Pieaugoša problēma visā mūsu sabiedrībā šodien – ir vienaldzība. Salīdzinājumā ar iepriekšējām paaudzēm, studenti šodien ir daudz mazāk ziedojušies studiju nodarbībām. Kalpotāji ir mazāk uzticami savu uzdevumu veikšanā vai pat nākšanā uz darbu. Un ticīgie ir mazāk kategoriski draudzes apmeklēšanā. Iemesls slēpjas tajā, ka cilvēki šodien, īpaši jauni cilvēki, sajūt mazāku nepieciešamību uzņemties uz sevis atbildību. Viņiem ir vāja ziedošanās pret saviem pienākumiem.
Dvēsele miesai ir tas pats, kas kristieši – pasaulei. Dvēsele atrodas visās ķermeņa daļās, un kristieši atrodas visās pasaules pilsētās. Dvēsele atrodas miesā, bet nav no miesas; kristieši ir pasaulē, bet nav no pasaules.
Kāpēc es esmu šeit?
Kāda ir dzīves jēga šeit uz zemes?
Kā man pārvarēt pastāvīgu vientulības sajūtu?
Kāpēc man ir tik grūta dzīve?
Kā atrast tās vienīgās un īpašās attiecības?
Bībele nešaubīgi runā par to, ka mūsu dzīvei uz zemes ir mērķis un nozīme. Daudzas Rakstu vietas to apgalvo, taču mani spēcīgi aizskāra tas, ko Pāvils uzrakstīja vēstulē Efeziešiem 2: 10 «Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.». Kāda dziļa patiesība apslēpta šajā nelielajā Bībeles Rakstu vietā. Izanalizējot tās nozīmi mēs varam izdarīt dažus secinājumus: