acīs. Viņi nebija spējīgi to pieņemt, viņiem tas nebija atvērts. Un viņš priecājās, ka ir cilvēki kā bērni. Viņiem ir attieksme kā bērniem. Un viņi bija spējīgi pieņemt atklāsmi, kuru viņš atnesa, lai izmainītu cilvēku dzīves.

Kad Dievs ir bēdīgs

Kad mēs neļaujam dažādu iemeslu pēc Dievam ar savu Svēto Garu atklāt savu gribu, viņš ir bēdīgs, un iemesls šim apbēdinājumam ir tāpēc, ka viņš nevar darīt mūsu dzīvē to, ko viņš grib, ko viņš ieplānojis. Viņš nevar aizvest mūs tur, kur viņš grib. Un tas viņu apbēdina.

Dievam ir plāns?

Viņam ir vēlme. Un viņš ļoti grib, lai mēs ieejam tajā, jo tas ir tas, kas padara mūsu dzīvi pilnvērtīgu.

Jāņa 10:10 Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. (Latvijas Bībeles biedrība)

Tā ir viņa misija – lai mums būtu dzīvība un lai šī dzīvība būtu ar pārpilnību. Bet mēs to nevaram pieņemt, ja mēs noraidam atklāsmi. Ne vienmēr tā ir, ka mēs apzināti noraidam atklāsmi, bet reizēm tā ir, ka mēs nekļūstam kā bērni. Mēs esam pārāk gudri. Mēs apspriežam. Mēs ļaujam, ka mūsu prāts mums traucē – tas apbēdina Dievu.

Kļūt kā bērnam

Pasaki: “Kungs, palīdzi man būt kā bērnam!” Un viņš nolika viņa priekšā bērnu un teica:

Mateja 18:3 Patiesi es jums saku: ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet kā bērni, jūs neieiesiet Debesu valstībā. (Latvijas Bībeles biedrība)

Āmen – tas ir ļoti svarīgs moments.

Jēzus raud pār Jeruzalemi

Jēzus sāk raudāt

Bet nākamā rakstu vieta bija tā, kas mani apbēdināja vairāk. Viņš sāka raudāt. Ja šeit viņš bija priecīgs, tad nākamajā rakstu vietā viņš sāk raudāt. Lūkas deviņpadsmitā nodaļa, četrdesmit pirmais līdz četrdesmit trešais pants. Viņš sāk raudāt.

Kad viņš skatījās uz Jeruzalemi, uzskatiet viņa vārdus. Lūkas deviņpadsmitā nodaļa, četrdesmit pirmais līdz četrdesmit trešais pants.

Lūkas 19:41-42 Un pienācis un pilsētu ieraudzījis, Viņš raudāja par to un sacīja: “Kaut tu zinātu, vismaz šinī savā dienā, kas tev miera vajadzīgs! Bet tas tagad apslēpts tavām acīm.”

Viņš nepriecājās – viņš tur priecājās, bet šeit raudāja. Paskatīsimies iemeslu, kāpēc viņš raudāja. Viņš sāka raudāt tāpēc, ka tam, kam vajadzēja būt atvērtam, bija aizvērts. Viņš priecājās tāpēc, ka tas bija atvērts – šiem mazajiem tu atvēri. Vai viņš raudāja tāpēc, ka tas, kam bija jābūt atvērtam, bija aizvērts?

Apslēpts.

Dienas un termiņi

Padomāsim par to. Un viņš teica – izlasīsim tālāk.

Lūkas 19:43 Jo nāks dienas par tevi, ka tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumu, tevi ieloks un no visām pusēm spaidīs.

Un viņš saka: “Tava diena.” Patiesi – tava diena. Saki: “Mana diena.”

Kurš no jums zina, ka Dievam ir laiki un termiņi?

Mēs domājam, ka mums ir daudz laika. Kad tas, kam bija jābūt aptvertam noteiktā laikā, apstājas priekš mums, mēs palaižam garām to dzīvi un dzīvību, ko Dievs ir apsolījis, un tiek noteiktas citas lietas. Slavēts, ka Dievs ir žēlsirdīgs un viņš ir ar to cerību. Bet laiks paiet.

Jeruzālemes atraidīšana

Lūkas trīspadsmitā nodaļa, trīsdesmit piektais pants. Tas nebija mans svētrunā – tas bija vienkārši tas, kas atnāca manā garā, ienāca uz prātu.

Lūkas 13:35 Redzi, jūsu nams jums tiks atstāts postā.

Mateja divdesmit trešā nodaļa, divdesmit devītais pants. Mateja divdesmit trešā nodaļa, trīsdesmit septītais pants.

Lūkas 13:35 Redziet, jūsu nams tiks atstāts postā.

Lūkas 13:34 Jeruzāleme, Jeruzāleme, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu es gribēju sapulcināt tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus zem spārniem, bet jūs negribējāt.

Lūkas 13:35 Redziet, jūsu nams tiks jums atstāts postā.

Lūkas 13:35 Es jums saku, jūs mani no šī laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsiet: slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā.

Pieņemšanas nozīme

Es gribu, lai mēs savienojam visas šīs rakstu vietas kopā. Tas viss ir par vienu. Dievs priecājas, kad mēs esam atvērti, kad mēs pieņemam, kad mēs esam kā bērni, kad mēs ļaujam viņam mūs pagriezt. Nevis tā, ka mēs nākam viņa priekšā it kā mēs viņu klausām, un pēc tam aizdomājam un vienalga turpinām savu ceļu tā, ka viņš nekādīgi mūs nevar pagriezt.

Un šeit viņš saka: es sūtīju jums praviešus. Un, protams, šeit runa ir par Izraēla tautu – viņi nokāva savus praviešus. Un pēdējais, ko viņš sūtīja, bija viņa Dēls. Ja viņš bija pārliecināts, ka tos, kurus nepieņēma, nosita ar akmeņiem, bet manu Dēlu viņi pieņems – viņa Dēls atnāca, un viņi viņu nepieņēma. Un viņš saka: o, kā es gribētu! Es ļoti gribētu. Un tiešām grib un joprojām grib – savienot bērnu kopā. Bet viņš saka: tagad viss būs tukšs, postā.

Cerība pieņemšanā

Bet viņš dod cerību. Un kāda cerību! Viņš saka: jūs mani neredzēsiet. Jūs turpināsiet šos reliģiozos rituālus un mani meklēsiet, bet jūs mani vairs neredzēsiet. Ja Dievs saka: jūs mani vairs neredzēsiet, jo jūs varat darīt ko gribat – jūs neredzēsiet. Bet viņš deva cerību – līdz kamēr jūs sāksiet teikt: slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā. Līdz kamēr jūs pieņemsiet mani. Līdz kamēr jūs atvērsiet savas sirdis mana priekšā – jūs mani neredzēsiet.

Un tas ir tas, kas viņu apbēdina. Un tas ir tas, ka viņš sāka raudāt. Bet par saviem mācekļiem viņš kļuva priecīgs, jo viņi pieņēma viņu. Dievs atvēra viņiem, jo viņi bija kā bērni.

Prieks paklausībā

Paklausība un attiecības ar Dievu

Āmen. Viņi priecājas. Vai ziniet, kāpēc viņi priecājas?

Jēzus viņiem teica – viņš tos sūtīja, viņi gāja. Līdz pat tam – o, Kungs! – pat ļaunie gari pakļāvās mums tavā vārdā. Tā paklausība – paklausība ir svētība.

Paklausībā mēs iepazīstam to Kungu. Āmen. Ja mēs nebūsim paklausīgi, Dievs ir apbēdināts. Ja mēs nepieņemsim viņa vārda atklāsmi, lai kaut kas mainītos mūsu dzīvē, mūsu sirdī – mēs viņu apbēdinam. Lai cik mēs arī necenstos viņam kalpot, lai ko arī nedarītu viņa vārdā – mēs viņu apbēdinām.

Kas ir patiesi svarīgi

Redziet, viņš teica saviem mācekļiem – kad viņi priecājās, ziniet, ka beidzot kaut kas caur mums bija darīts – bet viņš saka: tas nav tas, kas ir svarīgi. Nepriecājieties par to, ka ļaunie gari jums pakļaujas, bet priecājieties par to, ka jums ir attiecības un jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs – dzīvības grāmatā.

Kurš grib iepriecināt Dievu ar savu dzīvi?

Pašpārbaude un sirds attieksme

Pašpārbaude

Vienkārši apstāsimies un analizēsim savu dzīvi. Mēs varam sevi apmānīt. “Es kalpoju Dievam. Es kaut ko daru.” Āmen. Un Dievam nav pienākuma to pieņemt – to, ko mēs saucam par kalpošanu viņam – tāpēc, ka mūsu sirdis nepakļaujas viņam. Mūsu kalpošana ir sabojāta. Tā netiek pieņemta.

Tas nav jautājums par mūsu pilnību – mēs neesam pilnīgi, tas nav par to. Attieksme ir tas, ko viņš meklē. Tavas kļūdas – viņš tiks galā ar tām, ja mēs… Tava nepilnība – viņš ar to tiks galā. Pat tas, ka tu vēl neesi nobriedis – viņš ar to tiks galā. Bet mūsu nepareizā attieksme – tas ir vissliktākais.

Sirds slimība

Vai tā nav sirds slimība?

Un tieši tāpēc nebaidies, ka viņš to nevar. Ja viņš to mainīs – viņš salauž mūs. Jūs esat šeit. Vienkārši salauž. Es godīgi varu teikt, ka tas nebija mans plāns šodien – tas ir vienkārši tas, ko Dievs šodien grib teikt. Dievs mums grib to dzīvību. Viņš ir mūs saliedējis un sapulcinājis kopā, bet ir attieksme, kas tam traucē. Tā ir sirds attieksme un tas apbēdina Dievu.

Personīgs lēmums

Ne man to izlemt – katram no mums personīgi jāizlemj. Tu zini, kad Svētais Gars runā uz tavu sirdi. Lai lepnība netraucē atzī

Dvēseles glābšana un dzīve no Gara

Un tajā nav nekā slikta. Visi cilvēki meklē glābšanu – tas ir normāli. Ja tu apzinies, ka tu atrodies briesmās, tu meklēsi glābšanu. Tas ir normāli. Un Dievs parāda mums, ka bez Kristus mēs esam briesmās. Un kad mēs to apzināmies, mēs skrienam pie Viņa. Un mēs lūdzam šo grēku nožēlas lūgšanu. Un šajā brīdī, kas notiek… Mūsu gars – ja mēs to patiesi esam darījuši – mūsu garā iemājo dzīvība no Dieva. Paša Dieva dzīvība.

Piedzimšana no augšienes

Tāpēc es esmu pārliecināts, balstoties uz Dieva vārdu: ja cilvēks patiesi ir piedzimis no augšienes, viņā ir dzīvība.

Un tā nav cilvēka dzīvība – tā ir paša Dieva dzīvība, taču tā ir apslēpta mūsu garā iekšienē. Un emocijas vēl nav glābtas. Un man nācās viņam parādīt un pierādīt ar rakstu vietu, ko es parādīšu šobrīd.

Dvēseles glābšana

Ja tu esi nožēlojis grēkus, vai dvēselē ir vajadzīga glābšana?

Vai šīs pārmaiņas un pārvērtības, kam ir jānotiek, notiek mūsu sirdīs?

Tā ir dvēseles glābšana. Runāsim par dvēseles glābšanu. Pieņemsim, ka mans gars ir glābts, jo es esmu piedzimis no augšienes. Pieņemsim vēlreiz – mans gars ir glābts, jo es esmu piedzimis no augšienes un paša Dieva dzīvība ir manī. Es to varu nejust, bet tā ir mana realitāte. Ir dzīvība manā iekšienē. Un šī dzīvība uzvar nāvi. Tā ir paša Dieva dzīvība. Tas arī ir iemesls, ka, ja tev ir šī dzīvība, tad tev ir arī šī mūžīgā dzīvība ar Dievu.

Jēkaba vēstule par dvēseles glābšanu

Bet lasīsim Jēkaba pirmās vēstules divdesmit pirmo pantu. Mūsu dvēsele nemitīgi, nepārtraukti tiek glābta. Un tas notiek ar Dieva vārda palīdzību un Svētā Gara darbību – tādā mērā, kā mēs to atļaujam.

Jēkaba 1:21 Tādēļ nolieciet visu netīrību un lielo ļaunprātību un lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas spēj izglābt jūsu dvēseles. (Latvijas Bībeles biedrība)

Ja tava dvēsele jau ir glābta, kāpēc Dieva vārds runā par to, ka kaut kas var glābt tavu dvēseli?

Dvēsele vēl nav glābta. Tā tiek glābta tādā mērā, kā mēs lēnprātībā saņemam iedēstīto vārdu.

Dvēseles šķēršļi un lēnprātība

Iedēstīto vārdu. Lēnprātībā. Tā arī ir attieksme – lēnprātībā saņemt iedēstīto vārdu. Lēnprātībā. Debesu Tēva mērķis ir glābt mūsu dvēseli. Tik skaidri ar mūsu dvēseles dzīvi. Mūsu dvēseles dzīve – tās ir kā barikādes, kā mūri, kā sienas, kā šķēršļi starp to dzīvību, kas ir mūsu iekšienē, un šīs dzīvības izpausmi. Ja šīs barikādes, šīs čaulas netiks novāktas, dzīvība, kas ir mūsos, nevarēs izpausties visā savā pilnībā. Un Dievs negrib, lai tā būtu ar mums.

Dvēseliskā dzīve un sevis meklēšana

Tu esi vesela dzīve – tas ir viss par sevi. Mēs visu meklējam priekš sevis. Arī mūsu attiecības ir divas priekš sevis. Mēs meklējam izdevību priekš sevis vienmēr un arī izmantojam garīgo dzīvi sava izdevīguma dēļ. Pat kalpošana Dievam kļūst par šķērsli. Amen!

Dvēseles glābšana – atlaišana, nevis turēšana

Un tāpēc Jēzus teica – ja mēs gribam paglābt savu dvēseli, mēs to zaudēsim. Amen! Kas ir dvēseles glābšana? Neturēties pie tās, bet atlaist. Amen. Tas ir kā bērns, kuram tu saki: lec manās rokās, bet viņš baidās lekt. Daudz ticīgo ir atdzimuši no augšienes, bet viņi dzīvo un kalpo no savas dvēseliskās dzīves. Tāpēc rezultātā vienmēr būs vilšanās. Tu esi spēcīgs, tu kalpo, paļaudamies uz savu gudrību, paļaudamies uz savu lietu izpratni, savu perspektīvi, savu spriešanas spēju. Un tā ir dvēseliska dzīve.

Dzīvo no Gara

Un tieši to Man vajag paņemt prom. Dzīvo no Gara. Iemācies pieslēgties dzīvībai, kas ir iekšienē, pieslēdzies Manai gudrībai – un tas ir ļoti grūti pret dvēseli. Tāpēc, kad dvēsele domā: “Es nevarēšu tā, es to nevarēšu” – un Jēzus teica, kas grib ar Mani iet, lai aizliedz sevi. Tātad darbs ar dvēseli saistās ar to, ka mēs nenoliekam sevi pirmajā vietā.

Kā man sevi aizliegt, kā tad es dzīvošu?

Es nevaru sevi aizliegt. Man vairs nedomāt? Nedomāt vajag?

Sevis pakļaušana Kristum

Man kļūt pasīvam?

Nē, nevajag būt pasīvam. Man apspiest savu gribu?

Nē, nevajag apspiest savu gribu. Vienkārši to vajag pakļaut Kristum, āmen. Cauri paklausībai Viņa vārdam. Un visos veidos, kā kalpošana darbojas, Viņš aizved mūs pie krusta. Un nu Jēzus teica: kas grib sekot man, aizliedz sevi, ņem krustu katru dienu un seko man. Es neapstāšos pie tā, ko tas nozīmē, bet es gribu tikai pateikt, ka ņemt savu krustu nozīmē nomirt priekš sevis.

Ko tas praktiski nozīmē

Ko tas praktiski nozīmē?

Pirms tu pieņem lēmumu praktiski visā, ko tu dari – tu visu pirms gribi saprast, ko grib Dievs ar tevi?

Viņam ir dažādi veidi, kā tev to atklāt. Tu nevirzies ar to, ka tu savā prātā domāji: “O, tā ir laba ideja.” Bet šī labā ideja var kļūt par slazdu, šī labā ideja var novērst tevi. To zaglis var izmantot, lai tavu enerģiju, tavu resursu un laiku vienkārši izsūktu no tevis. Jo Dievam ir labāk, bet tu taču nejautāji Viņam. Jo tev ir tāda tendence paļauties uz dvēselisko dzīvi – tu dzīvo no savas dvēseliskās dzīves. Kaut arī esi piedzimis no augšienes un ir iekšēja liecība no Dieva, tu to nejautā.

Dzīvot no Gara, nevis no dvēseles

Tas ir tas, ko Dievs grib iemācīt mums – dzīvot nevis no dvēseliskās dzīves, nepaļauties uz savu prātu, nepaļauties uz savām emocijām. Jūtamies tā, kā jūtam – ne viss, ko tu jūti, ir patiesi. Jūs esat šeit. Jūs varat visos rakstos to vērot, ka Dievs izmanto šo scenāriju, lai parādītu mums, ka tas ir slikti. Dievs grib mūs mācīt pieslēgties Viņa dzīvībai. Bet tas nekad nenotiks, kamēr mēs neatteicamies no dvēseliskās dzīves. Tāpēc Viņš saka: aizliedz sevi, ņem krustu katru dienu un seko man. Pazīme tam, ka mēs ņemam savu krustu, ir tas, ka mēs sekojam Viņam tur, kur Viņš iet, āmen.

Grauda piemērs

Jāņa 12:24 Patiesi, patiesi es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, tas paliek viens; bet, ja tas mirst, tas nes daudz augļu. (Latvijas Bībeles biedrība)

Ja tu ņem graudu rokā, graudā ir dzīvība. Bet šī dzīvība nekad nevarēs izpausties, kamēr tu to neiestādīsi, kamēr nebūs siltuma iedarbība, mitruma iedarbība un daudzas citas lietas – sārti apstākļi, kas it kā izposta kaut ko, kas traucē izaugsmei. Un tad šis grauds sāk augt. Un Dievs izmanto to kā piemēru.

Potenciāls, kas ir tevī

Kad tu pat nezini to potenciālu, kas ir tevī. Tu baidies būt apslēpts. Tu baidies no diskomforta. Ko tad šeit ir ar mani?

Tu baidies atlaist, aizliegt sevi, noraidīt sevi. Tu paliksi neskartu, ne bojātu, bet tu paliksi neaugošs. Vai jūs esat šeit ar mani?

Tu būsi saglabājis savu apvalciņu. Tevi neviens nav sabojājis, kaitējis, ne pakļāvis nekādām briesmām, nekādam postam, un tu vari lepoties ar to. Nē, nē – apgrieziet uz otru pusi un stāstīju par pankūkām, kuras netiek apgrieztas uz otru pusi un paliek jēlas. Un tu ar to lepojies un saki: “Neviens nevar un es nevienam neļaušu sevi apgriezt uz otru pusi.” Tu kļūsi neēdams. Tu neatnesīsi nekādu augli!

Kristus dzīvība mūsos

Un Jēzus grib mums palīdzēt tikt galā ar šo veco, miesīgo dzīvi. Tai ir jādod vieta, lai Kristus dzīvība varētu attīstīties un pieaugt. Dārgie brāļi un māsas, tas ir ļoti nopietni. Un mēs daudz runājam par briedumu un par māceklību un citām lietām, un tie nav atsevišķi jēdzieni. Tas ved uz vienu mērķi. To dievs grib no manis. Viņš grib, lai Kristus dzīvība izpaužas, parādās.

Mēs nevaram piepildīt to, ko Dievs mums saka piepildīt, bez Kristus dzīvības. Mēs pieliksim ļoti daudz piepūles, bet mēs neredzēsim to rezultātu, kāds varētu būt, jo viss balstās uz cilvēku piepūli. Mūsu rīcības un darbības avots, šīs dzīvības avots ne vienmēr ir Kristus dzīvība mūsos. Vai jūs esat šeit ar mani?

Kalpošana bez stresa

Būs viegli, ja mēs iemācīsimies pieslēgties šai dzīvībai, un mēs daudz nestresosim. Kalpošanā Dievam nav stresa. Ja tevi streso kalpošana, tā ir problēma. Tu daudz paļaujies uz saviem dvēseles spēkiem?

Tātad bez tevis – stress. Ko tas šeit ir ar mani?

Vai jūs neticat, ka es saku taisnību?

Jēzus nebija stresā. Viņš guļ, ceļas, savienojas ar Tēvu un iet tālāk. “Es vispār neko nedaru, ja Viņš man to nesaka darīt.” Kā tas patīk?

Nav stresa. Es ļoti bieži, kad mēs komunicējam ar apustuli – godīgi sakot, es no viņa mācos. Ko nozīmē kalpot bez stresa, āmen?

Māceklības ceļš – Pētera piemērs

Pētera piemērs un dvēseliskā dzīve

Labi, kādā citā reizē pastāstīšu dažus momentus. Pagājušajā svētdienā mēs apstājāmies pie Jāņa evaņģēlija divdesmit pirmās nodaļas – kurš atceras? Divdesmit pirmā nodaļa. Astoņpadsmitais pants līdz deviņpadsmitajam pantam. Ko šī vieta saka? Vai māceklības ceļš, vai mācekļa ceļš? Par to lai teiktu: lai notiek Tavs prāts. Jūs esat četri mani. Par to lai teiktu: lai notiek Tavs prāts.

Jāņa 21:18 Patiesi, patiesi es tev saku: kad tu biji jauns, tu pats sevi apjoza un gāji, kurp gribēji; bet, kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas, un cits tevi apjozīs un vedīs tevi, kurp tu negribi. (Latvijas Bībeles biedrība)

Pazīstiet šo vārdu – “pats”. Tātad, un gāja, kurp pats gribēja. Tas nozīmē, ka tu gāji tur, kur tu pats gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.

Pētera raksturs un problēma

Ļaujiet man izlasīt šo rakstu vietu. Tā ir Jēzus saruna ar viņa mācekli Pēteri. Redziet, Pēteris bija impulsīvs cilvēks. Ja jūs esat lasījuši par Pēteri, viņš bija ļoti impulsīvs. Un arī tad, kad Jēzus viņam teica. Mēs varam redzēt, ka viņš mīlēja Dievu, viņš mīlēja Jēzu – viņš tiešām mīlēja. Mēs varam apskatīt visus viņa varoņdarbus, bet viņam bija problēma – dvēseliskā dzīve.

Atcerieties, kad Jēzus viņiem teica: jūs visi mani šodien atstāsiet.

Kā jūs domājat, kurš vienīgais teica?

Lai visi tevi atstāja, bet es nekad – nekad dzīvē. Un daudz jau arī mēs tādus apgalvojumus izsakām. Bet viņu šodien nav. Un ja tā viņam nebūtu?

Ziniet, kas notika ar Pēteri – viņš nodeva Jēzu. Līdz viņam nonāca pārāk vēlu, un viņš rūgti raudāja, jo viņš paļāvās uz savu spēku.

Dvēseliskā dzīve

Arī tad, kad Pēteris centās pierādīt savu mīlestību Jēzum – kurš vienīgais fiziski centās aizstāvēt Jēzu no visiem mācekļiem? Pēteris izņēma savu zobenu un sāka cīnīties, karojot par Jēzu, paļaujoties uz savu spēku.

Ko nozīmē dvēseliska dzīve?

Tā ir dzīve, kur tu paļaujies uz sevi. Viss savs. Mācekļa dzīve izriet no tās dzīvības, kas ir mūsos iekšā.

Pētera nāves pravietojums

“Svētu” viņš sacīja, bet to viņš sacīja, norādot uz kādu nāvi, ar ko tas Dievu pagodinātu. Un, protams, tas bija pravietojums, bet ne tikai. Šis pravietiskais vārds norādīja uz to nāves veidu, kādā mirs Pēteris. Ja jūs zināt draudzes vēsturi, tad Pēteris tika piesists krustā kā Jēzus, bet tikai ar galvu uz leju. Tā bija mocekļa nāve. Bet šī vārda nozīme ir vairāk nekā tikai šī apstiprinājums viņa mocekļa nāvē.

Divi periodi Pētera dzīvē

Jēzus runāja par diviem periodiem Pētera dzīvē. Un mums pašiem arī ir šie divi periodi dzīvē. Šos periodus var apzīmēt ar diviem vārdiem. Pirmais ir – kad tu biji jauns. Un – kad tu būsi vecs. Divi etapi, divi periodi. Runa ir par pāreju no… no tā punkta, kad tu neesi garīgi nobriedis, uz punktu, kurā tu jau esi garīgi nobriedis.

Pirmajā etapā tā ir dzīve, kurā valda pats cilvēks. Dzīve, kuru vada pats cilvēks. Bet otrais etaps jeb periods – tā ir dzīve, kas ir pilnībā nodota Tā Kunga vadībai.

Dzīve pēc savas gribas

Bet šajā pirmajā periodā, kad viņš teica: tu jauns. Un mēs pamanījām šo vārdu – pats, jauns, būdams tu pats. Tu pats izlēmi.

Kur tu gribēji, tur tu gāji. Ko tu gribēji, to tu darīji. Ko tu negribēji, to tu nedarīji. Es negribu. Vispār nerunājiet man par to. Es tā nejūtu. Tu pats.

Kalpošana Dievam pēc savas gribas

Jozi pats. Pat tas, ko tu dari priekš Tā Kunga – tu pats?

Man gribas Tā Kunga kaut ko darīt.

Kurš atceras, kurš bija apsēsts ar ideju uzcelt namu Tam Kungam?

Dāvids. Viņš gribēja. Pareizi. Un pat kāds pravietis teica: jā, dari tā. Bet drīz atcerās – tā nebija Dieva griba, lai viņš to izdarītu. Redziet – pat kalpošana Dievam. Kalpošanā Dievam ir ļoti svarīgi, lai mēs paši nenosaka mūsu personīgajās vēlmēs un pamudinājumos.

Es to atkārtošu. Pat kalpošana Dievam – visa mūsu dzīve tātad – nevar tikt noteikta ar mūsu pašu lēmumiem, pamudinājumiem vai vēlmēm.

Citiem vārdiem – man nav jāiet pie Dieva un jāsaka: Kungs, es jau visu izdomāju.

Garīgais briedums un personīgā vadība

Tā, tā, tā būs labāk. Tagad svētī, Kungs, to. Es lūdzu Tev, Kungs. Svētī, svētī, svētī. Kad mēs esam jauni, mēs tā darām. Tu zini. Un mēs daudz malkas esam saskaldījuši! Pasaki jaunam cilvēkam – viņš tad ir dedzīgs! Enerģisks! Viņš ir gatavs. Ar zobiem nocirst, ja neklausa. Viņš ir gatavs veselu pilsētu nodzīt ar uguni, ja viņi neklausīs. Dedzme! Dedzību tu esi jauns! Tagad iešu teica, ka visa šāda darbošanās tā ir pazīme tam, ka tu vēl neesi nobriedis, tu neesi nobriedis. Bet tik un tā viņa personīgā dzīve griežās ap viņu. Viņš mīl Dievu – Pēteris. Viņš kalpo Dievam. Bet pa savam.

Kalpošana pēc savas gribas

Kurš no jums domā, ka kalpo Dievam pa savam – no savas gribas?

Kad mēs esam jauni, Dievs to pieņem. Āmen. Viņš atļauj. Viņš piever acis uz visām nepilnībām mūsu dzīvē, kamēr… Ir jāatnāk laikam mūsu dzīvē, kad mēs pilnībā, sajūtot pakļaušanos Kristus dabai, ka mūsu dvēsele glābjas. Pieņemiet sev tādu domu. Viena acīmredzama pazīme garīgam briedumam ir pilnīgas iedošanās tam Kungam. Tā ir mūsu gatavība atteikties no personīgās vadības un atļaut Dievam mūs vest – pat tur, kur mūsu daba vai mūsu cilvēciskā griba nekad negribētu.

Es nekad negribētu, es nekad neizvēlētos neko tādu, bet Tu esi, ko Kungs – ne mans prāts, bet Tavs prāts, lai notiek. Tā ir brieduma pazīme. Un Dievs grib redzēt briedumu. Āmen.

Dieva instrumenti brieduma ceļā

Tas nenotiek vienā mirklī. Tas nenotiek pēkšņi. Dievs izmanto dažādus instrumentus. Bet jo ziniet, ko mēs lasījām sākumā – mēs atsakāmies, aizliedzam šos instrumentus, tāpēc ka tas ir sāpīgi. Mēs tagad atsakāmies, noraidam šos instrumentus, tāpēc ka tas ir sāpīgi. Kad Jēzus teica, ka kāds cits tevi vedīs tur, kur tu negribi – tā ir dzīve valstībā.

Draudze un valstība

Pateiksim – dzīve valstībā. Atcerieties, mēs runājām par to, ka draudze un valstība atšķiras, neskatoties uz to, ka viņas papildina viena otru. Draudze gatavo cilvēkus valstībai. Dzīve valstībā – kas tas ir?

Jēzus kā Kungs un dzīves vadītājs

Kad kāds cits tevi ved?

Kad teica kāds cits?

Viņš nedomāja kādu svešinieku. Atceraties?

Viņš teica: “Manas avis viņas dzird manu balsi un pazīst manu balsi, un svešam viņas nesekos.”

Atceraties, ko teica?

Kad viņš runāja par kādu citu, viņš norādīja uz pats uz sevi. Kāds cits, kas mūs vedīs, tas ir Kungs Jēzus, kurš tagad uzņemas mūsu dzīves vadību. Un tad mēs varam teikt – viņš ir ne tikai mans Glābējs, bet viņš ir mans Kungs. Āmen. Viņš ir mans Kungs. Tāpēc, ka viņš ved.

Lūkas 6:46 Kāpēc jūs mani saucat: Kungs! Kungs! – bet nedarāt, ko es jums saku? (Latvijas Bībeles biedrība)

Jūs esat gudrāki. Jūs esat loģiskāki. Jūs esat radošāki. Es saku – jūs nederat.

Jēzus kundzības pazīme

Jēzus kundzības pazīme ir tā, ka mēs nododam savas dzīves vadību viņam. Tas nenāk viegli. Es to nesaku, ka viegli. Jo pat Jēzum arī nebija viegli. Viņam bija cīņa. Tā ir pazīme tam, ka tas nebija viegli, vai ne?

Bet tai nāvē, šajā dvēseles dzīvē, kad tu vari teikt: “Es negribu, ja tas ir iespējams, dod citu plānu, pasaki savādāk,” – bet jau saka nē – lūk, man negribas. Labi, lai notiek tava griba.

Gatavot sirdi Dieva gribai

Ir ļoti svarīgi domāt, pārdomāt. Man bija kāds mirklis. Es braucu šejieni un piebraucu pie draudzes ēkas. Un ir dzirdama tāda iekšēja balss: “Ja Dievs tagad teiktu – atstāj visu. Tagad. Tu esi gatavs?”

Un man atbilde, protams, bija – es esmu gatavs. Bet es saprotu, kā Pēteris. Viss, kas man ir – esa, Kungs. Viss, ko tu esi man uzticējis, tas nav mans. Es to saku. Un es stājos priekšā.

Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs esam spējīgi nostāties priekšā tam, kas var notikt, un gatavot savu sirdi tam, kad Dievs tevi var aicināt uz jebkādu darbību. Es to saku – gatavo sevi psiholoģiski tam, kas varētu notikt vai būt. Lai tas nav tev kā sniegs uz galvas. Tu esi gatavs. Tāpēc, ka tu domā: “Kungs, mana dzīve ir tava dzīve.”

Pasaki, ko tas nozīmē praktiski! Uzdod savu jautājumu. Viss, kas ir mans, ir tavs.

Gatavība atdot to, kas mums visdārgākais

Cik mēs reāli varam apgalvot, ka viss, kas ir mans, ir tavs?

Es zinu. Kādā dzīves sfērā?

Kādā dzīves sfērā tu esi gatavs atdot?

Jo priekš tevis tāpat jau tā kā nasta. Tu jau gribi tikt vaļā un lai Dievs tevi atbrīvo no tā. Un tu ar lielāko prieku to atdosi?

Bet ir tās lietas, kuras tevi tik ļoti patīk. Un uzminiet – ja Dievs tevi prasīs kaut ko atdot, un viņš tevi paprasīs atdot to, kas tevi vairāk patīk…

Stāsts par uzvilku

Es atceros to stāstu, jo to laikam daudzkārt esmu stāstījis. Es stāvēju pie kafijas un sludināju. Tas bija kaut kur divtūkstoš piektajā gadā Minskā. Un es stāvēju un sludināju. Un tajā laikā ienāk k

Es atceros to stāstu, jo to laikam daudzkārt esmu stāstījis. Es stāvēju pie kafijas un sludināju. Tas bija kaut kur divtūkstoš piektajā gadā Minskā. Un es stāvēju un sludināju. Un tajā laikā ienāk kāds kalpotājs – viņš bija kādas draudzes mācītāja palīgs. Un pēkšņi iekšienē dzirdu: atdod viņam savu uzvilku!

Es sludināju, stāvēju… Mana sieva zina, atceras. Atdod viņam savu uzvilku!

Es saku: labi, man ir vairāki. Es atbraucu mājās, ņemu tādu – nu, kas nebija slikts, es sliktu viņam nebūtu devis. Bet bija viens uzvilks, kurš man ļoti patika, tik ļoti, ka viņu pat reti vilku – īpašos svētkos. Balts. Un tas Kungs saka: šito atdod. Es dodu – neko jau. Es atdevu. Es aizgāju pie viņa mājām un atdevu.

Uzbrukums ceļā mājās

Un atpakaļ ceļā man uzbruka cilvēki, kuri apdraudēja manu dzīvību. Nezin kā tas Kungs – es paklausībā, un tagad notiek kaut kas tāds. Kurš lasīja manu grāmatu “Debesu loktusi” – lasīju šo notikumu. Un šajā laikā es kaut kā izvairījos no viņa, un tur cilvēki gāja garām – neko, un viņš ar nazi gribēja mani iedurt. Es tur caur pagalmiem kaut kā aizsmuku un cilvēki pat nereaģēja uz to visu.

Es domāju: atbraucu – varētu nomirt, bet Dievs nedos. Es tiku ārā. Un es eju mājās. Un Svētais Gars man jautā: ja tu satiksi šo cilvēku, tu palīdzēsi viņam?

Jautājums bija nepareizajā laikā. Es domāju – kā viņš gribēja nogalināt, ja viņš būtu paspējis, viņš būtu mani nogalinājis. Un tad tas Kungs man sāka mācīt mīlēt ienaidniekus. Āmen.

Tava dzīve ir Dieva

Tā bija tāda virkne lietu, ko Dievs darīja vienā dienā – vienas nedēļas laikā – lai parādītu: tava dzīve ir mana. Āmen.

Vispār mana sapratne ir tāda – varbūt esi tāds cietcirdīgs, piemēram, bet viņš nav cietcirdīgs. Iedomājies kaut ko tādu. Es esmu nopircis jaunu mašīnu, dārgu mašīnu. Un tas ir citu māceklības piemērs, ka viens cilvēks tā ir izdarījis. Un tu atved viņu mājās, un viņu sasit!