Pestīšanas cerība
Dārgie brāļi un māsas! Es sveicu jūs šai brīnišķīgajā dienā. Es ticu, ka Dievam šodien priekš mums ir svaiga manna no debesīm. Lai jūsu dvēsele šai dienā tiek piesātināta ar Viņa žēlastību un labvēlību.
Mēs jau vairākas nedēļas pēc kārtas runājam par Dieva bruņojumu, kas paredzēts uzvarai pēdējās dienās. Kā jūs jau zināt, pēdējās dienas būs īpašas ar to, ka vairosies nelikumības un nodevība. Jēzus runāja par to, ka tieši šī iemesla dēļ mīlestība daudzos atdzisīs. Taču Dievs pravietoja par to, ka tad, kad tumsa apklās zemi un krēsla tautas, pār Viņa bērniem, kuri dzīvos pēc Viņa vārda, staros gaisma un slava. Lai reāli ieietu šajā pravietojumā, mums ir jāapbruņojas šai pēdējo laiku kaujai ar visiem tiem Dieva ieročiem, kuri minēti 1.Vēstulē Tesaloniķiešiem 5:8-10.
„Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai esam nomodā vai aizmiguši.”
Mēs jau daudz esam runājuši par ticības lomu un staigāšanu mīlestībā šajās pēdējās dienās. Šodien mēs uzsāksim sarunu par pestīšanas cerības lomu. Ticība ir vajadzīga tagadnei, pašreizējam brīdim. Ticībā, neatkarīgi no tā, kas notiek mums visapkārt, mums jau šobrīd ir dots miers. Ticībā mēs jau šobrīd ieejam Dieva mierā.
„Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā, kā Viņš ir teicis: kā esmu zvērējis Savās dusmās, tiem nebūs ieiet Manā atdusā, – lai gan darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti.”
No otras puses, ticība ir efektīva tikai tad, ja mēs staigājam mīlestībā. Tā kā ticība bez mīlestības nedarbojas, tad staigājot bez mīlestības, mūsu ticībai nebūs nekādas balvas.
Kad mēs domājam par savu nākotni, cerība palīdz mums staigāt mierā.
Cerība runā par gaidīšanu, – kaut kā gaidīšanu nākotnē, un tālab tu nosaki pareizās prioritātes un dzīvo saskaņā ar tām jau šodien.
Tas ir tieši tas, ko darīja Ābrahāms.
„Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs.”(Ebrejiem 11: 9-10).
Ābrahāms apsolītajā zemē dzīvoja ticībā, bet viņa ticība tika celta pamatojoties uz stipru cerību par gaidāmo pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs.
Tieši šīs gaidas (cerība) ietekmēja Ābrahāma dzīvesveidu apsolītajā zemē. Ābrahāms tur dzīvoja kā svešā zemē. Viņš dzīvoja teltīs, bet ne pilī, jo gaidīja labāku pilsētu.
Ko tas šodien nozīmē priekš mums? Bībele saka, ka mēs esam piedzīvotāji un svešinieki uz šīs zemes.
„Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli.” (1.Pētera 2:11).
Ārī Jēzus sacīja, ka mēs gan dzīvojam pasaulē, bet neesam no šīs pasaules.
“Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.” (Jāņa 17:16).
Tie, kuri patiesi tic Jēzum Kristum, nepieder šai pasaulei. Mēs, kas esam Dieva bērni, pārstāvam citu dzimteni – debesu dzimteni.
Es runāju par īstiem ticīgajiem, jo šodien ir daudz ticīgo, kuri tikai sauc sevi par kristiešiem, jo vairāk par Dievu viņi mīl šo pasauli un tā vietā, lai meklētu Debesu Valstības vērtības, viņi meklē to, kas ir pasaulē.
Jēkaba vēstulē 4:4 ir teikts:
„Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.”
Savukārt, Pirmā Jāņa Vēstule brīdina mūs par šo problēmu:
„Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1.Jāņa 2:15-17).
Šajos fragmentos Dievs noteikti un skaidri pasaka mums to, kāda ir Viņa griba priekš mums. Ja tu sauc sevi par kristieti, tev vajadzētu ļoti nopietni izturēties pret šiem vārdiem, – ne kā pret ieteikumu vai spriedelējumu, bet kā pret brīdinājumu.
„Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1.Jāņa 2:17).
Mēs dzīvojam pasaulē, bet mēs nepiederam šai pasaulei. Iemācieties nospraust robežas un pieņemiet lēmumu nepārkāpt šīs robežas.
Ābrahāms izprata šīs lietas, un tas palīdzēja viņam nesasaistīt sevi ar sadzīviskām lietām.
Pestīšanas cerība – tā ir nākamās Dieva slavas gaidīšana, kas palīdz mums dotajā brīdī nekrist izmisumā vai nezaudēt fokusu, bet tiekties uz augstāko aicinājumu Kristū.
Mēs turpināsim šo tēmu rīt!
Lai Dievs jūs svētī un pasargā šai dienā!
Mācītājs Rufus Adžiboije
