Vairošanās domāšana 3. daļa – paplašināt savu ietilpību

Tiešraide: youtu.be/6zWtY4tiFUk

Ievads – atgādinājums par vairošanās domāšanu

Runātājs atgādina, ka iepriekšējā svētdienā draudze runāja par vairošanu, precīzāk – par vairošanās domāšanu. Cilvēks nekad nebūs lielāks par to, par ko viņš domā. Tas, uz ko cilvēks tiecas un kā viņš rīkojas, atklāj to, kas ir viņa prātā.

Domāšana nosaka lūgšanu un rīcību

Kad runātājs saka, ka Dievs nevar kaut ko darīt, tas ir jāsaprot kontekstā. Dievs ir suverēns un var visu, tomēr Viņš Pats ir noteicis principus, kuriem ir uzticīgs. Tādēļ pareizāk būtu teikt, ka Dievs negrib pārkāpt Savus principus.

Par ko mēs lūdzam vai domājam?

Mēs lūdzam par to, par ko domājam. Lūgšanas spēks un dzīves virziens ir atkarīgs no tā, par ko domājam. Ja cilvēkam nav vairošanās domāšanas, viņš par vairošanos nelūgs.

Vairošanās ir Dieva daba

Dieva valdīšanai nav robežu. Dievs ir vairošanās Dievs, un vairošana ir Viņa daba un godība, nevis cilvēciska ideja. Dievs mūs svētī, lai tas, ko Viņš mums ir devis, vairotos – talanti tiktu attīstīti, sēklas tiktu sētas un dzīve nestu augļus.

Jesajas 9:7 Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaota dedzīgums. (RT65)

Dievs ir devis laiku, lai mēs nestu augļus. Ir laiks sēt un ir laiks pļaut, un šie laiki mainās.

Salamans mācītājs 3:1-2 Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt, savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut. (RT65)

Tas, kas nepavairojas, ar laiku mirst. Šis princips attiecas uz tautām, dzīvniekiem, kukaiņiem un kokiem. Dievs runā par vairošanu nopietni, jo Viņš vēlas uzturēt dzīvību, kuru ir iededzinājis Savā tautā.

Vairošanās ir atbildība pret nākamajām paaudzēm

Ja mēs nevairosimies, būsim vainīgi nākamo paaudžu priekšā. Varbūt tas šodien nešķiet nozīmīgi, bet mūžībā tam būs liela nozīme. Mums dots laiks nevis tam, lai to tērētu tikai sev vai veltīgi, bet lai to ieguldītu un nestu augļus.

Egoisma brīdinājums – Hiskijas piemērs

Dzīvās būtnēs ir ielikta vēlme vairoties, lai saglabātos Dieva dotā dzīvības forma. Daudzi ir gatavi pielikt lielas pūles vairošanās dēļ. Turpretī egoistisks cilvēks domā tikai par sevi, par šodienu un saviem apstākļiem, neskatoties uz rītdienu.

Hiskijas stāsts rāda šīs domāšanas bīstamību. Jesaja pasludināja Hiskijam nāvi, bet Hiskija lūdza Dievu, un Dievs viņam pievienoja piecpadsmit dzīves gadus.

2. Ķēniņu 20:1-6 Kad tais dienās Hiskija saslima uz miršanu, tad pie viņa atnāca pravietis Jesaja, Amoca dēls, un viņam sacīja: “Apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!” Tad Hiskija pagrieza savu vaigu pret sienu un pielūdza To Kungu, un sacīja: “Ak, Kungs! Lūdzams piemini, ka es tavā priekšā esmu staigājis patiesībā un no visas sirds un ka es esmu darījis to, kas Tev labi patīk!” Un Hiskija rūgti raudāja. Un, kad Jesaja vēl nebija izgājis ne pusceļa caur pilsētu, tad Tā Kunga vārds nāca pār viņu un sacīja: “Griezies atpakaļ un saki Hiskijam, manas tautas vadonim: tā saka Tas Kungs, tava ciltstēva Dāvida Dievs: Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un Es esmu redzējis tavas asaras; redzi, Es tevi izdziedināšu – un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz Tā Kunga namu! Un Es gribu vēl pie tavām mūža dienām pielikt piecpadsmit gadus; un tevi un šo pilsētu Es izglābšu no Asīrijas ķēniņa rokas, un Es pasargāšu šo pilsētu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad.” (RT65)

Runātājs norāda, ka Hiskija lielāko muļķību pieļāva tieši šajos piecpadsmit gados. Kad Jesaja paziņoja spriedumu, kas skars Hiskijas pēcnācējus, Hiskija priecājās, ka sods nenotiks viņa laikā. Viņš nebija gatavs iestāties par nākamajām paaudzēm.

2. Ķēniņu 20:19 Tad Hiskija atbildēja Jesajam: “Tā Kunga vārds, kuru tu esi man vēstījis, ir labs!” Un viņš domāja: lai notiek! Ja tikai miers un drošība pastāv manā laikā. (RT65)

Kad Dievs aicina augļoties un vairoties, Viņš domā vairāk nekā tikai par mums. Viņš domā par nākamajām paaudzēm. Kādu stafeti, kristietību un ticību mēs viņiem nodosim?

Pāvila piemērs – nodot visu Dieva gribu

Pāvils, dodoties uz Jeruzālemi, Milētā sapulcināja draudzes vecajus. Viņš apliecināja, ka nav kavējies tiem nodot visu Dieva gribu un tādēļ nav vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.

Apustuļu darbi 20:17-27 No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus. Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums, kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības. Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām, apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kuru vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību. Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā. Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.” (RT65)

Auglis, dāvanas un dzīves mērķis

Katram ir jāuzdod sev jautājums: kādu augli nes mana ticība? Ko es daru ar dāvanām, kuras Dievs man devis? Kā es tās vairoju?

Vairošanās ir jāliek savas dzīves mērķu priekšā. Cilvēks tiecas uz to, ko ir nolicis par mērķi. Ja bibliskā vairošanās nav daļa no cilvēka mērķa, tā ir nopietna garīga problēma. Mērķiem nav jābūt vērstiem tikai uz personisku ērtību vai statusu, bet uz Dieva valstību.

Mateja 6:33 Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (RT65)

Vairošanās ir garīgās dzīvības atražošana

Dieva dotais mandāts

Vairošanās nozīmē atražot sevi. Tā ir viena no pirmajām lietām, ko Dievs teica cilvēkam un visam dzīvajam, ko Viņš bija radījis.

1. Mozus 1:28 Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (RT65)

Augļoties nozīmē kaut ko radīt un atražot, ko var pavairot. Dievs sagaida, ka mēs atražosim to dzīvību, atklāsmes, gudrību, idejas un spējas, kuras esam saņēmuši no Viņa.

Laša dzīve ilustrē šo principu. Lai nodrošinātu pēcnācējus, lasis peld pret straumi, iegulda milzīgu piepūli un riskē ar dzīvību. Vairošanās dēļ viņš turpina ceļu, lai pēc viņa būtu pēcnācēji.

Nevis tikai bioloģiska, bet garīga dzīvība

Mandāts vairoties šeit tiek attiecināts uz garīgo dzīvību. Bioloģiskā dzīvība vairojas, taču cilvēks piedzimst ar kritušo Ādama dabu, un grēks turpina vairoties. Tādēļ cilvēkam ir vajadzīga jauna, mūžīga dzīvība Kristū.

Jāņa 3:3 Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (RT65)

Ja mums ir Dieva dzīvība, Viņš vēlas, lai tā vairojas caur mums, kad cits cilvēks pieņem Dieva dzīvību. Mēs esam dzimuši no augšienes, lai caur mums arī citi cilvēki piedzimtu no augšienes.

1. Mozus 12:2 Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. (RT65)

Mēs esam svētīti, lai kļūtu par svētību. Vairošanās ir dzīves jēga un mērķis – domāt par to, to plānot un tam ticēt.

Jeremijas 30:19 Kā agrāk no turienes atskanēs priecīgu ļaužu slavas un pateicības dziesmas un gaviles, un Es tos vairošu, lai to daudzums nemazinās, un Es tos celšu godā, lai tos ilgāk neviens vairs nenicinātu! (LTV1965)

Ticība, gatavošanās un darbs

Dievs meklē ne tikai cilvēkus, kuri tic vairošanai, bet cilvēkus, kuri tai gatavojas un tās labā strādā. Ticība nav pasīva. Cilvēks neatbild par pašu augšanas spēku, jo tas ir Dievam, bet viņš atbild par sēšanu, laistīšanu un aprūpi.

1. korintiešiem 3:6-8 Es dēstīju, Apolls aplaistīja, bet Dievs deva spēku augšanai. Tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē. Dēstītājs un laistītājs – abi sader kopā un katrs dabūs savu algu, pēc sava darba. (RT65)

Katram jāieliek savs vārds Pāvila vietā un jāvaicā: ko es sēju? Kā es aplaistu to, ko iesēju? Kad cilvēks ir iesējis, aplaistījis un aprūpējis, viņš var ticībā gaidīt Dieva doto augšanu.

Šķēršļi vairošanai

Ērtības, slinkums un egoisms traucē atražot. Garīgajā pasaulē grēks, dumpis, nepakļaušanās un nepaklausība ir kā slimība, kas neļauj nest augļus. Dzīvot tikai sev nozīmē neko neatstāt pēc sevis.

Mēs neesam aicināti dzīvot sev. Vairošanā un atražošanā ir prieks.

Vairošanās prasa mērķi un mērāmu gatavību

No saskaitīšanas uz reizināšanu

Vairošanās ir jāliek acu priekšā kā mērķis, nevis mehāniski, bet apzināti skatoties, kas no tā iznāks. Ja cilvēks šodien ir viens un vairošanās notiek, viņš nepaliks viens. Draudzes pieaugumā ir svarīgi redzēt ne tikai saskaitīšanu, bet reizināšanu.

Apustuļu darbos redzams, ka pie draudzes ik dienas tika pievienoti izglābtie, pēc tam ap trīs tūkstoši, pieci tūkstoši un daudz mācekļu. Šie skaitļi tika pamanīti un skaitīti.

Apustuļu darbi 2:41-47 Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. Visus pārņēma bailes, un apustuļi darīja daudz brīnumu un zīmju. Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (RT65)

Apustuļu darbi 4:4 Bet daudz ļaužu, kas šos vārdus bija dzirdējuši, ticēja, un viņu skaits bija ap pieci tūkstoši vīru. (RT65)

Bailēm no neveiksmes nevajag apturēt vairošanās mērķi. Mērķi jāliek individuāli un kolektīvi.

Paplašināt savu ietilpību

Ietilpība nosaka, ko varam uzņemt

Nākamā doma ir par savas ietilpības paplašināšanu. Ja kafijas tirgotājs spēj apkalpot tikai divdesmit cilvēkus, bet lūdz Dievam par simt cilvēkiem, tad ar divdesmit krūzītēm viņš simt cilvēkus nespēs noturēt. Dievs var uzklausīt lūgšanu un sūtīt cilvēkus, bet, ja struktūra nav paplašināta, cilvēki aizies tur, kur var saņemt to, kas viņiem vajadzīgs.

Līdzīgi ir ar lietu sausumā. Ja Dievs sūta daudz lietus, bet cilvēks noliek tikai vienu spaini, viņš savāc tikai vienu spaini. Jautājums nav par Dieva spēju dot, bet par mūsu sagatavotību saņemt un noturēt.

Atraitnes eļļas piemērs

Atraitnei bija parāds un tikai neliels trauks eļļas. Pravietis viņai pavēlēja aizņemties no kaimiņiem daudz tukšu trauku, aizslēgt durvis un liet eļļu. Eļļa plūda tik ilgi, kamēr bija trauki.

2. Ķēniņu 4:1-7 Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu, sacīdama: “Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps bijās To Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus sev ņemt par vergiem!” Un Elīsa viņai atbildēja: “Ko lai es tevis labad daru? Saki man, kas ir tavā namā?” Un viņa atbildēja: “Tavai kalponei nav itin nekā namā kā tikai trauks eļļas.” Tad viņš sacīja: “Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus – un nelūdz to par maz. Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem dēliem, un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie malas.” Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai pildīja. Un, kad trauki bija pielieti pilni, tad tā sacīja savam dēlam: “Pasniedz man vēl vienu trauku!” Bet tas viņai atbildēja: “Vairāk neviena trauka nav.” Tad eļļa apstājās plūst. Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: “Ej un pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar saviem dēliem.” (RT65)

Dievs nodrošināja vairošanās spēku, bet atraitne sagatavoja traukus. Ja Dievs dod vairāk, nekā mēs spējam uzņemt, tas var tikt pazaudēts. Reizēm Dievs mīlestībā nedod visu, par ko lūdzam, jo mūsu domāšana, sirds un struktūra vēl nav mainīta. Vairošanās prasa pārmaiņas un paplašināšanos.

Jesajas aicinājums sagatavoties

Jesajas 54. nodaļa attēlo cilvēku, kurš it kā ir neauglīgs, bet Dievs viņam apsola vairošanos. Līdzība par telti rāda, ka augošai ģimenei ir vajadzīga lielāka telts. Dievs saka – gatavojies tagad, jo tas, kas tev ir tagad, būs par maz tam, ko Es pie tevis sūtīšu.

Jesajas 54:1-4 “Gavilē, tu neauglīgā, kas neesi bērnus dzemdējusi! Priecājies un līksmojies, tu, kas nepazīsti dzemdību sāpes! Jo vientulei būs vairāk bērnu nekā precētai!” saka Tas Kungs. Paplašini savas telts vietu un izplet jo plaši savas telts pārsegu, pagarini savas telts virves un nostiprini jo spēcīgi savas telts mietus un stabus! Jo tu izplatīsies pa labi un pa kreisi, tavs dzimums iemantos veselas tautas un no jauna apdzīvos tuksnešainās pilsētas. Nebīsties, jo tev nebūs jāpieviļas, tev nav jākaunas, jo tev nebūs jānosarkst! Tu aizmirsīsi savas jaunības kaunu, un tev nenāksies vairs pieminēt savas atraitnes laika negodu! (RT65)

Paplašini telts vietu – ieraugi

Sagatavošanās sākas ar redzējumu. Kā cilvēki pirms bērna piedzimšanas sagatavo ratus, istabu un gultiņu, tā ticība sagatavojas tam, ko vēl neredz. Dievs redz draudzei pievienojamos cilvēkus, un mums jābūt gataviem viņus uzņemt.

Dievs vairoja Ābrāmu, izvedot viņu ārā un liekot skatīties uz debesīm. Redzējums nāk, pārdomājot, ko Dievs saka. Tukšos krēslos ir jāspēj ieraudzīt cilvēki ar gara acīm.

1. Mozus 15:5 Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju,” Viņš tam sacīja. (RT65)

Arī pie jūras Mozus aicināja tautu neskatīties tikai ar baiļu acīm uz faraona karaspēku, bet vērot Dieva glābšanu.

2. Mozus 14:13 Bet Mozus sacīja tautai: “Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs nemūžam vairs neredzēsit.” (RT65)

Nav vairošanās bez redzējuma.

Izplet telts pārsegu – radi vietu sirdī

Jārada vieta tiem, kuri atnāks. Ja cilvēki atnāks, vai viņi atradīs vietu mūsu vidū? Vai viņi atradīs rūpes, uzmanību un vietu mūsu sirdī?

Izplest telts pārsegu nozīmē izplest sirdi un paplašināt sirdi cilvēkiem.

Pagarini telts virves – kalpo vairāk cilvēkiem

Pagarināt telts virves nozīmē gatavoties tam, lai Dievs mūs varētu lietot vairāk nekā tagad. Tas nozīmē neierobežot Dievu caur sevi, bet kļūt spējīgiem aptvert, palīdzēt, sasniegt, kalpot un pieskarties vairāk cilvēkiem.

Nostiprini telts mietus – radi noturīgu struktūru

Nostiprināt teltij mietus un stabus nozīmē veidot struktūru, kas spēj noturēt cilvēkus, kad viņi atnāks. Zivi noķert ir viena lieta, bet to notīrīt un sagatavot ir cita. Tāpat arī cilvēkus nepietiek tikai sasniegt – viņiem ir vajadzīga kalpošana draudzē, mājas grupas un citas rūpes, kas palīdz palikt un augt.

Vairošanās prasa darbu. Kas lūdz par vairošanos, tam jābūt gatavam sadarboties ar Dievu.

Noslēgums – gatavoties, strādāt un vairot taisnību

Šī ir trešā daļa no sērijas par vairošanos. Vārdu ir iespējams dzirdēt tā, it kā cilvēks iekāptu ūdenī un tomēr nepaliktu slapjš, bet Dieva vārds ir domāts, lai tas ienāktu mūsos. Mēs esam aicināti būt auglīgi, atražot un kolektīvi strādāt, gaidot vairošanos.

Garīgais redzējums dzimst no Dieva vārda. Dieva vārds ir spējīgs padarīt cilvēku garīgi auglīgu, lai viņš sāk redzēt un gaidīt to, ko Dievs var darīt.

Vai mēs tam gribam ticēt?

Vai mēs esam gatavi sagatavoties?

Vai mēs esam gatavi pielikt pūles un strādāt?

Jesajas aicinājums ir nebaidīties no cenas. Vairošanās nav slinkajiem, bet tiem, kuri ir gatavi ziedoties.

Ramona

Lai būtu vairošanās, vispirms ir jāgatavojas. Ir svarīgi praktiski saprast, ko tas nozīmē personīgi. Jāsagatavojas, lai būtu ko teikt, ko dot un ko darīt, kad atnāk cilvēki, bērni un jaunieši. Vajadzīga kalpošana, kas var uzņemt jauniešus un bērnus, jo ar vienu dievkalpojumu vien nepietiek.

Aicinājums uz personisku atbildību

Dievs neko neprasa no mums tādu, ko Viņš jau nebūtu devis. Ir nopietni domāt par to, kāda var kļūt zeme, ja vairojas grēks un nevairojas taisnība. Nav pieņemami pateikt: lai pēc manis notiek, kas notikdams. Tā ir katra cilvēka atbildība.

Nevēlēšanās izkāpt no komforta un uzņemties rūpes par citiem ir egoisms un garīga slimība. Dievs atgādina vienkāršas lietas un sēj sēklu mūsu sirdīs, lai tā tiktu pavairota.

Pa labi un pa kreisi sēž cilvēki, kuru liktenis var tikt izmainīts. Daudzi ir piedzimuši tikai vienreiz un nezina par jaunpiedzimšanu. Dzīvot Kristū nozīmē, ka vairs nedzīvojam sev, bet Kristus dzīvo mūsos.

Galatiešiem 2:20 Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani. (RT65)

Izmainīti likteņi un izmainīta vēsture rodas tad, kad vairojas taisnība, nevis grēks. Šo vēsti ir vērts vēlreiz noklausīties un apspriest mājas grupās vai ikdienas sarunās.