Ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu

Miers jums, dārgie draugi! Es pateicos Dievam par jums un par to, ka mums no jauna ir iespējams iesakņoties patiesības Vārdā, kas spējīgs glābt mūsu dvēseles. Turpināsim sarunu par trim garīgā apbruņojuma veidiem, kas mums nepieciešams tam, lai gūtu uzvaru pēdējās dienās.Vakar mēs ieraudzījām to, ka ticība, cerība un mīlestība ir saistītas savā starpā. Šodien mēs aplūkosim to lomu uzvarā pār pēdējo laiku pārbaudījumiem. Visu, ko mēs saņemam no Dieva, mēs saņemam ne citādi, kā ticībā, jo bez ticības Dievam nevar patikt (Ebrejiem 11:6). Dievs aizies garām daudzām dvēselēm, kurās nav ticības, lai pieskartos tam vienam cilvēkam, kura sirdī dzīvo ticība. Tas ir tieši tas, kas notika ar sievieti, kurai 12 gadus bija asiņošana. Daudz ļaužu drūzmējās ap Jēzu, bet tas nekādā veidā nepiesaistīja Viņa uzmanību, līdz brīdim, kamēr šī sieviete neaizskāra Jēzu ticībā.
„Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes, jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Un tūdaļ viņas asins avots izsīka un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta. Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un pateica Viņam visu patiesību. Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka 5:25-34).
Kā redzat, tieši šīs sievietes ticība izglāba viņu. Ticība glābj mūs no pēdējo dienu likstām un nelaimēm. Bez ticības nav arī uzvaras, tālab Bībelē ir teikts, ka mūsu ticība, – tā ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli (1.Jāņa 5:4).Tā kā sātans zina patieso bībeliskās ticības nozīmi mūsu dzīvē, viņš mēģinās novirzīt mūs no šīs ticības. Lūk, tieši tāpēc mums ir jātiek ar to pilnīgā skaidrībā.Ticība – tā nav māka kliegt. Tavs kliedziens neizdzīs nevienu ļauno garu, nedziedinās nevienu slimo, ja tajā nebūs ticības. Bija laiki, kad Israēlieši kliedza, gavilēja un tai pat laikā ļoti labi jutās, bet viņi metās bēgt ienaidnieka vaiga priekšā, jo ticība – tas ir kas vairāk par vienkārši skaļu kliedzienu vai emocionālu pacēlumu.
„Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!” Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.”(1.Samuēla 4:5-10).
Ar skaļo gavilēšanu nepaklausīgie izraēlieši tikai pasliktināja savu problēmu. Tas veicināja to, ka viņu ienaidnieki mobilizēja visus savus spēkus cīņai pret israēliešiem. Ticība – tās nav emocijas.Ticība – tā ir paklausība Dieva balsij un vārdam.Ticība – tā ir rīcība, kas balstīta uz paklausību un Dieva pavēlēm.Ticība – tā ir pozitīva atsaucība uz Dieva norādījumiem.Ticība – tā ir staigāšana vienā komandā ar Dievu.Viss tas, kas izārda savienību ar Dievu un komandas garu, – izārda arī ticības efektivitāti, neatkarīgi no tā, kādas emocijas mēs izrādām. Israēlieši saņēma labu mācību, – neskatoties uz viņu gavilēm vai kliedzienu, viņi cieta sakāvi.Atceries to uz visiem laikiem: ticība – tā nav cīņa par Dieva apsolījumiem bez attiecībām ar Viņu, tā nav tukša apliecināšana, līdzīgi tam – „Mēs esam Dieva bērni!”, „Es esmu jauns radījums!”, „Jēzus brūcēs es esmu dziedināts!”, „Es visu varu Tā spēkā, kas mani dara stipru!” utt. Dieva Vārda apliecināšana, bez atbilstošas izturēšanās pret Dievu, – tā nav ticība, bet nedzīva reliģija.Turpināsim rīt!Lai Dievs jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Otrā Saiešanas telts daļa – svētā vieta III

    „Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.” Tie Viņam sacīja: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!” Jēzus sacīja viņiem: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jāņa 6:32-35).
  • Attaisnošanās vai ziedošanās? III

    Dievs Savā Vārdā jau ir pateicis to, kādā secībā ir jābūt izkārtotām jūsu prioritātēm: „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33).Lai arī ar ko jūs nodarbotos, kādas problēmas būtu nākušas pār jums, jūs nedrīkstat aizmirst šo svēto principu: dzīve Dievam un Viņa Valstības paplašināšana atnes labumu(svētības) jums un jūsu tuviniekiem, bet par to nāksies maksāt cenu. Ziedošanās – tā ir tā cena, kuru nāksies maksāt. Labāk meklējiet pamatu vai iemeslu, lai ziedotos Dievam, nekā atrunas tam, lai aizietu no aicinājuma vai kalpošanas Viņam.
  • Dievs radīja pasauli, kuru pārvalda dabiski likumi

    Bet, ja tu pastāvīgi paēdini savu prātu ar Dieva patiesību, tad Dievs saka, ka tev būs miers un dzīvība. Lielāko daļu no traģēdijām, kuras šodien ir pasaulē varētu samazināt līdz minimumam, ja cilvēki atjaunotu savu prātu ar Dieva Vārdu un sadraudzībā ar Dievu paēdinātu savu garu. Dieva Vārds – tas ir likums. Kad mēs cienām šo likumu un katru dienu nākam pie Dieva ar lūgšanas un Viņa Vārda lasīšanas starpniecību, tad Dievs mūs piepilda ar varenu mieru un dod mums dzīvi ar pārpilnību.„Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani! Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai iegūtu dzīvību.” (Jāņa ev. 5: 39-40).
  • Sadarbība ar Dievu

    Kad mēs lūdzam Dievu un pielūdzam Viņu, mēs vēlēsimies piepildīt Viņa gribu.Uz daudzām lūgšanām atbilde no Dieva neatnāk, jo šīm lūgšanām ir nepareizs pamats, nepareizas prioritātes. Piemēram, tu vari lūgt par cilvēku, kuram ir nopietnas problēmas. Un lūdzot, tu lūdz, lai Dievs paņem projām visas šīs problēmas vai arī atrisina tās. Taču jūs zināt, ka atbildes uz šīm lūgšanām var atnākt, un tomēr pēc kāda laika problēmas var atgriezties, jo nebūs novērsti tie iemesli, kuru dēļ šīs problēmas būs radušās.
  • Dievs vairāk ir ieinteresēts tavā garīgajā izaugsmē, tava rakstura formēšanā, nekā ātrā atbildē uz tavu lūgšanu!

    Dievam nav grūti atbildēt uz tavu lūgšanu, krietni grūtāk ir mainīt tevi pašu un tavu raksturu. Cilvēki bieži mēdz būt nepateicīgi. Ejot pa tuksnesi, Israēla tauta lūdza Dievam palīdzību, un Viņš atbildēja uz viņu lūgšanām, bet tas viņus neizmainīja. Vēlāk, no jauna atnāca problēma, un viņi atkal lūdza Dievam palīdzību, un Viņš atkal atbildēja viņiem un deva to, ko viņi lūdza. Taču tas vienalga neizmainīja viņus. Dievs var pastāvīgi atbildēt uz tavām lūgšanām, bet tas tevi neizmaina. Tālab, bieži Dievs pieļauj mūsu dzīvē kādus apstākļus, kuri var palīdzēt mūsu garīgajā izaugsmē.
  • Bībele aicina mūs VIENMĒR LŪGT UN NEPAGURT

    Visa pasaule grimst tumsā un ļaunumā, bet, skatoties uz cilvēkiem, kuri padarījuši lūgšanu par savu prioritāti, jūs saprotat, ka viņi ir it kā no citas planētas, ka viņi itin kā nedzīvo šai tumšajā pasaulē, jo viņi mirdz, spīd. Viņiem ir problēmas, un viņu dzīves neatšķiras no mūsējās, un tai pat laikā, viņi dzīvo savādāk, viņi uz problēmām skatās savādāk, viņi uz nākotni skatās savādāk. Lūgšana tā maina viņu dzīvi un domāšanu, tā nostiprina viņu attiecības ar Dievu, ka viņi nepamana to, ko pamana citi.