Ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu

Miers jums, dārgie draugi! Es pateicos Dievam par jums un par to, ka mums no jauna ir iespējams iesakņoties patiesības Vārdā, kas spējīgs glābt mūsu dvēseles. Turpināsim sarunu par trim garīgā apbruņojuma veidiem, kas mums nepieciešams tam, lai gūtu uzvaru pēdējās dienās.

Vakar mēs ieraudzījām to, ka ticība, cerība un mīlestība ir saistītas savā starpā. Šodien mēs aplūkosim to lomu uzvarā pār pēdējo laiku pārbaudījumiem. Visu, ko mēs saņemam no Dieva, mēs saņemam ne citādi, kā ticībā, jo bez ticības Dievam nevar patikt (Ebrejiem 11:6). Dievs aizies garām daudzām dvēselēm, kurās nav ticības, lai pieskartos tam vienam cilvēkam, kura sirdī dzīvo ticība. Tas ir tieši tas, kas notika ar sievieti, kurai 12 gadus bija asiņošana. Daudz ļaužu drūzmējās ap Jēzu, bet tas nekādā veidā nepiesaistīja Viņa uzmanību, līdz brīdim, kamēr šī sieviete neaizskāra Jēzu ticībā.

„Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību. Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka 5:25-34).

Kā redzat, tieši šīs sievietes ticība izglāba viņu. Ticība glābj mūs no pēdējo dienu likstām un nelaimēm. Bez ticības nav arī uzvaras, tālab Bībelē ir teikts, ka mūsu ticība, – tā ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli (1.Jāņa 5:4).

Tā kā sātans zina patieso bībeliskās ticības nozīmi mūsu dzīvē, viņš mēģinās novirzīt mūs no šīs ticības. Lūk, tieši tāpēc mums ir jātiek ar to pilnīgā skaidrībā.

Ticība – tā nav māka kliegt. Tavs kliedziens neizdzīs nevienu ļauno garu, nedziedinās nevienu slimo, ja tajā nebūs ticības. Bija laiki, kad Israēlieši kliedza, gavilēja un tai pat laikā ļoti labi jutās, bet viņi metās bēgt ienaidnieka vaiga priekšā, jo ticība – tas ir kas vairāk par vienkārši skaļu kliedzienu vai emocionālu pacēlumu.

„Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!” Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.”(1.Samuēla 4:5-10).

Ar skaļo gavilēšanu nepaklausīgie izraēlieši tikai pasliktināja savu problēmu. Tas veicināja to, ka viņu ienaidnieki mobilizēja visus savus spēkus cīņai pret israēliešiem. Ticība – tās nav emocijas.

Ticība – tā ir paklausība Dieva balsij un vārdam.

Ticība – tā ir rīcība, kas balstīta uz paklausību un Dieva pavēlēm.

Ticība – tā ir pozitīva atsaucība uz Dieva norādījumiem.

Ticība – tā ir staigāšana vienā komandā ar Dievu.

Viss tas, kas izārda savienību ar Dievu un komandas garu, – izārda arī ticības efektivitāti, neatkarīgi no tā, kādas emocijas mēs izrādām. Israēlieši saņēma labu mācību, – neskatoties uz viņu gavilēm vai kliedzienu, viņi cieta sakāvi.

Atceries to uz visiem laikiem: ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu, tā nav tukša apliecināšana, līdzīgi tam – „Mēs esam Dieva bērni!”, „Es esmu jauns radījums!”, „Jēzus brūcēs es esmu dziedināts!”, „Es visu varu Tā spēkā, kas mani dara stipru!” utt. Dieva Vārda apliecināšana, bez atbilstošas izturēšanās pret Dievu, – tā nav ticība, bet nedzīva reliģija.

Turpināsim rīt!

Lai Dievs jūs svētī!

Mācītājs Rufus Adžiboije