Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles.Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „ Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā, kalpošana – tas nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem.Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem.Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu.Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.”(Mateja 22:37-39). Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai tas mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi.Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!”(Jesajas 6:1-8).Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu, un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami priekš tā, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk.Sadraudzības laikā ar Dievu, Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt. Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Cienīgs mērķis dzīvei II

    Vakar mēs sākām runāt par to, ka katram cilvēkam ir savi mērķi. Un vēl mēs runājām par to, ka cilvēkiem ir cienīgi un necienīgi mērķi. Pēc tam, kad Pāvils satikās ar Kristu un veltīja Viņam savu dzīvi, par viņa dzīves galveno mērķi kļuva patiesa gaidīšana, – lai Kristus paaugstinātos viņa miesā un pagodinātos caur viņa dzīvi. Ir ļoti svarīgi noskaidrot priekš sevis to, kādi tad ir mūsu galvenie dzīves mērķi.Mēs ar jums tikām taisnoti ticībā uz Jēzu Kristu un mums ir miers ar Dievu. Bet, tas ir tikai sākums. Miers ar Dievu – tas ir kristīgas dzīves sākums. Kas tad seko grēku nožēlai?
  • Dievam ziedojies cilvēks var priecāties jebkuros apstākļos, un par visu un vienmēr pateikties Dievam

    Dievam ziedojies cilvēks māk priecāties kārdināšanās un paciest bēdas, bet vairāk par visu viņš priecājas tad, kad viņa dzīvē viss notiek saskaņā ar Dieva aicinājumu.Lai redzētu, kā šie principi darbojas dzīvē, vērsīsimies pie Jēzus dzīves, Kurš ar Savu piemēru ļoti spilgti nodemonstrēja mums, ko tad nozīmē ziedoties Dievam un Viņa gribas piepildīšanai.
  • Kad mēs lūdzam, nokrīt neredzamās važas, kuras sasaista cilvēkus! II

    Tu jautā, kāpēc cilvēki uzvedās tā, kā viņi uzvedās? Kāpēc reizēm, cilvēki nesaprot elementāras lietas? Kāpēc cilvēki dzird patiesību, bet nemainās? Ir neredzamās važas, kuras sasaista cilvēkus. Ir cietokšņi, kurus nevar sagraut ar mācībām, svētrunām, pamācībām, morāli. Tās ir garīgas lietas. Kas notiek, kad draudze lūdz? Šie cietokšņi sabrūk un notiek reālas izmaiņas. Mēs nevaram nelūgt un tajā pašā laikā pamācīt citus cilvēkus, tāpēc, ka cilvēks pēc tam pateiks, ka viņš visu ir sapratis, bet rīt ies un turpinās darīt to pašu. Cilvēku nav iespējams mainīt ar savu spēku, tas ir iespējams tikai Dieva spēkā.
  • Kā mēs varam zināt ka savās dzīvēs esam dievbijīgi?

    Pirmais veids kā to zināt ir saprast, ka dievbijība izpaužas kā naids pret ļaunumu.Bijība Tā Kunga priekšā ienīst nelāgo, ienīst tukšu iedomību, augstprātību un ikvienu ļaunu ceļu, un manī mīt naids pret netaisnām un neīstām runām. (Salamana pamācības 8:13) (skatiet arī Sal.pam. 3:7; 14:16; 16:6; 23:17; Ijāba 1:1,8; II Kor. 7:1)
  • Lūdz Dievam pēc reformācijas savā dzīvē, īpaši lūgšanu dzīvē!

    Dievs vēlās, lai mēs saprotam, ka draudze, kura lūdz – ir draudze, kura uzvar, tā ir vienīgā draudze, kuru elles vārti nespēs uzvarēt. Draudze, kura lūdz – ir draudze, kura pieaug, kura piedzīvo Dieva spēku un brīnumus. Dievs teica, ka Viņš radīs Draudzi un elles vārti šo Draudzi neuzvarēs.Lai Dievs palīdz katram no mums, lai lūgšana ieņem svarīgu vietu mūsu dzīvē, lai atnāk Dieva kārtība lūgšanu dzīvē. Es nerunāju par to lūgšanu, kura neaizsniedz debesis, bet es runāju par lūgšanu, kura aizsniedz debesis un atnes atbildi.
  • Dzīves mērķa meklēšana II

    Šodien aplūkosim tos soļus, kurus spēra Salamans, ar nolūku atrast jēgu un mērķi dzīvei. Mēs ieraudzīsim to , pie kādiem secinājumiem nonāca Salamans.Kā Salamans sāka meklēt dzīves jēgu? Pirmkārt – apgūstot zināšanas un iegūstot gudrību.„ Es domāju savā sirdī un sacīju: patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam! Un, kad es savā garā apņēmos izzināt, kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka arī tā ir vēja ķeršana; jo, kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pieaugšanu vairojas arī vilšanās.”(Salamans Mācītājs 1:16-18).