Kā ticīgajiem, mums jāiemācās skatīties uz sevi tā, kā Dievs uz mums skatās!

Dārgie draugi, es priecājos sveikt jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam!”

Mēs joprojām turpinām runāt par pestīšanas bruņu cepuri un par to, kā mēs varam bruņoties ar to šajās pēdējās dienās. Zinot to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki (2.Timotejam 3:1), un to, ka krēsla pārklās šo zemi (Jesajas 60:1-2), Dievs tam, lai mēs varētu staigāt uzvarā, ir sagatavojis priekš mums brīnišķīgus un neuzveicamus ieročus. Ticība, cerība un mīlestība – tie ir spēcīgi ieroči, kas domāti uzvarai pēdējo dienu cīņās.

Vakar mēs runājām par to, ko nozīmē šajā pasaulē būt par svešinieku un piedzīvotāju (ceļinieku). Ir svarīgi to zināt, jo, ja mums nebūs sapratnes par to, tas traucēs mums staigāt pestīšanas cerībā un padarīs mūs par šīs pasaules gūstekņiem.

Apustulis Pēteris sīkāk atbild uz jautājumu par to, kāpēc mums ir tik svarīgi uzskatīt sevi par svešiniekiem un piedzīvotājiem šajā pasaulē.

„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1.Pētera 2:11-12).

Pēteris lūdz mūs atturēties no „miesas kārībām, kas karo pret dvēseli”.

Kā kristiešiem mums ir jāatzīst tas, ka mūsu atbildība ir, – lai mēs pasargājam sevi „..no pasaules….neapgānītu” (Jēkaba 1:27). Mums ir jāfokusē savas domas un vēlmes uz Dievu un Viņa baušļiem. Mums jāapgāž prātojumi, kas saceļas pret Dieva gribu (2.Korintiešiem 10:5). Mums „līdz ar agrākās dzīves veidu … jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.”

(Efeziešiem 4:22-24). Mums nevajag vēlēties palikt šajā grēcīgajā pasaulē un „īsu laiku baudīt grēcīgu laimi” (Ebrejiem 11:24-26).

Brāļi, ja mēs neuzlūkosim sevi kā svešiniekus un piedzīvotājus (ceļiniekus) šajā pasaulē, tad mēs sāksim tiekties uz ērtu dzīvi pasaulē un sāksim sliekties uz miesīgu domāšanu, kas savā būtībā ir ienaids pret Dievu.

„Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.” (Romiešiem 8:6-7).

Kā ticīgajiem mums jāiemācās skatīties uz sevi tā, kā Dievs uz mums skatās. Dievs Savā vārdā saka, ka mēs esam svešinieki un piedzīvotāji (ceļinieki), tāpēc pieliksim visu savu piepūli, lai mēs redzētu sevi tā. Tad mēs līdzināsimies tiem, kuri meklē debesu tēviju un nevēlas atgriezties turp, no kurienes viņi aizgājuši, tiem, kuri tiecas uz labāko, tas ir – uz debesu tēviju. Dievs nekaunas par tiem cilvēkiem, kuri ir pestīšanas cerības pilni. Viņš ar sajūsmu sauc Sevi par viņu Dievu, un tiem Viņš ir sagatavojis pilsētu – patvērumu, kurā viņi varēs atrasties drošībā vētras laikā, plūdos vai bada laikā. Dievs viņu dvēselēm ir sagatavojis mūžīgo mieru un acīmredzamu uzvaru.

Tieši par to ir teikts nākamajā rakstu vietā:

„Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. Un, ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuras bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties. Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu tēvijas. Tāpēc arī Dievs netur par kaunu, ka tie Viņu sauc par savu Dievu, jo Viņš tiem sagatavojis pilsētu.” (Ebrejiem 11:13-16).

Man patīk šis teiciens: „Klaidonis – tas, kuram nav māju; noziedznieks – tas, kurš bēg no mājām; svešinieks – tas, kurš ir tālu no mājām, bet ceļinieks – tas, kurš dodas mājup.”

Mēs neesam ne klaidoņi, ne noziedznieki, bet ceļinieki, kuri pagaidām vēl ir tālu no mājām, bet pārliecinoši dodas mājup.

Tas Kungs lai jūs bagātīgi svētī!

Mācītājs Rufus Adžiboije