[dropcap]Š[/dropcap]ajā svētdienā Zigurds Eglītis runāja par to, kā izpaužās lepnība cilvēka dzīvē (izmantojot Rakstu Vietas un materiālus no Igora Kuzņecova programmas «Ceļš uz laimi»). Bībelē ir teikts, ka Dievs lepniem pretojas, bet pazemīgajiem dod žēlastību.
Kā tad mums atpazīt lepnību un tās izpausmes? 1. Lepns cilvēks meklē dažādus veidus, lai atstātu iespaidu uz citiem.
Lepns cilvēks uztraucās tikai par to, kā viņš izskatīsies cilvēku priekšā un kā viņš spēs pievērst uzmanību sev.
2. Lepni cilvēki ir slikti klausītāji.
Tādiem cilvēkiem nav interesanti klausīties citos, jo viņi uzskata sevi gudrākus par citiem.
3. Lepnu cilvēku var noteikt pēc viņa reakcijas, brīdī, kad viņš cenšas kādu pārtraukt vai apstādināt.
Lepns cilvēks uzskata, ka viņam noteikti ir jārunā līdz galam, pat ja viņa neviens nevēlas klausīties. Ja visi ir aizņemti ar savām lietām, tad viņš meklē «upuri», kam izteikt visas savas domas līdz galam.
Esmu ljoti lepns un iedomiigs cilveeks. Par to nepriecaajos. Ar shiim lietaam mokos jau gadiem. Un reizeem atnaak atminjas no beerniibas un saprotu, ka taada seerga bija jau maniem vecaakiem, braalim, maasai, tanteem, onkuljiem.
Shii seerga atnjem dziivesprieku un fizisko speeku, draugus, domu biedrus un veel daudzas citas labas veertiibas.
Cik noprotu lepniiba atnaak arii cilveekiem, kuri savas dziives laikaa ir bijushi ljoti saapinaati, nenoveerteeti, nesaprasti, neuzklausiiti, atgruusti, izsmieti, pazemoti.
Biezhi domaaju vai esmu luugusi Dievu nonjemt man shiis likstas. Un neatceros.
Tagad rakstot nedaudz padomaaju un naak man atminjaa, ka esmu gan luugusi nonjemt man visu to, kas manii nav no Dieva.
Visvairaak saap un rada skumjas bailes tas, ka nepaklausu Dievu, kad esmu lepna. Esiet Dieva sveetiiti! Velga Kopstale