Man patīk žēlastība un ne upuris

Es priecājos no jauna sveikt jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Dievs ir tik labs pret katru no mums! Es pateicos Dievam par šo iespēju dalīties ar jums tajās atklāsmes, kuras Dievs man dod. Dievs vēlas, lai tu apzinātos, kādu bagātību tu iemanto caur Dieva Vārdu. Šī bagātība nav salīdzināma ne ar sudrabu, ne zeltu. Dieva Vārds – tā ir nezūdoša bagātība, bagātība, kas pastāv mūžīgi, kas atnes dzīvību un veselību, atbildes un risinājumus. Mēs turpinām runāt par līdzcietības spēku.

„Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un sekoja Viņam. Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. Kad farizeji to redzēja, tie sacīja Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Bet Viņš, to dzirdēdams, sacīja: Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”(Mateja 9:9-13).

Jēzus ļoti labi pazīst visus ļaudis, Viņš zina visas viņu domas, kuras ne vienmēr ir labas un tīras, bet, neskatoties uz to, Viņš, attiecībā pret cilvēkiem, ir līdzcietības vadīts. Farizeji redzēja tikai to, ka Jēzus ēd ar grēciniekiem un tādejādi pārkāpj likumu. Bet Viņš tiem sacīja, lai tie iet un mācās to, ko nozīmē „Man patīk žēlastība un ne upuris”. Šī atklāsme bija Jēzus veiksmīgās kalpošanas noslēpums. Un tas ir tas, ko Dievs šodien vēlas iemācīt mums. Dievs vēlas žēlastību un līdzcietību, un ne upuri. Ja ir aizdedzies nams, bet tu neesi ugunsdzēsējs, – vai tu pieņemsi kādus mērus ar nolūku, lai nodzēstu liesmu? Varbūt tu vienkārši gaidīsi, līdz atbrauks ugunsdzēsēji? Un ja nu nāksies gaidīt pārāk ilgi, ko tad?

„Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.”(Lūkas 10:30-33).

Kas noteica šo divu dievbijīgo cilvēku rīcību šajā stāstā? Kādas domas piepildīja viņu prātus, viņu galvas? Tās bija likuma piepildītas. Šie cilvēki domāja, ka tādejādi viņi izpatīk Dievam, – nedrīkst taču, neskatoties uz to, ka uz ceļa tie pamanīja ievainotu cilvēku, kuram bija nepieciešama viņu palīdzība, kavēt dievkalpojumu vai mēģinājumu. Levīts aizgāja garām, priesteris aizgāja garām, un tikai labais Samarietis, kurš pat nebija Jūds, bet bija līdzcietīgs, apstājās un palīdzēja. Uzdod sev jautājumu: „Kas mani skubina vai mudina manā darbībā? Kā es reaģēju uz citu cilvēku sāpēm? Kam es vēlos līdzināties – Jēzum vai farizejiem?” Ļoti svarīgi ir attīstīt sevī līdzcietīgu sirdi attiecībā pret cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība, jo tikai tāda kalpošana ir Dievam tīkama un atbrīvo Viņa spēku un labvēlību. Esiet svētīti! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije