Uzvara pār lepnību caur pazemīgas sirds attīstīšanu /turpinājums/ (Mācītājs Rufus Adžiboije)

[dropcap]Š[/dropcap]odienas svētrunu mācītājs Rufus sāka ar jautājumu: „Kāpēc mēs svētdienās nākam uz draudzi?” Viens no iemesliem kādēļ mēs nākam uz draudzi – tā ir vēlēšanās iemācīties dzīvot pareizi un izmainīties Kristus līdzībā. Pirms nožēlojām grēkus, mēs domājām, ka zinām, kā mums vajag dzīvot. Mēs dzīvojām, kā gribējām, kā sanāca, jo domājām, ka mūsu dzīve pieder mums pašiem. Bet pēc tam, kad mēs atnācām pie Kristus, kaut kas mainījās, un mēs sākām saprast, ka mūsu dzīve nepieder mums, bet gan Dievam.Ja mēs atzīstam, ka mūsu dzīve mums nepieder, tad mums ir jābūt uzmanīgiem attiecībā pret to, kā mēs dzīvojam. Mums būs jāatskaitās Dievam par to dzīvi, ko Viņš mums uz laiku ir devis. Mēs visi stāsimies Dieva priekšā un atskaitīsimies par to, kā esam dzīvojuši, atrazdamies miesā. 

„Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni.” (1.Korintiešiem 3:11-15).

 Mūsu pamats ir Jēzus Kristus. Katru dienu, ko mēs nodzīvojam uz zemes, uz šī pamata mēs savā dzīvē kaut ko ceļam. Tas, ko un kā mēs ceļam, ir ļoti svarīgi, jo pienāks diena, kad mūsu uzcelto Dievs pārbaudīs. Tāpēc mūsu uzceltajam ir jāatbilst Dieva standartiem. Ir svarīgi būt kristietim ne tikai pēc nosaukuma, bet kristietim pēc būtības. Un tāpēc ir svarīgi zināt kā pareizi dzīvot un kādi ir Dieva standarti. Dievs atklāj mums mūsu dzīves jēgu un Dieva standartus katrai mūsu dzīves sfērai – caur sadraudzību ar Viņu un Dieva Vārdu.Jau ilgāku laiku mēs runājam par to, cik svarīgi ir attīstīt sevī Dieva raksturu. Mēs vairākkārt esam atkārtojuši, ka Dievam ir svarīgi ne tikai tas, ko mēs darām, bet tas, par ko mēs kļūstam savā iekšienē. 

 „Jo ir rakstīts: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi.” (Romiešiem 14:11-12).

 Katram no mums nāksies atskaitīties par savu dzīvi un visu to, ko Dievs mums katram piešķīris. Cilvēks sastāv no gara, dvēseles un miesas. Man nevajadzēs atskaitīties par savu garu ( ja esmu savā sirdī pieņēmis Jēzu Kristu kā savu Kungu, tad mans gars ir glābts). Mūsu gara glābšana – tā ir tikai Dieva kompetence. Bet, kas attiecas uz manas dvēseles glābšanu (prāta, gribas, emociju), – tajā man ir jāsadarbojas ar Dievu un jānes atbildība par to, ka piepildu savu daļu. Dievs ar manu dvēseli var izdarīt tieši tik daudz, cik es Viņam atļauju.