Lūk, viens no iemesliem, kālab es saku, ka tad, ja mēs nekalposim, mēs nevarēsim pieaugt garīgi. Ja mēs nekalpojam, tad mēs līdzināmies cilvēkam, kurš tikai saņem, bet neatdod. Agrāk vai vēlāk tāds cilvēks sāks garīgi smirdēt. Aplūkojiet jebkuru upi, ezeru, kuros ūdens ietek, bet no tiem nekas neizplūst. Pēc kāda laika ūdens šādās vietās kļūs sāļš, miris un bez dzīvības pazīmēm.
Jau vairākas dienas pēc kārtas mēs runājam par svētlaimi(gandarījumu), kuru rodam kalpojot citiem. Mēs runājām par to, ka tad, kad mēs kalpojam citiem, mēs noliekam sevi caur šo kalpošanu tādā stāvoklī, kurā mēs vienmēr baudīsim Dieva žēlastību. Kalpošana citiem cilvēkiem noteikti piepildīs tavu dzīvi ar svētībām. Taču, tavas kalpošanas motīvam nav jābūt vēlmei saņemt svētības no Dieva, bet mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem, kurus Dievs sūta tavā ceļā.
Pastāv trīs ticīgo tipi: novērotāji, patērētāji un kalpotāji.
Kādam ticīgo tipam piederi tu? Kas tu esi? Novērotājs, patērētājs vai kalpotājs?
Šodien mēs mēģināsim tikt skaidrībā par to, ar ko tad atšķiras viens no otra novērotājs, patērētājs un kalpotājs.
Mēs turpinām runāt par svētlaimi, ko dod kalpošana un došana. Mēs ar jums runājām par to, ka tas, kurš mīl Dievu, noteikti kalpos cilvēkiem. Bet to, kurš kalpo cilvēkiem, to Dievs paceļ un svētī. Dievs nevar uzturēt vai atbalstīt cilvēkus, kuri aizņemti tikai ar personīgām lietām, un kuriem nav laika tam, lai virzītu Dieva Valstības darbus.
Kalpošana un došana nosaka manas garīgās izaugsmes, garīgā brieduma pakāpi. Tas nosaka arī to, kādā mērā es līdzinos Jēzum Kristum.
Un tātad, tas, kurš mīl Dievu, tas noteikti kalpos cilvēkiem. Bet tas, kurš kalpo cilvēkiem, to Dievs paceļ un svētī.
Kalpošana – tas ir upuris. Tad, kad tu kalpo, tu kaut ko upurē – laiku, naudu, enerģiju, miegu, ēdienu utt. Dievs mīl sirdis, kas upurējas, un tādiem cilvēkiem Viņš nevar paiet garām.
Vai jūs zināt, kāpēc Dievs svētīja Ābrahāmu? Tāpēc, ka Ābrahāms bija cilvēks, kurš upurējās. Viņam nekā nebija žēl Dievam. Paklausot Dievam, Ābrahāms pameta savus radiniekus, viņš piekāpās brāļadēlam, dodot viņam pirmajam tiesības izvēlēties sev vietu dzīvošanai. Ābrahāms deva Dievam desmito tiesu laikā, kad tāds likums vēl nemaz nebija noteikts. Ābrahāms neatteicās pienest kā upuri Dievam savu vienīgo dēlu. Lūk, kāpēc Dievs viņu svētīja.
Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „ Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem.”
Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā, kalpošana – tas nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem.
Bez tam, mums jābūt gataviem iet turp, kurp mūs sūtīs Dievs. Tātad, tādā veidā, mēs spēsim piepildīt savu aicinājumu. Padevība aicinājumam sākas ar paklausību nelielām instrukcijām, kuras Dievs mums dod caur Savu vārdu un caur mūsu pamācītājiem (skolotājiem) Kristū.
Vēl ir svarīgi zināt to, ka Jēzus zina VISU un Viņam ir visa apslēptā informācija, kas nepieciešama mūsu misijas īstenošanai. Tālab, ir tik svarīgi būt paklausīgam Jēzum – Tam, Kurš zina visu!
Mēs runājām par to, ka mēs ar jums esam Dieva rokas, kājas, mute un sirds. Ja mēs nesadarbosimies ar Dievu, tad Viņš nevarēs piepildīt Savu gribu mūsu pilsētās un valstīs. Vakar mēs apstājāmies pie tā, kas tad mums jādara, lai mūsu pilsētās sāktos kustība un sāktos atmoda?
Šim nolūkam, mums ir jākļūst par paklausīgiem Viņa mācekļiem.
Tieši caur paklausīgiem mācekļiem piepildās pravietojumi un atjaunojas Dieva griba uz zemes.
Es mācos Ekonomikas un kultūras augstskolā. Jau kopš piektās vai sestās klases aktīvi esmu darbojusies Skolēnu padomē, protams, aizejot uz jaunu skolu, vēlējos iet uz Studentu pašpārvaldi un turpināt darīt to, kas man patīk. Gan pamatskolā, gan vidusskolā biju Skolēnu padomes prezidente, biju pieradusi vadīt sapulces, būt galvenā organizatore visiem pasākumiem, bet šajā jaunajā vidē jutos maza un nemanāma, jau biju apradusi ar domu, ka visu laiku darīšu mazos darbiņus, kad Kultūras virziena vadītāja izsludināja konkursu uz vietnieces amatu, uzreiz pieteicos, jo gribēju darboties nopietnāk.
Jēzus atnāca uz zemi, Viņš nomira par cilvēkiem Krustā ne tāpēc, lai cilvēki būtu reliģiozi un paliktu vienaldzīgi attiecībā pret Dievu. Nē, Jēzus atnāca, lai Viņa slava piepildītu zemi tā, kā upes piepilda jūru.
Ar Savu piemēru Jēzus parādīja mums to, kā mums ir jārīkojas. Lai kur arī Jēzus atnāca, visur sākās kustība! Lai kur arī Jēzus atnāca, vienmēr bija reakcija, kā pozitīva, tā arī negatīva. Vieni sacīja: „Lūk, Mesija, lūk, atbilde, īstais Dieva Dēls!” Citi sacīja: „Viņš ir velna apsēsts, Viņš ir grēcinieks, Viņš ir Dieva zaimotājs, Viņu vajag nogalināt.”
Jo vairāk mēs sadarbosimies ar Dievu, jo vairāk mēs redzēsim piepildāmies pravietojumus. Tad, kad Gideons devās turp, kur Tā Kunga Eņģelis viņam lika, viņš kļuva par liecinieku neticamiem Dieva brīnumiem. Sadarbība ar Dievu ved uz Viņa pravietisko plānu piepildīšanos.
