Kā atskaitīšanās kāda priekšā palīdz cilvēkam mainīties un pieaugt garīgi?
Sveicu jūs, dārgie lasītāji, šai brīnišķīgajā dienā! Katru dienu Dievs visu rada jaunu, un Viņa žēlastība pār mums atjaunojas ik rītu!
Vakar mēs ar jums sākām runāt par to, ko nozīmē atskaitīšanās kāda priekšā. Mēs noskaidrojām, ka atskaitīšanās – tas ir cilvēka vai organizācijas pienākums atskaitīties citu cilvēku priekšā par savu darbību, un nest atbildību par savu darbību un uzticēto īpašumu. Ticīgam cilvēkam par savai dzīvei izvēlēto kursu ir jāatskaitās ne tikai Dieva, bet arī cilvēku priekšā.
Kādā veidā atskaitīšanās kāda priekšā palīdz mums mainīties?
Kādā veidā atskaitīšanās kāda priekšā ietekmē manas garīgās izaugsmes procesu?
Tieši par to mēs šodien runāsim.
Atskaitīšanās – tā ir sirsnīga atzīšanās vai sava kristīgā ceļa noslēpumu atklāšana citu cilvēku priekšā pastāvot uzticēšanās atmosfērai. Tādejādi, mēs būsim gatavi sniegt atskaiti par to, ko mēs reāli darām ar savu dzīvi, ko mēs saprotam vai nesaprotam, kādās mūsu dzīves sfērās mēs joprojām esam vāji un kur mums ir vajadzīga palīdzība. Atskaitoties citu priekšā, mēs varēsim atbildēt par to, pieaugam mēs vai arī nē. Pastāvot atskaitīšanās sistēmai, mēs varēsim atskaitīties par to, ko mēs mācāmies, – ar mērķi saņemt piekrišanu(atzinību) atbalstu vai pamācību.
Atskaitīšanās ļauj mums atbildēt vienam otra priekšā par savu rīcību, koncentrējoties uz noteicošajām savstarpējām attiecībām – attiecībām ar vīru/sievu, tuviem radiniekiem, draugiem, kolēģiem, priekšniekiem, mācītāju, draudzes locekļiem vai mājas grupu.
Cilvēks, kuram neviena priekšā nav jāatskaitās, nepieļauj, ka kāds viņam varētu prasīt atskaiti – par viņa rīcību vai vārdiem. Tāds cilvēks nevienam un ne par ko neatskaitās, bet dara visu ko viņš grib un kad viņš grib.
Tieši atskaitīšanās ir viens no pārmaiņu instrumentiem savstarpējās attiecībās. Līdz brīdim, kad es apprecējos, es varēju iet, kur gribēju, es varēju braukt ciemos pie kā vien gribēju un palikt tur tik ilgi, cik vien gribēju, nevienam par to nepaziņojot. Es neviena priekšā neatskaitījos. Kad es saņēmu algu, es varēju pirkt visu, ko vien gribēju, un nevienam par to neatskaitīties( protams, Dieva priekšā es vienmēr esmu atbildīgs par ikvienu savu rīcību, ieskaitot to, kā es tērēju savas finanses). Taču, pēc tam, kad es apprecējos, viss kļuva citādāk. Ja es kaut kur braucu un kāda iemesla dēļ aizkavējos, es noteikti zvanu sievai un informēju viņu par to, kur es atrodos. Mana sieva ir tiesīga zināt to, kur es atrodos un ar ko nodarbojos. Es nevaru sievai teikt, ka tā nav viņas darīšana. Nē, tā ir viņas darīšana, un viņai ir tiesības zināt par mani visu. Un, tālab, man ir jāatskaitās viņai, un viņai ir jāatskaitās man. Mēs esam atbildīgi viens otra priekšā par savu rīcību, lēmumiem un darbību. Jūs saprotat, par ko es runāju?
Mēs atskaitāmies viens otra priekšā un tāda atskaitīšanās ir apsardzība mums abiem. Atskaitīšanās pasargā mūs no problēmām un palīdz dzīvē virzīties uz priekšu bez jebkādiem šķēršļiem mūsu attiecībās.
Dievs mūs ir radījis, lai mēs atskaitītos (nestu atbildību) viens otra priekšā.
„Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā. Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.”(Efeziešiem 5:20-21).
Dievs aicina mūs uz to, lai mēs pateicamies Viņam par visu. Mēs staigājam Dieva priekšā, mīlam Viņu un dzīvojam ar Viņu. Taču, Dievs runā arī par to, lai mēs pakļaujamies ne tikai Viņam, bet Dieva bijībā arī viens otram. Kāpēc? Tāpēc, ka tieši caur atskaitīšanos vienam otra priekšā Dievs maina mūs.
Daudzas Rakstu vietas no Bībeles saka mums, ka Dievs aicina mūs uz atskaitīšanos un paklausību vienam otra priekšā.
Aplūkosim dažas no šīm Rakstu vietām.
„Paklausait saviem vadītājiem un esiet padevīgi, jo viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm kā tādi, kam būs jādod atbildība. Lai tie to varētu darīt ar prieku un nevis nopūzdamies, jo tas jums nav derīgi.”(Ebrejiem 13:17).
„Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ, gan valdniekam, kas ir pār visiem, gan pārvaldniekiem kā tādiem, kas viņa sūtīti, lai sodītu ļaundarus, bet atalgotu tos, kas dara labu.”(1.Pētera 2:13-14).
‘Tāpat, sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem, lai, ja arī kādi neklausa vārdiem, tie ar sievu dzīvi bez sludināšanas tiktu iegūti, redzēdami jūsu dievbijīgo skaidro dzīvi.” (1.Pētera 3:1-2).
„Tāpat, jaunākie, esiet paklausīgi vecākajiem, bet visi, cits citam padodamies, apjozieties ar pazemību. Jo Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem Viņš dod žēlastību.” (1.Pētera 5:5).
„Bērni, klausait saviem vecākiem visās lietās, jo tas patīk Tam Kungam. Tēvi, nekaitinait savus bērnus, lai tie netop bailīgi. Kalpi, klausait visās lietās saviem laicīgajiem kungiem, ne vien acu priekšā, kā tādi, kas cilvēkiem grib izpatikt, bet ar neviltotu sirdi, Kristus bijībā.”(Kolosiešiem 3:20-22).
„Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. – Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam. Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. Pildait Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam un ne cilvēkiem.” (Efeziešiem 6:1-7).
Atrodi šodien laiku tam, lai nopietni pārdomātu šīs Rakstu vietas, un ļauj Dievam dāvāt tev atklāsmi par to, cik svarīga katra cilvēka dzīvē ir atskaitīšanās kāda priekšā.
Līdz rītam!
Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!
Mācītājs Rufus Adžiboije
