Ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu

Miers jums, dārgie draugi! Es pateicos Dievam par jums un par to, ka mums no jauna ir iespējams iesakņoties patiesības Vārdā, kas spējīgs glābt mūsu dvēseles. Turpināsim sarunu par trim garīgā apbruņojuma veidiem, kas mums nepieciešams tam, lai gūtu uzvaru pēdējās dienās.

Vakar mēs ieraudzījām to, ka ticība, cerība un mīlestība ir saistītas savā starpā. Šodien mēs aplūkosim to lomu uzvarā pār pēdējo laiku pārbaudījumiem. Visu, ko mēs saņemam no Dieva, mēs saņemam ne citādi, kā ticībā, jo bez ticības Dievam nevar patikt (Ebrejiem 11:6). Dievs aizies garām daudzām dvēselēm, kurās nav ticības, lai pieskartos tam vienam cilvēkam, kura sirdī dzīvo ticība. Tas ir tieši tas, kas notika ar sievieti, kurai 12 gadus bija asiņošana. Daudz ļaužu drūzmējās ap Jēzu, bet tas nekādā veidā nepiesaistīja Viņa uzmanību, līdz brīdim, kamēr šī sieviete neaizskāra Jēzu ticībā.

„Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību. Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka 5:25-34).

Kā redzat, tieši šīs sievietes ticība izglāba viņu. Ticība glābj mūs no pēdējo dienu likstām un nelaimēm. Bez ticības nav arī uzvaras, tālab Bībelē ir teikts, ka mūsu ticība, – tā ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli (1.Jāņa 5:4).

Tā kā sātans zina patieso bībeliskās ticības nozīmi mūsu dzīvē, viņš mēģinās novirzīt mūs no šīs ticības. Lūk, tieši tāpēc mums ir jātiek ar to pilnīgā skaidrībā.

Ticība – tā nav māka kliegt. Tavs kliedziens neizdzīs nevienu ļauno garu, nedziedinās nevienu slimo, ja tajā nebūs ticības. Bija laiki, kad Israēlieši kliedza, gavilēja un tai pat laikā ļoti labi jutās, bet viņi metās bēgt ienaidnieka vaiga priekšā, jo ticība – tas ir kas vairāk par vienkārši skaļu kliedzienu vai emocionālu pacēlumu.

„Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!” Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.”(1.Samuēla 4:5-10).

Ar skaļo gavilēšanu nepaklausīgie izraēlieši tikai pasliktināja savu problēmu. Tas veicināja to, ka viņu ienaidnieki mobilizēja visus savus spēkus cīņai pret israēliešiem. Ticība – tās nav emocijas.

Ticība – tā ir paklausība Dieva balsij un vārdam.

Ticība – tā ir rīcība, kas balstīta uz paklausību un Dieva pavēlēm.

Ticība – tā ir pozitīva atsaucība uz Dieva norādījumiem.

Ticība – tā ir staigāšana vienā komandā ar Dievu.

Viss tas, kas izārda savienību ar Dievu un komandas garu, – izārda arī ticības efektivitāti, neatkarīgi no tā, kādas emocijas mēs izrādām. Israēlieši saņēma labu mācību, – neskatoties uz viņu gavilēm vai kliedzienu, viņi cieta sakāvi.

Atceries to uz visiem laikiem: ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu, tā nav tukša apliecināšana, līdzīgi tam – „Mēs esam Dieva bērni!”, „Es esmu jauns radījums!”, „Jēzus brūcēs es esmu dziedināts!”, „Es visu varu Tā spēkā, kas mani dara stipru!” utt. Dieva Vārda apliecināšana, bez atbilstošas izturēšanās pret Dievu, – tā nav ticība, bet nedzīva reliģija.

Turpināsim rīt!

Lai Dievs jūs svētī!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kad mēs lūdzam, nokrīt neredzamās važas, kuras sasaista cilvēkus! II

    Tu jautā, kāpēc cilvēki uzvedās tā, kā viņi uzvedās? Kāpēc reizēm, cilvēki nesaprot elementāras lietas? Kāpēc cilvēki dzird patiesību, bet nemainās? Ir neredzamās važas, kuras sasaista cilvēkus. Ir cietokšņi, kurus nevar sagraut ar mācībām, svētrunām, pamācībām, morāli. Tās ir garīgas lietas. Kas notiek, kad draudze lūdz? Šie cietokšņi sabrūk un notiek reālas izmaiņas. Mēs nevaram nelūgt un tajā pašā laikā pamācīt citus cilvēkus, tāpēc, ka cilvēks pēc tam pateiks, ka viņš visu ir sapratis, bet rīt ies un turpinās darīt to pašu. Cilvēku nav iespējams mainīt ar savu spēku, tas ir iespējams tikai Dieva spēkā.

    Tu jautā, kāpēc cilvēki uzvedās tā, kā viņi uzvedās? Kāpēc reizēm, cilvēki nesaprot elementāras lietas? Kāpēc...

  • Atskaitīšanās princips Jēzus Kristus dzīvē

    Kad mēs skatāmies uz Jēzus Kristus dzīvi, mēs redzam, ka pat Viņš nedzīvoja neatkarīgu dzīvi. Jēzus vienmēr atskaitījās Tēvam – par to, ko Viņš runāja vai darīja. „Tad Jēzus sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis.”(Jāņa 8:28).

    Kad mēs skatāmies uz Jēzus Kristus dzīvi, mēs redzam, ka pat Viņš nedzīvoja neatkarīgu dzīvi. Jēzus vienmēr...

  • No kā ir atkarīgs izrāviens cilvēka dzīvē?

    Pierašana pie savas situācijas. Ļoti bieži cilvēki pierod pie savām situācijām un nedara neko, lai izmainītu lietu kārtību. Šis vīrs, kas bija tizls no mātes miesām, bija pieradis sēdēt vienā un tajā pašā vietā jau 40 gadus. Viņš jau vairs neticēja nekādām pārmaiņām. Es lasīju stāstu par suni, kurš bija piesiets pie staba. Katru reizi, kad suns mēģināja bēgt, viņš juta savu ierobežojumu. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem bēgt, suns pierada pie sava stāvokļa. Pēc tam, kad viņu atsēja, viņš tā arī turpināja staigāt ierastajā rādiusā.

    Pierašana pie savas situācijas. Ļoti bieži cilvēki pierod pie savām situācijām un nedara neko, lai izmainītu...

  • Kāds ir pats augstākais bauslis?

    Kad kāds rakstu mācītājs Jēzum pajautāja: „Kāds ir pats augstākais bauslis?” Jēzus viņam atbildēja: 1-mais bauslis – „Mīli Dievu!” 2-rais bauslis – „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!” Tad, kad tevi vada līdzcietība un mīlestība pret cilvēkiem, tu vairs netērē laiku tam, lai iztirzātu savus trūkumus. Tavi trūkumi nevar apturēt tavu kalpošanu cilvēkiem.

    Kad kāds rakstu mācītājs Jēzum pajautāja: „Kāds ir pats augstākais bauslis?” Jēzus viņam atbildēja: 1-mais...

  • Mīlēt – tas nozīmē kontaktēties un pavadīt laiku kopā!

    Dievs mūs ir radījis mīlestībai un sadraudzībai ar Viņu. Vairāk par visu Viņš vēlas to, lai mēs mīlam Viņu ar visu savu būtību. Dievs ir kļuvis par iniciatoru mūsu savstarpējām attiecībām ar Viņu. Iesākumā, Dievs sūtīja pie mums Jēzu un ļāva Viņam ciest, lai no jauna tiktu atjaunota sadraudzība ar Viņu. Tagad, kad tas jau ir paveikts, attiecībām ar Dievu ir jākļūst personīgām un intīmām. Ja mūsu attiecībās ar Dievu mums nebūs ieviesta kārtī, tad arī visa mūsu dzīve būs viena vienīga nekārtība, un tad mūsu dzīvē viss būs nepareizi.

    Dievs mūs ir radījis mīlestībai un sadraudzībai ar Viņu. Vairāk par visu Viņš vēlas to, lai mēs mīlam Viņu ar...

  • Dzīves mērķa meklēšana IV

    Mēs turpinām runāt par cilvēka dzīves mērķa meklējumiem, par to, kā, dzīvojot zem debess, cilvēks var iemantot patieso laimi. Ar savu piemēru Salamans mums parādīja, pa kādu ceļu mums nevajag iet, kad runa iet par dzīves jēgas, laimes un apmierinājuma meklējumiem. Ejot pa šiem nepareizajiem ceļiem, mēs vilsimies, mēs garā jutīsim tukšumu, niecību, un visas mūsu ilgas tas novedīs pie pilnīga kraha.

    Mēs turpinām runāt par cilvēka dzīves mērķa meklējumiem, par to, kā, dzīvojot zem debess, cilvēks var iemantot...