Mana ziņkārība aizveda mani pie Jēzus
Man vienmēr ir bijusi interese par dažādām zinībām. Es apmeklēju dažādus kursus. Agrāk mani aizrāva austrumu filozofija, likās, ka tur apslēptas tik daudzas gudrības.
Man vienmēr ir bijusi interese par dažādām zinībām. Es apmeklēju dažādus kursus. Agrāk mani aizrāva austrumu filozofija, likās, ka tur apslēptas tik daudzas gudrības.
Mammas draudzene man ieteica, pieteikties uz vakanci klientu apkalpošanas speciālists Pilsonības migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), domāju, kādēļ gan ne, esmu studente, noderēs gan nauda, gan darba pieredze.
Es mācos Ekonomikas un kultūras augstskolā. Jau kopš piektās vai sestās klases aktīvi esmu darbojusies Skolēnu padomē, protams, aizejot uz jaunu skolu, vēlējos iet uz Studentu pašpārvaldi un turpināt darīt to, kas man patīk. Gan pamatskolā, gan vidusskolā biju Skolēnu padomes prezidente, biju pieradusi vadīt sapulces, būt galvenā organizatore visiem pasākumiem, bet šajā jaunajā vidē jutos maza un nemanāma, jau biju apradusi ar domu, ka visu laiku darīšu mazos darbiņus, kad Kultūras virziena vadītāja izsludināja konkursu uz vietnieces amatu, uzreiz pieteicos, jo gribēju darboties nopietnāk.
Esmu uzaugusi kristīgā ģimenē, par ko esmu ļoti pateicīga Dievam. Uz draudzi esmu gājusi jau kopš pašas bērnības, bet tieši uz draudzi “Gars un Patiesība” apmēram kopš 2001.gada.
Mani sauc Jānis Celherts. Esmu draudzes „Gars un patiesība” loceklis, strādāju un studēju, brīvajā laikā nodarbojos ar sportu un arī daudz lasu. Es jums pastāstīšu, kā iepazinu Jēzu un izvēlējos ceļu, kuru es eju, kā Jēzus izmainīja manu dzīvi.
Esmu vienkārša meitene ar maigu sirdi, skaistu dvēseli un patiesiem nodomiem. Esmu tāda kādu Dievs mani radīja, un ļauju, lai Dievs mani maina tādu, kādu Viņš vēlās mani redzēt.
Vienmēr, kad lasu tā saucamās „garās’’ liecības, padomāju, ka mana liecība „Kā es nācu pie Jēzus” ir tāda neliela, bet tā tomēr ir liecība, un tas ir Dieva darbs.
Es dzīvoju ļoti pasaulīgu dzīvi ar visām tās piedāvātajām “ekstrām”, kas man tobrīd likās normāli, jo tā dara vairākums manu draugu, bet Dievs pat tad mani sargāja un glāba no nāves. Viņš mani dziedināja no astmas un artrīta, Viņš man deva spēku būt optimistiskai un atrast kaut ko labu bezcerīgās situācijās. Diemžēl tajā laikā es domāju, ka esmu spēcīga, bet īstenībā Tas bija Dievs, kas mani deva šo spēku, jo Viņš mīl katru no mums, lai arī kādi mēs esam.
Manam dēlam vasarā bija vajadzīgs darbs. Pirmā doma bija meklēt palīgstrādnieka darbu celtniecībā, tomēr manā sirdī valdīja nemiers, jo uzskatīju, ka viņš vēl ir bērns (16 gadi) un darbs celtniecībā varētu būt par smagu.
Lasot citu cilvēku liecības par tūlītējām atbrīvošanām no atkarībām, pilnībā mainītu dzīvesveidu un tamlīdzīgi, man šad tad ienāk prātā doma, ka mana liecība nebūtu tik iespaidīga, jo es vienmēr pēc uzvedības esmu sev likusies prātīgs un apdomīgs cilvēks. Bet pavisam reāli ir tas, ka, lai kāda būtu cilvēka būtība vai raksturs, mūsu ienaidnieks Sātans atradīs piemērotu variantu ikvienam, kā pārliecināt par dzīves bezjēdzīgumu, iegrūst sevis vainošanas un nepieņemšanas purvā, lai beigu beigās izdarītu savu netīro darbu – iznīcināt cilvēku. Tagad atskatoties atpakaļ, es esmu tik ļoti pateicīga Dievam, jo redzu, kā Viņš ir mani apžēlojis un sargājis.