Dzīves mērķa meklēšana II

Labdien, dārgie draugi!Šodien vēlos turpināt runāt par dzīves mērķa meklēšanu. Vakar mēs aplūkojām dažas rakstu vietas no grāmatas Salamans Mācītājs, kurās Salamans aprakstīja savus veltīgos pūliņus atrast dzīvei mērķi. Grāmata Salamans Mācītājs palīdzēs mums saprast to, kādos ceļos mums nevajag meklēt mērķi un jēgu savai dzīvei, un pa kādiem ceļiem staigājot, mēs varēsim rast sev apmierinājuma avotu savai dzīvei. Šodien aplūkosim tos soļus, kurus spēra Salamans ar nolūku atrast jēgu un mērķi dzīvei. Mēs ieraudzīsim to, pie kādiem secinājumiem nonāca Salamans. Kā Salamans sāka meklēt dzīves jēgu? Pirmkārt – apgūstot zināšanas un iegūstot gudrību.
„Es domāju savā sirdī un sacīju: patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam! Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķeršana; jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.” (Salamans Mācītājs 1:16-18).
 Mēs redzam, ka Salamans cītīgi meklēja zināšanas, meklēja apmierinājumu mācībās un izglītībā. Viņa dzīves laikā Salamans identificējās ar gudrību. Salamans Dievam lūdza gudrību, un Dievs, atbildot uz lūgšanu, deva viņam gudru un saprātīgu sirdi. 
„Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi Savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt. Un Tavs kalps atrodas Tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst, nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ. Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?” Un šis vārds patika Tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis. Un Tas Kungs viņam atbildēja: “Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis.” (1.Ķēniņu 3:7-12).
 Viņa gudrība visiem bija tik acīm redzama, ka cilvēki no tālām zemēm brauca pie viņa, lai tikai paklausītos viņā. Nākamie panti runā tieši par to:
Un, kad Sābas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, kas tam radās Tā Kunga Vārdam uzceltā nama dēļ, tad tā nāca viņu pārbaudīt ar mīklām. Un viņa nonāca Jeruzālemē ar ļoti daudziem pavadoņiem, ar kamieļiem, kas nesa balzamu un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Un viņa nāca pie Salamana un sacīja viņam itin visu, kas viņai bija uz sirds. Un Salamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem; ķēniņam nebija nekā apslēpta, ko viņš tai nebūtu izskaidrojis. Un Sābas ķēniņiene skatīja gan visu Salamana gudrību, gan arī namu, ko viņš bija uzcēlis, un viņa ēdienus uz viņa galda un viņa kalpu mītnes, un viņa kalpotāju stāju un viņu tērpus, arī dzērienu pasniegšanas veidu un viņa dedzināmos upurus, kādus viņš upurēja Tā Kunga namā, un viņai aiz izbrīna aizrāvās elpa. Un viņa sacīja ķēniņam: “Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju gan par taviem darbiem, gan par tavu gudrību. Tomēr es šim vārdam tikmēr negribēju ticēt, tiekāms es pati nācu un apskatīju savām acīm. Un arī pusi vēl es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, ko biju dzirdējusi. Svētīgi ir tavi vīri, un svētīgi ir tavi kalpotāji, kas ik dienas stāv tavā priekšā, tie, kuri dzird tavu gudrību. (1.Ķēniņu 10:1-8).
 Šīs Rakstu vietas runā par to, ka ne līdz Salamanam, ne pēc viņa nav bijis ķēniņa, kuram būtu tāda gudrība, kāda piemita ķēniņam Salamanam.Bībele saka, ka Salamans bija gudrāks par visiem austrumnieku dēliem un visu ēģiptiešu gudrību. Salamans sacerēja 3 tūkstošus pamācību un 1005 dziesmas.
„Un Salamana gudrība bija daudz lielāka nekā visu austrumnieku gudrība un lielāka nekā Ēģiptes gudrība. Jo viņš bija gudrāks nekā visi pārējie cilvēki: gudrāks par Ētanu, ezrahieti, un viņš bija gudrāks par Hemanu, Halkolu un Dardu, Mahulas dēliem, un viņa slava izplatījās pa visām tautām visapkārt. Un viņš sacerēja un lietoja trīs tūkstošus sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija pavisam tūkstotis un piecas.” (1.Ķēniņu 5:10-12).
 Salamanam pietika zināšanu tam, lai mācītu citiem cilvēkiem par kokiem, putniem, dzīvniekiem, zivīm un skudrām utt. 
„Viņš runāja par kokiem – sākot no ciedru koka, kas atrodas Libanonā, līdz īzapam, kas aug mūru plaisās. Un viņš runāja arī par zvēriem, par putniem, par rāpuļiem un par zivīm. Un ļaudis nāca no visām tautām klausīties Salamana gudrību. Arī visādu ķēniņu sūtņi nāca no zemju zemēm, kas bija dzirdējuši par viņa gudrību.” (1.Ķēniņu 5:13-14).
 Ļaudis no dažādām zemēm un tautām nāca tikai tālab, lai klausītos Salamana gudrību. 
„Un visa pasaule meklēja Salamana vaigu, lai dzirdētu viņa gudrību, kādu Dievs tam bija licis sirdī.” (1.Ķēniņu 10:24).
 Lai iemantotu šādu gudrību, Salamans bija uzcītīgs. Bet tai pat laikā Salamans nonāca pie secinājuma, ka visas viņa uzkrātās zināšanas – tas nav nekas, ja viņš nav iepazinis Pašu Dzīvības radītāju. Bija laiks, kad Salamans pazina Dievu un staigāja ar Dievu. Bet tad, kad Salamans kļuva par ķēniņu, viņš vairs nestaigāja ar patieso Dievu un sāka pielūgt citus dievus. (sk. 1.Ķēniņu 11:1-13). Visas Salamana uzkrātās zināšanas tik un tā nespēja piepildīt viņa iekšējo tukšumu, kuru tas atklāja sevī pēc tam, kad pameta Dievu. Salamans nonāca pie šāda secinājuma: 
„Tad es domāju savā sirdī: ja nu man ir tāds pats liktenis kā neprašam, kāpēc tad es tik pārlieku esmu dzinies pēc gudrības? – Un tā es biju spiests pats sev sacīt: arī tas viss ir niecība! Jo gudro tāpat nepiemin mūžīgi kā neprašu, un, kas tagad ir, tas nākošās dienās viss tiks aizmirsts. Ak, jā, gudrais taču nomirst tāpat kā nepraša!” (Salamans Mācītājs 2:15-16).
Ar to Salamans grib teikt, ka ceļš, pa kuru viņš staigāja, meklējot dzīves jēgu, nebija pareizais. Pateicoties tam, Salamans varēja zemoties Dieva priekšā un atjaunot savas attiecības ar Viņu. Salamans saprata, ka pasaulīgā gudrība nevar atnest patieso apmierinājumu un piepildīt tukšumu mūsu sirdī. Tukšumu sirdī var aizpildīt tikai Dievs. Tieši tāpēc Bībele saka: 
„Tā saka Tas Kungs: “Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību!
Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts, saka Tas Kungs.” (Jeremijas 9:22-23).
Gudrajam nevajag lielīties ar savu gudrību. Vai tas nozīmē, ka mums labāk dzīvot bez zināšanām (gara tumsībā)? Nē! Salamans mums parādīja, ka zināšanu trūkums ved uz necienīgu dzīvi.
„Un tad es nācu pie ieskata, ka gudrība ir labāka nekā neprātība un ka gaisma ir labāka nekā tumsa. Gudrajam acis ir galvā, bet nepraša staigā tumsībā; taču tai pašā laikā es arī atzinu, ka viņiem abiem ir vienāds liktenis.” (Salamans Mācītājs 2:13-14).
Salamans saka, ka zināšanu trūkums tiek pielīdzināts staigāšanai tumsā. Zināšanas un izglītība – tas nav traucēklis dzīvē, ja tai pat laikā cilvēks iepazīst Dievu un staigā ar Viņu. Zināšanas tikai pašu zināšanu dēļ atstās cilvēku tukšu. Jo vairāk mēs uzzināsim ko jaunu, jo vairāk sapratīsim, cik daudz vēl ir nezināmā. Ja mēs meklējam apmierinājumu zināšanās, – mēs vilsimies. Tāpēc ir tik svarīgi lai mēs saprastu, ka patiesa apmierinājuma no dzīves bez Dieva un Viņa ceļu iepazīšanas nebūs. Līdz rītam! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Mūs apgāna tikai tas, kas iziet no mūsu sirds III

    Savu attieksmi pret Dievu mēs paužam caur mīlestību, prieku un mieru.Savu attieksmi pret citiem cilvēkiem mēs paužam caur pacietību, laipnību, labprātību vai žēlsirdību.Savu attieksmi pret sevi mēs paužam caur ticību, lēnprātību un atturību.
  • Jēzus līdzība par labo Samarieti

    „ Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.”
  • Kas tu esi Kristū un par ko tu vari kļūt Viņā

    Dievs grib, lai tu šodien notici tam, ka tagad Kristū, tev ir jauns vārds. Pietiek tev staigāt ar veco vārdu un identificēt sevi ar savu pagājušo dzīvi un pagājušajām neveiksmēm. Notici savām brīnišķīgajām iespējām Dievā, uzzini un sāc sevi identificēt ar savu jauno vārdu Jēzū Kristū. Tikai tādā veidā, tu varēsi atklāt savu potenciālu Dievā.
  • Kā mēs varam staigāt piedošanā

    Beidz attaisnot savu aizvainojumu.Ja mēs attaisnojam savu aizvainojumu, mums ir grūtāk tikt galā ar šo aizvainojumu. Savukārt, ja mēs izsūdzam jebkādu aizvainojuma izpausmi un uzlūkojam to kā grēku Dieva priekšā, tad mēs nostājamies uz piedošanas ceļa. Iespējams, ar mums ir rīkojušies negodīgi, bet tas tik un tā nedod mums tiesības nepiedot. Ja mūsu reakcija uz notiekošo nav tīkama Dievam, – un nepiedošana nekad nevar Dievam patikt, – mums ir jānožēlo šis grēks un jālūdz Viņam piedošana.
  • Ciešanas kā disciplīnas mērs III

    Dievs var mūs apskaidrot un mācīt caur ciešanām un sāpēm, tāpēc mums nevajadzētu mēģināt no tā vairīties. Dieva sods var mums radīt brūces, sāpes, sakāvi vai nelaimes mūsu dzīvē, bet Dievs dara to mīlestībā. Un tad, kad ir sasniegts Dieva soda mērķis, tad pats Dievs paņem prom visas problēmas, un Pats arī dziedē mūsu brūces.
  • Ja tu domā, ka jau esi uzvarējis un izrāvies lūgšanā, tad sāc lūgt par saviem brāļiem un māsām!

    Ko mēs darīsim tālāk, pēc tam, kad būsim dzirdējuši patiesību par lūgšanas svarīgumu un nepieciešamību? Mums ir jāmainās! Pirmkārt, mums vajag sākt lūgt Dievam, lai Viņš mums palīdz pastāvīgi lūgt. Otrkārt, tu vari prasīt citiem cilvēkiem, kurus uzskati par nopietniem lūdzējiem, lai viņi lūdz par tevi, lai tu varētu ieviest kārtību lūgšanās. Prasīt, lai citi par to lūdz – nav pazemojums.Es atceros, kad arī manā dzīvē pienāca tāds brīdis, kad man pārgāja vēlēšanās lūgt, man kļuva garlaicīgi lūgt, mana lūgšana kļuva nedzīva. Un man neizdevās neko izmainīt šajā jautājumā. Es sapratu, ka manā lūgšanu dzīvē ir pienākusi krīze. Es piezvanīju savam vecākajam brālim un izstāstīju viņam, ka man nekas nesanāk, ka es lasu Bībeli, bet viss ir sausi, es lūdzu – sausi un, ka man to vispār negribas darīt.