Ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu

Miers jums, dārgie draugi! Es pateicos Dievam par jums un par to, ka mums no jauna ir iespējams iesakņoties patiesības Vārdā, kas spējīgs glābt mūsu dvēseles. Turpināsim sarunu par trim garīgā apbruņojuma veidiem, kas mums nepieciešams tam, lai gūtu uzvaru pēdējās dienās.Vakar mēs ieraudzījām to, ka ticība, cerība un mīlestība ir saistītas savā starpā. Šodien mēs aplūkosim to lomu uzvarā pār pēdējo laiku pārbaudījumiem. Visu, ko mēs saņemam no Dieva, mēs saņemam ne citādi, kā ticībā, jo bez ticības Dievam nevar patikt (Ebrejiem 11:6). Dievs aizies garām daudzām dvēselēm, kurās nav ticības, lai pieskartos tam vienam cilvēkam, kura sirdī dzīvo ticība. Tas ir tieši tas, kas notika ar sievieti, kurai 12 gadus bija asiņošana. Daudz ļaužu drūzmējās ap Jēzu, bet tas nekādā veidā nepiesaistīja Viņa uzmanību, līdz brīdim, kamēr šī sieviete neaizskāra Jēzu ticībā.
„Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību. Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka 5:25-34).
Kā redzat, tieši šīs sievietes ticība izglāba viņu. Ticība glābj mūs no pēdējo dienu likstām un nelaimēm. Bez ticības nav arī uzvaras, tālab Bībelē ir teikts, ka mūsu ticība, – tā ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli (1.Jāņa 5:4).Tā kā sātans zina patieso bībeliskās ticības nozīmi mūsu dzīvē, viņš mēģinās novirzīt mūs no šīs ticības. Lūk, tieši tāpēc mums ir jātiek ar to pilnīgā skaidrībā.Ticība – tā nav māka kliegt. Tavs kliedziens neizdzīs nevienu ļauno garu, nedziedinās nevienu slimo, ja tajā nebūs ticības. Bija laiki, kad Israēlieši kliedza, gavilēja un tai pat laikā ļoti labi jutās, bet viņi metās bēgt ienaidnieka vaiga priekšā, jo ticība – tas ir kas vairāk par vienkārši skaļu kliedzienu vai emocionālu pacēlumu.
„Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!” Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.”(1.Samuēla 4:5-10).
Ar skaļo gavilēšanu nepaklausīgie izraēlieši tikai pasliktināja savu problēmu. Tas veicināja to, ka viņu ienaidnieki mobilizēja visus savus spēkus cīņai pret israēliešiem. Ticība – tās nav emocijas.Ticība – tā ir paklausība Dieva balsij un vārdam.Ticība – tā ir rīcība, kas balstīta uz paklausību un Dieva pavēlēm.Ticība – tā ir pozitīva atsaucība uz Dieva norādījumiem.Ticība – tā ir staigāšana vienā komandā ar Dievu.Viss tas, kas izārda savienību ar Dievu un komandas garu, – izārda arī ticības efektivitāti, neatkarīgi no tā, kādas emocijas mēs izrādām. Israēlieši saņēma labu mācību, – neskatoties uz viņu gavilēm vai kliedzienu, viņi cieta sakāvi.Atceries to uz visiem laikiem: ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu, tā nav tukša apliecināšana, līdzīgi tam – „Mēs esam Dieva bērni!”, „Es esmu jauns radījums!”, „Jēzus brūcēs es esmu dziedināts!”, „Es visu varu Tā spēkā, kas mani dara stipru!” utt. Dieva Vārda apliecināšana, bez atbilstošas izturēšanās pret Dievu, – tā nav ticība, bet nedzīva reliģija.Turpināsim rīt!Lai Dievs jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kā tad Jēzus panāca Dieva klātbūtni Savā dzīvē? II

    „Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.” (Lūkas 11:1).Mācekļi saprata, ka Dieva klātbūtne Jēzus dzīvē ir cieši saistīta ar Viņa spēju lūgt, un viņi nolēma vairs nevērot viņu. Viņi saprata, ka paši ir spējīgi ieiet šai klātbūtnē, tāpēc arī lūdza par to Jēzu.
  • Nodot sevi Dievam

    Tas nenozīmē darīt to, kas mums pašiem ienāk prātā. Tieši otrādi, tas uzliek mums atbildību izzināt Dieva sirdi attiecībā uz Viņa gribu mūsu dzīvei. Šajā nolūkā mums ir jānodod sevi visā pilnībā Dievam sadraudzībai ar Viņu, kas ir mūsu iedvesmas,atjaunošanās un vadības avots. Tā bija arī pastāvīga prakse visiem tiem, kuri piedzīvoja Dieva spēku savā dzīvē un kļuva par Viņa žēlastības instrumentiem.
  • Tava dāvana (spējas vai talants) atradīs tev vietu! II

    „Dāvanas(spējas vai talants) atver cilvēkam durvis un vārtus, tās noved viņu arī lielu kungu vaiga priekšā.”(Salamana pamācības 18:16).Pētot draudzes vēsturi, mēs redzam, ka visi Dieva ģenerāļi nesāka uzreiz ar lielu kalpošanu. Šie cilvēki sāka izmantot to, kas tiem bija, un sāka darīt to, ko tie prata. Rezultātā, viņu dāvana vai spējas atrada viņiem vietu Jēzus Miesā un aizveda viņus pie lielas kalpošanas.Piemēram, doktors T.L.Osborns ieraudzīja vajadzību cilvēku glābšanā, un tāpēc, viņš sāka piepildīt šo vajadzību tādā veidā, kā viņš to saprata un spēja: viņš sāka drukāt traktātus uz savas rakstāmmašīnas un iznēsāt tos no mājas uz māju, atstājot šos traktātus pasta kastītēs. Tolaik viņš pat nespēja iedomāties, ka tas novedīs līdz grandiozas starptautiskas evaņģelizācijas kalpošanai, kāda viņam ir šodien.
  • Kā dažu cilvēku grēki kļuva par ciešanu iemeslu un avotu citu cilvēku dzīvēs

    „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mateja 5:43-45).Ja visi cilvēki dzīvotu pēc mīlestības baušļiem, tad uz mūsu zemes būtu mazāk bēdu un traģēdiju. Ja cilvēki viens par otru rūpētos, nevis meklētu tikai savu labumu, tad uz zemes būtu daudz mazāk asaras.
  • Disciplīna palīdz mums būt modriem

    Jēzus Saviem mācekļiem konkrēti pateica, lai viņi ir modri un lūdzas tāpēc, lai nekristu kārdināšanā. Bet mācekļi, uzklausot Jēzus pamācību, vienkārši aizmiga.„ Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” Viņš atkal aizgāja otru reizi un lūdza Dievu, sacīdams: “Mans Tēvs, ja šis biķeris nevar Man iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija pilnas miega.” (Mateja 26:41-43).
  • Ko sevī ietver pielūgsme

    1. Pielūgsme ietver atzīt to, kas ir Dievs.Tas ir tas ar ko lūgšana atšķiras no pielūgsmes. Lūgšanā mēs lūdzam: „Kungs, dod man…. Kungs, svētī mani….” Pielūgsmē savukārt visa centrā ir Dievs. Pielūgsmē mēs atzīstam to, kas ir Dievs, mēs paužam savu pateicību un godinam Viņu, mēs atzīstam Dieva varenību un paaugstinam Viņu augstāk par visu un visiem. Tieši tas ir patiesas pielūgsmes pamatā.