„Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles.”(Jēkaba 1:21).
Dieva Vārds – tas ir vienīgais līdzeklis, kas var izmainīt un glābt manu dvēseli. Dieva Vārds ietekmē to, kā mēs domājam, kā reaģējam, kādus lēmumus pieņemam. Bet mums jāļauj Dieva Vārdam darboties mūsu sirdī un prātā. Ikreiz, kad es pieņemu Dieva Vārdu priekš sevis, vienlaicīgi es pieņemu arī korekcijas no Dieva, pēc kurām mana reakcija un manas emocijas sāk pielīdzināties Dieva standartiem. Taču, lai tas notiktu, man jānoliek malā
lepnība, dusmas, rūgtums, morālā nešķīstība, vainas apziņa – viss tas, kas degradē manu raksturu. No manis paša ir atkarīgs tas, vai ļaušu Dievam izmainīt manu raksturu. Tādā mērā, kā tu atļausi Svētajam Garam strādāt pie tava rakstura, tieši tādā mērā arī mainīsies tavs raksturs. Katrs no mums atskaitīsies par sevi, nevis par kādu citu. Tas nozīmē, ka man jānodarbojas ar sevi, nevis jārakņājas sava kaimiņa dzīvē. Tu nevari koncentrēt savu uzmanību uz citu cilvēku dzīvi, un, tai pat laikā, redzēt pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē. Tā rīkojoties, tu nekad neieraudzīsi to, kas tev jāmaina sevī pašā. Izmaiņas un uzvara pār lepnību sākas ar savu grēku nožēlu. Bet, ja tu esi eksperts vien attiecībā uz citu cilvēku kļūdām un nepilnībām, tad, kā gan tu spēsi ieraudzīt to, kur tev pašam ir jānožēlo grēki un jāmainās? Bez nožēlas nav izmaiņu. Pazemīgs cilvēks spēj nožēlot, bet lepns – neuzskata par vajadzīgu kaut ko nožēlot, jo vairāk ir aizņemts ar to, kas notiek citu cilvēku dzīvēs.Par tādu attieksmi Jēzus runāja Savā līdzībā par farizeju un muitnieku, kuri bija atnākuši uz templi lūgt.
“Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lūkas 18:10-14).
Augšminētajā Rakstu vietā mēs redzam, ka farizejs pat Dievu lūdzot paaugstināja sevi pār citiem cilvēkiem. Cilvēks, kurš lielās ar saviem sasniegumiem un darbiem, paaugstinot sevi pār citiem, gribēdams lai viņu pamana, – tāds nekad neieraudzīs izmaiņas savā dzīvē. Ja tu nodarbosies ar savu dzīvi, tad ieraudzīsi, cik daudz kas tev vēl sevī ir jāizmaina. Viss ko es daru – darbos vai vārdos – man jādara kā priekš Tā Kunga, un ne tāpēc, lai mani pamanītu vai paslavētu. Pazemīgs cilvēks nekad nepaaugstina sevi, jo zina, ka Dievs lepnajiem pretojas, bet pazemīgajiem dod žēlastību. Bībelē ir teikts:
