Ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu

Miers jums, dārgie draugi! Es pateicos Dievam par jums un par to, ka mums no jauna ir iespējams iesakņoties patiesības Vārdā, kas spējīgs glābt mūsu dvēseles. Turpināsim sarunu par trim garīgā apbruņojuma veidiem, kas mums nepieciešams tam, lai gūtu uzvaru pēdējās dienās.Vakar mēs ieraudzījām to, ka ticība, cerība un mīlestība ir saistītas savā starpā. Šodien mēs aplūkosim to lomu uzvarā pār pēdējo laiku pārbaudījumiem. Visu, ko mēs saņemam no Dieva, mēs saņemam ne citādi, kā ticībā, jo bez ticības Dievam nevar patikt (Ebrejiem 11:6). Dievs aizies garām daudzām dvēselēm, kurās nav ticības, lai pieskartos tam vienam cilvēkam, kura sirdī dzīvo ticība. Tas ir tieši tas, kas notika ar sievieti, kurai 12 gadus bija asiņošana. Daudz ļaužu drūzmējās ap Jēzu, bet tas nekādā veidā nepiesaistīja Viņa uzmanību, līdz brīdim, kamēr šī sieviete neaizskāra Jēzu ticībā.
„Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību. Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka 5:25-34).
Kā redzat, tieši šīs sievietes ticība izglāba viņu. Ticība glābj mūs no pēdējo dienu likstām un nelaimēm. Bez ticības nav arī uzvaras, tālab Bībelē ir teikts, ka mūsu ticība, – tā ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli (1.Jāņa 5:4).Tā kā sātans zina patieso bībeliskās ticības nozīmi mūsu dzīvē, viņš mēģinās novirzīt mūs no šīs ticības. Lūk, tieši tāpēc mums ir jātiek ar to pilnīgā skaidrībā.Ticība – tā nav māka kliegt. Tavs kliedziens neizdzīs nevienu ļauno garu, nedziedinās nevienu slimo, ja tajā nebūs ticības. Bija laiki, kad Israēlieši kliedza, gavilēja un tai pat laikā ļoti labi jutās, bet viņi metās bēgt ienaidnieka vaiga priekšā, jo ticība – tas ir kas vairāk par vienkārši skaļu kliedzienu vai emocionālu pacēlumu.
„Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!” Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.”(1.Samuēla 4:5-10).
Ar skaļo gavilēšanu nepaklausīgie izraēlieši tikai pasliktināja savu problēmu. Tas veicināja to, ka viņu ienaidnieki mobilizēja visus savus spēkus cīņai pret israēliešiem. Ticība – tās nav emocijas.Ticība – tā ir paklausība Dieva balsij un vārdam.Ticība – tā ir rīcība, kas balstīta uz paklausību un Dieva pavēlēm.Ticība – tā ir pozitīva atsaucība uz Dieva norādījumiem.Ticība – tā ir staigāšana vienā komandā ar Dievu.Viss tas, kas izārda savienību ar Dievu un komandas garu, – izārda arī ticības efektivitāti, neatkarīgi no tā, kādas emocijas mēs izrādām. Israēlieši saņēma labu mācību, – neskatoties uz viņu gavilēm vai kliedzienu, viņi cieta sakāvi.Atceries to uz visiem laikiem: ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu, tā nav tukša apliecināšana, līdzīgi tam – „Mēs esam Dieva bērni!”, „Es esmu jauns radījums!”, „Jēzus brūcēs es esmu dziedināts!”, „Es visu varu Tā spēkā, kas mani dara stipru!” utt. Dieva Vārda apliecināšana, bez atbilstošas izturēšanās pret Dievu, – tā nav ticība, bet nedzīva reliģija.Turpināsim rīt!Lai Dievs jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • No kā ir atkarīgs tavs liktenis?

    Ļoti bieži mēs domājam, ka mūsu likteni nosaka citi cilvēki un tas, ko viņi dara attiecībā uz mums. Vai arī, dažkārt cilvēki domā, ka liktenis ir atkarīgs no tiem apstākļiem, kas ieskauj mūs, vai arī no tā, kas notiek ar mums pašiem un mums visapkārt. Taču tā nav patiesība un Dievs tā nedomā! Dievs domā, ka apstākļi, kuri tevi ieskauj, nevar noteikt tavu likteni. Tas ko cilvēki dara attiecībā uz tevi vai nedara, – arī tas nevar noteikt tavu likteni. Tavu likteni nosaka tas, kas atrodas tavā sirdī. Tālab, Dievs saka mums, lai vairāk par visu mēs sargājam savu sirdi.
  • Dzīves mērķa meklēšana VII

    Šodien es vēlētos noslēgt mūsu sarunu par cilvēka mērķa meklēšanu savai dzīvei un par to, kā mēs varam atrast patiesu laimi, dzīvojot zem šīs saules. Mēs redzējām, ka Sālamans, laimes un apmierinājuma meklējumos, nogāja garu un smagu ceļu. Slava Dievam, ka tas ir pierakstīts priekš mums, lai mēs spētu izvairīties no tām kļūdām, par kurām Sālamans runā Sālamana mācītāja grāmatā. Sālamans saprata, ka dzīve bez Dieva ir pilnīga ilūzija, laime bez Dieva ir mirāža. Sālamana mācītāja grāmatas noslēgumā Sālamans raksta: „ Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam! Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns. „ (Sālam. mācītājs 12:13-14).
  • Lūgšana – tā ir divpusēja saruna

    Es jau teicu, ka lūgšanā pats galvenais nav tas, ko es saku Dievam, bet tas, ko Viņš vēlas teikt man. Es paskaidošu kāpēc. Sakiet, lūdzu, ko jūs varat pateikt Dievam tādu, ko Viņš jau nezinātu? Visu to, ko jūs sakāt Dievam, Viņš jau zina. Tev tā šķiet, ka neviens nezina to, caur ko tu šobrīd ej, ka neviens nezina, kādas ir tavas problēmas, ka neviens nezina, cik tev ir grūti. Iespējams, ka neviens neko nezina, bet tikai ne Dievs. Dievs zina visu! Un pat vairāk, – Dievs zina izeju no šīs situācija. Tādā gadījumā, kas ir svarīgāk, atnākt uz lūgšanām, izteikties un aiziet?
  • Koncentrējieties uz balvu, un ne uz sāpēm un diskomfortu

    Lai iegūtu potenciālās priekšrocības, kas apslēptas sāpēs un problēmās, mums jāiemācās ieraudzīt ciešanu garīgo būtību un dabu.Pirmkārt, salīdzinājumā ar mūžīgajām mokām, kuras sagaida katru, kurš iziet uz kompromisu šai dzīvē personīgā labuma dēļ, mūsu šīsdienas sāpes ir īslaicīgas.Otrkārt, mūsu šīsdienas sāpes ir nenozīmīgas salīdzinājumā ar to Dieva godību, kura sagaida katru, kurš cienīgi izturēs šīs sāpes.Ejot caur pagaidu ciešanām, mēs iegūstam mūžīgo godību un prieku. Pagaidu ciešanas vairo mūžīgo godību.
  • Paradums – ir zināšanu, iemaņu un vēlēšanās krustojums III

    Ja mēs vēlamies efektīvu lūgšanu dzīvi, lūgšanai ir jākļūst par mūsu ieradumu. Lai tā notiktu, mums ir jābūt lūgšanu iemaņām, prasmei. Iemaņas dara mums zināmu to, kā vajag darīt to, kas mums jādara. Ja tu zini, ko vajag darīt, ja zini, kāpēc to vajag darīt, bet nezini, KĀ to vajag darīt, – tu nespēsi to padarīt par ieradumu. Tu nevarēsi uzzināt, kā vajag kaut ko darīt, līdz tam brīdim, kamēr nesāksi to darīt. Es neuzzināšu, kā vajag lūgt, līdz brīdim, kamēr es nesākšu lūgt. Esmu pārliecināts, ka mēs jau vismaz kaut ko zinām par lūgšanu. To, ko tu jau zini, tu vari sākt pielietot praksē. Un tādā veidā, atnāk iemaņas, prasme. Iemaņas atnāk no pastāvīgas zināšanu pielietošanas praksē.