Man patīk žēlastība un ne upuris

Es priecājos no jauna sveikt jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Dievs ir tik labs pret katru no mums! Es pateicos Dievam par šo iespēju dalīties ar jums tajās atklāsmes, kuras Dievs man dod. Dievs vēlas, lai tu apzinātos, kādu bagātību tu iemanto caur Dieva Vārdu. Šī bagātība nav salīdzināma ne ar sudrabu, ne zeltu. Dieva Vārds – tā ir nezūdoša bagātība, bagātība, kas pastāv mūžīgi, kas atnes dzīvību un veselību, atbildes un risinājumus. Mēs turpinām runāt par līdzcietības spēku.
„Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un sekoja Viņam. Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. Kad farizeji to redzēja, tie sacīja Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Bet Viņš, to dzirdēdams, sacīja: Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”(Mateja 9:9-13).
Jēzus ļoti labi pazīst visus ļaudis, Viņš zina visas viņu domas, kuras ne vienmēr ir labas un tīras, bet, neskatoties uz to, Viņš, attiecībā pret cilvēkiem, ir līdzcietības vadīts. Farizeji redzēja tikai to, ka Jēzus ēd ar grēciniekiem un tādejādi pārkāpj likumu. Bet Viņš tiem sacīja, lai tie iet un mācās to, ko nozīmē „Man patīk žēlastība un ne upuris”. Šī atklāsme bija Jēzus veiksmīgās kalpošanas noslēpums. Un tas ir tas, ko Dievs šodien vēlas iemācīt mums. Dievs vēlas žēlastību un līdzcietību, un ne upuri. Ja ir aizdedzies nams, bet tu neesi ugunsdzēsējs, – vai tu pieņemsi kādus mērus ar nolūku, lai nodzēstu liesmu? Varbūt tu vienkārši gaidīsi, līdz atbrauks ugunsdzēsēji? Un ja nu nāksies gaidīt pārāk ilgi, ko tad?
„Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.”(Lūkas 10:30-33).
Kas noteica šo divu dievbijīgo cilvēku rīcību šajā stāstā? Kādas domas piepildīja viņu prātus, viņu galvas? Tās bija likuma piepildītas. Šie cilvēki domāja, ka tādejādi viņi izpatīk Dievam, – nedrīkst taču, neskatoties uz to, ka uz ceļa tie pamanīja ievainotu cilvēku, kuram bija nepieciešama viņu palīdzība, kavēt dievkalpojumu vai mēģinājumu. Levīts aizgāja garām, priesteris aizgāja garām, un tikai labais Samarietis, kurš pat nebija Jūds, bet bija līdzcietīgs, apstājās un palīdzēja. Uzdod sev jautājumu: „Kas mani skubina vai mudina manā darbībā? Kā es reaģēju uz citu cilvēku sāpēm? Kam es vēlos līdzināties – Jēzum vai farizejiem?” Ļoti svarīgi ir attīstīt sevī līdzcietīgu sirdi attiecībā pret cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība, jo tikai tāda kalpošana ir Dievam tīkama un atbrīvo Viņa spēku un labvēlību. Esiet svētīti! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kā atbrīvot labvēlību savā dzīvē? II

    Sēšanas un pļaušanas likums kontrolē labvēlības darbību. Labvēlību ir nepieciešams aplūkot kā sēklu, kura jāiesēj. Jēzus saka, ka : „Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.”(Mateja 5:7).Citiem vārdiem runājot, Jēzus saka : „Svētīgi tie, kuri sējuši labvēlību vai žēlastību, jo tie pļaus labvēlību vai žēlastību.”Visā visumā, labvēlības līmenis, kurš darbojas tavā dzīvē, ir atkarīgs no tā labvēlības līmeņa, kādu tu sēj citu cilvēku dzīvē. Tas nozīmē, ka es nevaru gaidīt labvēlības ražu savā dzīvē līdz brīdim, kamēr es nebūšu iesējis labvēlību citu cilvēku dzīvē.
  • Noteikti pieraksti redzējumu no Dieva III

    Tikai piepildot Dieva gribu, jūs atradīsiet sev aizsardzību, uzplaukumu un apmierinājumu šai dzīvē.Jūsu veiksme dzīvē uz mūžīgiem laikiem ir saistīta ar to, vai jūs piepildījāt to, ko gaidīja no jums Dievs, vai arī nē. Par to neviens cits, izņemot Dievu un jūs pašus, nevarēs spriest.Atcerieties, ka jūs esat atbildīgi Dieva priekšā par to, lai piepildītu savu aicinājumu!
  • Dievbijība

    Daudzi cilvēki ir iemācījušies piesaukt Dievu, bet viņiem nav ne vismazākās sapratnes par Dievbijību. Ļoti svarīgi ir saprast, ka mūsu nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no mūsu prasmes piesaukt Dieva Vārdu, bet arī no mūsu dievbijības pakāpes.Mans dzīvesveids nosaka manas lūgšanas spēku. Ikvienam, kurš piesauc Dievu, ir arī jābīstas Dievs, un tas ir tieši tas, kas nozīmē – piesaukt Dievu patiesībā.„Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā.”(Psalms 145:18).
  • Ko tu dari ar savu paaugstinājumu? II

    Ja tu vēlies, lai Dievs tevi paaugstina, tad tev jāmīl Dievs un cilvēki. Mīlošu sirdi Dievs paaugstina. Mīli Dievu un savus tuvākos – tie ir divi galvenie baušļi. Ja tu aizmirsīsi šos divus galvenos baušļus, visas tavas zināšanas par Dievu nedos nekādu rezultātu.Vai esat pamanījuši, ka uz daudzām lūgšanām Dievs neatbild. Ir lūgšanas, kuras Dievs vienkārši neklausās, un tas notiek tad, kad mēs pārkāpjam divus baušļus – mīlēt Dievu un savu tuvāko. Mīlestība uz Dievu un mīlestība uz savu tuvāko – tas ir tas spēks, kuram jāvalda pār mums un jāvirza mūs visu mūsu dzīvi. Mīlestība uz Dievu un savu tuvāko nevis vārdos, bet darbos, noved mūs vietā, kurā Dievs mūs paaugstina.
  • Nekalpo tām lietām, pār kurām, saskaņā ar Dieva vārdu, tev vajag valdīt

    „Un Viņš uz tiem sacīja: „ Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ. Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.”Priekš mums, šajā īsajā Jēzus Kristus paziņojumā, ir apslēpta ļoti svarīga pamācība. Dievs šeit saka, ka sabats ir radīts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ. Dzīvē bieži var novērot šādu ainu: tās lietas, pār kurām mums vajadzētu valdīt, bieži valda pār mums. Un šīs Dieva noliktās kārtības neievērošana nes lielas problēmas daudzu cilvēku dzīvēs.
  • Kāpēc mums ir jāpiedod cilvēkiem? Kādas ir nepiedošanas sekas?

    Nepiedošana sasaista gan mūsu pāridarītāju, gan mūs pašus. Ja mēs cilvēkam nepiedodam, tad tā rīkojoties, mēs ieslogām viņu „cietumā”, kurā mēs paši esam cietumsargi. Šis cilvēks ir sasaistīts, un mēs esam sasaistīti līdz ar viņu, jo mums pastāvīgi ir jārūpējas par to, lai viņš nepamestu savu „cietumu”. Šis cilvēks ir sasaistīts ar vainas apziņas, nosodījuma, atstumtības garu, bet mēs savukārt esam sasaistīti ar nepiedošanas, aizvainojuma, dusmu, rūgtuma, atstumtības un naida garu. Bet piedošana atnes brīvību gan mums, gan tam, kurš mūs sāpinājis.