Uzticības un vairošanas principi – 3. daļa

Līdzko Elija novirzīja savu fokusu no Dieva un Viņa apsolījumiem un sāka domāt par savām nepiepildītajām vēlmēm, viņš tūlīt pat kļuva vājāks, sajutās sakauts un aizbēga. Ja līdz tam Elija nebaidījās stāties 850 Baala praviešu priekšā un uzvarēja tos, tad tagad viņu pārņēma bailes no tikšanās ar vienu sievieti – Izebeli, kura piedraudēja viņam ar nāvi. Tieši uzticība Dievam un savam aicinājumam padara cilvēku izturīgu un drosmīgu. Tādam fokusam jābūt uz Dievu un Viņa Vārdu un ne uz redzamo rezultātu. Par rezultātu atbild Dievs, un tieši Viņš palīdzēs mums aiziet līdz galam. Dievs, ieraugot Elijas bēdīgo stāvokli, atnāca viņam palīgā. Elija sāka izteikt savu neapmierinātību un pretenzijas Dievam. Ikreiz, kad tas, ko mēs gaidām, un mūsu plāni ir nepareizi vai nesakrīt ar to, ko dara Dievs, tas noved mūs pie vājuma un vilšanās. Mums jāsaprot, ka viss nenotiks tā, kā mēs to gribētu. Un, jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo labāk tas būs mums. Mums jāzina, ka Dievs, kurš mūs ir aicinājis, ir uzticams. Uzticams ir Tas, kurš apsolījis, un Viņš labāk zina, kā visam jānotiek. Dievs atnāca Elijam palīgā pat tad, kad viņš izrādīja neuzticību attiecībā pret Dievu un aicinājumu. Dievs Saviem bērniem saka:

 “… jo Viņš pats ir sacījis: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu.” (Еbrejiem 13:5)

Mums no šī stāsta par pravieti Eliju jāgūst sev vērtīga mācība. Mums jāzina un jāsaprot, ka atskaitīsimies Dievam par to, kā attiecāmies pret savu aicinājumu un kā to piepildījām. Katrs no mums atskaitīsies Dievam par paklausību tam, uz ko Viņš mūs aicinājis. Par rezultātu atbild Dievs, bet par paklausību un sava aicinājuma piepildīšanu – atbildu es. Vieglāk ir padoties un apstāties pusceļā, nekā turpināt iet, palikt uzticīgam un piepildīt savu aicinājumu no Dieva – pat tad, kad neredz nekādu rezultātu.