Kā ticīgajiem, mums jāiemācās skatīties uz sevi tā, kā Dievs uz mums skatās!

Dārgie draugi, es priecājos sveikt jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam!”

Mēs joprojām turpinām runāt par pestīšanas bruņu cepuri un par to, kā mēs varam bruņoties ar to šajās pēdējās dienās. Zinot to, ka pēdējās dienās iestāsies grūti laiki (2.Timotejam 3:1), un to, ka krēsla pārklās šo zemi (Jesajas 60:1-2), Dievs tam, lai mēs varētu staigāt uzvarā, ir sagatavojis priekš mums brīnišķīgus un neuzveicamus ieročus. Ticība, cerība un mīlestība – tie ir spēcīgi ieroči, kas domāti uzvarai pēdējo dienu cīņās.

Vakar mēs runājām par to, ko nozīmē šajā pasaulē būt par svešinieku un piedzīvotāju (ceļinieku). Ir svarīgi to zināt, jo, ja mums nebūs sapratnes par to, tas traucēs mums staigāt pestīšanas cerībā un padarīs mūs par šīs pasaules gūstekņiem.

Apustulis Pēteris sīkāk atbild uz jautājumu par to, kāpēc mums ir tik svarīgi uzskatīt sevi par svešiniekiem un piedzīvotājiem šajā pasaulē.

„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli, dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.” (1.Pētera 2:11-12).

Pēteris lūdz mūs atturēties no „miesas kārībām, kas karo pret dvēseli”.

Kā kristiešiem mums ir jāatzīst tas, ka mūsu atbildība ir, – lai mēs pasargājam sevi „..no pasaules….neapgānītu” (Jēkaba 1:27). Mums ir jāfokusē savas domas un vēlmes uz Dievu un Viņa baušļiem. Mums jāapgāž prātojumi, kas saceļas pret Dieva gribu (2.Korintiešiem 10:5). Mums „līdz ar agrākās dzīves veidu … jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.”

(Efeziešiem 4:22-24). Mums nevajag vēlēties palikt šajā grēcīgajā pasaulē un „īsu laiku baudīt grēcīgu laimi” (Ebrejiem 11:24-26).

Brāļi, ja mēs neuzlūkosim sevi kā svešiniekus un piedzīvotājus (ceļiniekus) šajā pasaulē, tad mēs sāksim tiekties uz ērtu dzīvi pasaulē un sāksim sliekties uz miesīgu domāšanu, kas savā būtībā ir ienaids pret Dievu.

„Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme – uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.” (Romiešiem 8:6-7).

Kā ticīgajiem mums jāiemācās skatīties uz sevi tā, kā Dievs uz mums skatās. Dievs Savā vārdā saka, ka mēs esam svešinieki un piedzīvotāji (ceļinieki), tāpēc pieliksim visu savu piepūli, lai mēs redzētu sevi tā. Tad mēs līdzināsimies tiem, kuri meklē debesu tēviju un nevēlas atgriezties turp, no kurienes viņi aizgājuši, tiem, kuri tiecas uz labāko, tas ir – uz debesu tēviju. Dievs nekaunas par tiem cilvēkiem, kuri ir pestīšanas cerības pilni. Viņš ar sajūsmu sauc Sevi par viņu Dievu, un tiem Viņš ir sagatavojis pilsētu – patvērumu, kurā viņi varēs atrasties drošībā vētras laikā, plūdos vai bada laikā. Dievs viņu dvēselēm ir sagatavojis mūžīgo mieru un acīmredzamu uzvaru.

Tieši par to ir teikts nākamajā rakstu vietā:

„Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. Jo tie, kas tādas lietas runā, rāda, ka viņi meklē tēviju. Un, ja viņi būtu domājuši par to zemi, no kuras bija izgājuši, tad viņiem būtu bijis laiks atgriezties. Bet nu tie tiecas pēc labākas, tas ir, debesu tēvijas. Tāpēc arī Dievs netur par kaunu, ka tie Viņu sauc par savu Dievu, jo Viņš tiem sagatavojis pilsētu.” (Ebrejiem 11:13-16).

Man patīk šis teiciens: „Klaidonis – tas, kuram nav māju; noziedznieks – tas, kurš bēg no mājām; svešinieks – tas, kurš ir tālu no mājām, bet ceļinieks – tas, kurš dodas mājup.”

Mēs neesam ne klaidoņi, ne noziedznieki, bet ceļinieki, kuri pagaidām vēl ir tālu no mājām, bet pārliecinoši dodas mājup.

Tas Kungs lai jūs bagātīgi svētī!

Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Mūsu augstākais aicinājums – parādīt (demonstrēt) Dievu savā miesā

    „ Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:17-18).Bauslība nekad nevar izglābt cilvēku, jo bauslība atklāj vai parāda cilvēka grēcīgo dabu. Bauslība tika dota tālab, lai cilvēki apzinātos savu nepieciešamību pēc Dieva, pēc Viņa palīdzības.

    „ Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad...

  • Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei

    „Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē vispirms un vairāk par visu meklēt Dievu, nevis citas ikdienišķās lietas. „Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē ļaut augšāmcelšanās dzīvībai, kas mājo mūsos, laist savas saknes. Ja mēs barojam savu veco grēcīgo dabu, tādejādi mēs stiprinām to, un, kā rezultāts tam var būt tas, ka šī vecā grēcīgā daba aprīs augšāmcelšanās dzīvību, kas ir mūsos. Taču, ja mēs domājam par to, kas augšā un meklējam to, kas augšā, tad mēs spēsim gūt uzvaru pār grēku un veco dabu.Kad cilvēks dzird, ka viņam vajag nogalināt savu miesu, tad bieži vien viņš sev saka: „Es to nevaru izdarīt!” Tā ir tava vecā iekšējā cilvēka balss. Bet, es gribu dalīties ar tevi prieka vēstī: Bībele saka, ka tad, kad parādīsies Kristus, tu līdz ar Viņu parādīsies godībā, un šī jaunā dzīvība kļūs par dzīvību ar pārpilnību. Ja mēs būsim sadraudzībā ar Dievu, meklēsim to, kas augšā un pārdomāsim par Viņu, tad Kristus noteikti atklāsies(būs redzams) mūsu dzīvē.

    „Nonāvēt savu miesu” - tas nozīmē vispirms un vairāk par visu meklēt Dievu, nevis citas ikdienišķās lietas...

  • Kāpēc cilvēki izvēlas būt bezatbildīgi? III

    Bailes paralizē un ierobežo cilvēku, atņem viņam spēku un uzdrīkstēšanos virzīties uz priekšu, neļauj izpausties tiem talantiem un dāvanām, kas cilvēkam dotas. Bailes laupa cilvēkam ticību Dievam. Viltīga sirds dara cilvēku par egoistu, bet viņa motīvus – netīrus. Tādam cilvēkam ir sveša atbildības sajūta par savu rīcību un vārdiem. Viņš dzīvo pēc principa: „ Es nevienam neko neesmu parādā, bet man ir parādā – visi.”

    Bailes paralizē un ierobežo cilvēku, atņem viņam spēku un uzdrīkstēšanos virzīties uz priekšu, neļauj izpausties...

  • Kā mēs varam saņemt piedošanu no Dieva

    Dievs piedod mums mūsu grēkus pamatojoties uz Jēzus Kristus upuri. Tomēr, vispirms mums ir jāatzīstas Viņa priekšā savos grēkos, jāizsūdz savi grēki un jānožēlo tie.„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”(1.Jāņa 1:9).

    Dievs piedod mums mūsu grēkus pamatojoties uz Jēzus Kristus upuri. Tomēr, vispirms mums ir jāatzīstas Viņa...

  • Nebaidies strādāt, nebaidies svīst, strādājot Dieva labā!

    „Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.”(Mateja 25:18).Šis cilvēks saņēma, bet pēc tam paslēpa sava kunga naudu. Pievērsiet savu uzmanību tieši šiem vārdiem – sava kunga naudu. Šis cilvēks zināja, ka tas, ko viņš saņēma, nepieder viņam, bet viņa kungam. Un šis cilvēks apzināti pieņēma lēmumu paslēpt no sava kunga saņemto naudu.

    „Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.”(Mateja 25:18). Šis...

  • Kā tad Jēzus panāca Dieva klātbūtni Savā dzīvē? II

    „Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.” (Lūkas 11:1).Mācekļi saprata, ka Dieva klātbūtne Jēzus dzīvē ir cieši saistīta ar Viņa spēju lūgt, un viņi nolēma vairs nevērot viņu. Viņi saprata, ka paši ir spējīgi ieiet šai klātbūtnē, tāpēc arī lūdza par to Jēzu.

    „Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam...