Cik svarīgi ir nest augļus Dieva Valstībā

Sveicinu katru no jums! Paldies jums par to, ka atradāt laiku, lai izlasītu Dieva vārdu šai dienai. Dieva vārds ir dzīvs un tas darbojas! Mana vēlēšanās ir, lai jūs iemīlētu Dieva vārdu un kļūtu par tā darītājiem. Šodien mēs turpināsim runāt par to, cik svarīgi ir nest augļus Dieva Valstībā. Vakar mēs runājām par to, ka Dievs aicina katru no mums aizdomāties par to, kādus mēs nesam augļus. Par to vajag aizdomāties tagad, kamēr vēl nav par vēlu, jo tuvojas diena, kuru Dievs sauc par dusmības un taisnās tiesas dienu. Vēlreiz izlasīsim līdzību, kura aprakstīta Lūkas Evaņģēlijā. 
„ Un Viņš stāstīja šādu līdzību: “Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi! Bet tas viņam atbildēja un sacīja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu! Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja ne, tad tu vari nocirst.” (Lūkas 13:6-9).
 Mēs redzam, ka vīna dārza kopējs runā par to, ka viņam pietiks pacietības tikai uz vienu gadu. Viens gads – tas ir laiks, kuru Dievs mums dod. Dievs vienmēr dos mums laiku. Bet, tas nav laiks tikai pārdomām, bet laiks grēku nožēlai un tam, lai mainītu tās lietas savā dzīvē, kuras traucē mums būt auglīgiem. Tas ir laiks tam, lai jūs mainītu savus ceļus un tiktu skaidrībā ar savu dzīvi. Cik skumji, ka daudzi no mums izmanto šo mums doto laiku nepareizi. Jēzus līdzība par vīģes koku pamatojas uz Jesajas grāmatas 5 nodaļu, tālab vērsīsimies pie šīs Rakstu vietas. 
„ Es dziedāšu par savu dvēseles draugu, sava sirdsdrauga dziesmu par viņa vīnadārzu! Manam sirsnīgajam draugam bija vīnadārzs auglīgā pakalnā. Viņš to apraka, iztīrīja no akmeņiem un apstādīja ar labiem vīnakoka stādiem; tā vidū viņš uzcēla torni, izcirta vietu vīna spaidam un sagaidīja, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa skābas vīnogas. Tad nu jūs, Jeruzālemes iedzīvotāji, un jūs, Jūdas vīri, spriediet tiesu starp Mani un Manu vīnadārzu! Kas tad Man vēl bija ko darīt Savā vīnadārzā, ko Es nebūtu darījis? Kāpēc gan Es gaidīju, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa negaršīgas vīnogas? Es jums teikšu, ko Es darīšu ar Savu vīnadārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā, ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod.” (Jesajas 5:1-6).
 Un mēs atkal redzam, ka arī te tiek runāts par vīna dārzu un vīģes koku. Dievs dod mums skaidri saprast, par kādu vīģes koku tiek runāts. Tiek runāts par Viņa izredzēto tautu. Kurš no jums sevi uzskata par Dieva izredzētu cilvēku? Ja jūs sevi par tādu uzskatāt, tad tiek runāts arī par jums. Par visiem tiem, kuri pieņēmuši Jēzu kā savu Kungu, Dievs saka: 
„Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1.Pētera 2:9).
 Citiem vārdiem sakot, Dievs jums saka: 
„No Savas puses Es esmu izdarījis visu, kas bija jāizdara. Un visu to Es darīju viena vienīga iemesla dēļ, – jo Es gribu, lai jūsu dzīvē būtu augļi. Es tevi izglābu, Es devu tev Savu vārdu, Es devu tev Savu Garu, Es devu tev visu nepieciešamo, – un tas viss tālab, lai tava dzīve būtu auglīga”.
 Dievs saka, ka Viņš, gaidot, ka tu nesīsi labus augļus, ir uzcēla torni, lai tevi nodrošinātu un pasargātu. Dziesma, kas aprakstīta Jesajas grāmatā, beidzās traģiski, kad Jēzus sacīja: 
„Kāpēc gan Es gaidīju, ka tas nesīs labus augļus, bet tas atnesa negaršīgas vīnogas?” (Jesajas 5:4).
 Tieši tāpēc Dievs pasludināja Savu spriedumu: 
„Es jums teikšu, ko Es darīšu ar Savu vīnadārzu: Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda. Es to aizlaidīšu postā, to vairs neapgraizīs un neapraks, tā, ka tur augs ērkšķi un dadži, Es pavēlēšu mākoņiem, lai tam lietu vairs nedod.” (Jesajas 5:5-6).
 Tas ir tas, ko domāja Jēzus, sakot: 
„Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, … „( Jāņa 15:2).
 Kā tas notiek? Pietiek ar to, ka Dievs paiet sāņus, jo tādā gadījumā jebkurš zars nokalst. 
„Es nojaukšu tā sētu, lai to nogana; Es noārdīšu tā mūri, lai to samin un izmīda… „ (Jesajas 5:5).
 Redzat, visu, ko Dievs dara mūsu dzīvē, Viņš dara viena mērķa dēļ, – lai mēs nestu labus augļus, kuri atspoguļo Viņa dabu, gudrību un spēku. Nesot labus augļus Dieva Valstībā, mēs ar to pagodinām Dievu! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? III

    5. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.
  • Mums ir jāatbrīvojas no neproduktīvas laika pavadīšanas

    atru reizi, kad te šķiet, ka tev vairs nav spēka, uzliec rokas uz savas sirds un ja tā vēl pukst-tas nozīmē, ka Dievs vēl strādā tavā dzīvē. Viņam ir varens plāns tavai dzīvei. Tevi gaida vēl daudz svētību.Dievs ir labs pret mums! Laiks tik ātri skrien! Vēl ir tik daudz nepadarītu lietu! Tāpēc mums ir jānovērtē laiks un jādara tikai tas, kas ir pats svarīgākais. Mums ir jāatbrīvojas no jebkādas nevajadzīgas skriešanas un neproduktīvas laika pavadīšanas.Dievs saka mums kā Draudzei, kā ticīgajiem, ka laiks ir īss, un visu ko mēs varam darīt, mums ir jādara jau tagad, neatliekot to uz rītu, negaidot to momentu, kad mēs būsim gatavi tam, vai arī kad katrs no mums garīgi pieaugs.
  • Kā atbrīvot labvēlību savā dzīvē?

    Labvēlība cilvēka dzīvē – tā nav vienkārši nejaušība, tā atnāk caur sapratni par Dieva ceļiem. Pastāv noteikti dievišķie noslēpumi, kurus ir nepieciešams izprast un tie jāpielieto, lai varētu atbrīvot Dieva labvēlības spēku savā dzīvē.“Taisnais ienīst melus un krāpšanu, bet bezdievis apkauno savu tuvāku un liek apsmieklā pats sevi.”(Salamana pam. 13:5).
  • Kā izskatās Dievišķais disciplīnas process II

    Tikai tālab, ka Dievs ļoti mīl katru Savu bērnu, Viņš seko līdzi mūsu ceļiem, nevēloties, ka kāds novērstos no Viņa ceļa, kurš ved uz dzīvību un svētībām. To, kuru Dievs mīl, to Viņš arī soda, tā ceļus Viņš arī izlabo. Tikai tāpēc, ka Dievs ļoti mīlēja Dāvidu, Viņš arī sūtīja pie viņa Nātānu. Iespējams, ka šodien, dārgie lasītāji, caur šīs dienas vēstījumu, es kādam no jums esmu šis Nātāns, šis Dieva vēstnesis. Ļauj Dieva vārdam un Svētā Gara pamācībām(atmaskošanai) apstādināt tevi tavos grēcīgajos ceļos, lai ar tevi nenotiktu kas ļaunāks.
  • Kā mēs varam piedzīvot Dievu savā dzīvē?

    Kad mēs studējam Bībeli, mēs redzam daudzus cilvēkus, caur kuriem Dievs veicis lielus varoņdarbus. Dievs varēja īstenot Savus nodomus caur viņiem, pateicoties viņu atklāsmei vai sapratnei par noteicošajiem Dieva principiem. Lai arī šie cilvēki dzīvoja dažādās kultūrās, dažādos gadsimtos un laikos, tiem bija dažāds izglītības līmenis, pamatā, visiem šiem varoņiem ir daudz kas kopējs.Mēs varam ieraudzīt šo Bībeles varoņu veiksmes un varoņdarbu noslēpumu, – viņi pazina Dievu un sadarbojās ar Viņu. Viņi piedzīvoja Dieva spēku un Viņa žēlastību savā dzīvē. Kā viņiem tas izdevās? Tas kļuva iespējams pateicoties tam, ka viņi nodeva sevi Dievam.
  • Sadraudzības laikā ar Dievu, Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja visu viņa dzīvi

    Un tātad, tas, kurš mīl Dievu, tas noteikti kalpos cilvēkiem. Bet tas, kurš kalpo cilvēkiem, to Dievs paceļ un svētī.Kalpošana – tas ir upuris. Tad, kad tu kalpo, tu kaut ko upurē – laiku, naudu, enerģiju, miegu, ēdienu utt. Dievs mīl sirdis, kas upurējas, un tādiem cilvēkiem Viņš nevar paiet garām.Vai jūs zināt, kāpēc Dievs svētīja Ābrahāmu? Tāpēc, ka Ābrahāms bija cilvēks, kurš upurējās. Viņam nekā nebija žēl Dievam. Paklausot Dievam, Ābrahāms pameta savus radiniekus, viņš piekāpās brāļadēlam, dodot viņam pirmajam tiesības izvēlēties sev vietu dzīvošanai. Ābrahāms deva Dievam desmito tiesu laikā, kad tāds likums vēl nemaz nebija noteikts. Ābrahāms neatteicās pienest kā upuri Dievam savu vienīgo dēlu. Lūk, kāpēc Dievs viņu svētīja.