Pārmaiņas caur kalpošanu II

Sveicinu jūs, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus!Vakar mēs iesākām runāt par to, kas ir kalpošana un kādā veidā kalpošana ietekmē cilvēka dzīvi. Mēs noskaidrojām, ka kalpošana ir mana praktiskā Dieva mīlestības izpausme man apkārtesošajiem cilvēkiem. Mēs varam kalpot cilvēkiem ar visu to, ko Tas Kungs mums ir piešķīris – ar savām finansēm, laiku, lūgšanām, dzīves pieredzi utt. Bet ir svarīgi atcerēties, ka jebkuras kalpošanas pamatā ir jābūt mīlestībai. Galvenā mīlestības iezīme ir došana.Bībele runā par to, ka Dievs ir mīlestība. 
“Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. “ (1 Jāņa 4: 8).
 Ja Dievs ir mīlestība, tad mums ir svarīgi zināt un saprast, kā uzvedās Mīlestība. 
„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimu šo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību ”  (Jāņa 3:16).
 No šīs Rakstu vietas mēs redzam, ka Dievs atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu cilvēces glābšanai un tas tika izdarīts ne kādas varonīgas rīcības vārdā, bet dēļ mīlestības pret cilvēkiem.“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimu šo Dēlu  Dievs pierādīja Savu mīlestību pret mums dodot. 
„Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom.5: 8).
 Mēs bijām grēcinieki un mums bija vajadzīga brīvība no grēka un sātana varas. Neskatoties uz mūsu grēcīgo stāvokli, Dievs mums kalpoja un nāca mums palīgā. Viņš sūtīja Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai Jēzus mirtu par mūsu brīvību. Tieši tajā arī ir mīlestības pierādījums – došanā.Lūk, kāpēc Dievs mūs aicina, lai mēs līdzināmies Viņam kā Viņa bērni. Kādā veidā tad visupirms mums vajadzētu līdzināties Dievam, ņemot vērā to, ka Dievs ir mīlestība? Protams, mums ir jālīdzinās Dievam mīlestībā!„Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu .”  (Ef.5: 1-2).Ja mēs dzīvojam mīlestībā, tad mēs nododam sevi par upura dāvanu Dievam citu cilvēku labā. 
„No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem. Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā? Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību ! “  (1 Jāņa 3:16-18).
 Mīlestība vienmēr dod! Mēs dodam to, kas mums ir vai ko mēs mākam, lai piepildītu citu cilvēku vajadzības, kurus Dievs atved mūsu ceļā. Var palīdzēt citiem, var pat upurēt sevi, var piepildīt citu vajadzības, bet tai pat laikā to var darīt arī bez mīlestības. Par to tiek runāts 1. vēstulē Korintiešiem. 
„Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. ”(1 Kor. 13: 1-3).
 Ja mūsu rīcību nevada mīlestība, bet gan citi motīvi, tad tā nav kalpošana Bībeliskā šī vārda izpratnē. Bībele saka, ka cilvēkam no tā nav nekāda labuma, ja viņš to dara bez mīlestības. Dievs neuzlūko to kā kalpošanu vai upuri, kas Viņam ir tīkams.Tātad kalpošana paredz, ka es izmantoju visu to, ar ko Dievs mani ir svētījis, lai piepildītu apkārtējo cilvēku vajadzības, parādot to mīlestību, kuru Dievs ir izlējis manā sirdī ar Svēto Garu. 
„bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. ” (Rom.5: 5).
 Tādā veidā, patiesa kalpošana iesākas, atrodot to, kas man ir. Tad, kad cilvēks ir noteicis, kas viņam ir, viņam ir jāapskatās sev apkārt un jāatrod tie cilvēki, kuriem ir vajadzīgs tas, kas viņam ir.Ja mēs dzīvosim tādā veidā, tad mūsu dzīve būs prieka un apmierinājuma pilna, pateicoties tam, ka mēs varam kalpot un palīdzēt kādam cilvēkam. Lai Dievs izlej pār jums Savu mīlestību un žēlastību kalpošanai cilvēkiem!Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Lūgšana – tā ir divpusēja saruna

    Es jau teicu, ka lūgšanā pats galvenais nav tas, ko es saku Dievam, bet tas, ko Viņš vēlas teikt man. Es paskaidošu kāpēc. Sakiet, lūdzu, ko jūs varat pateikt Dievam tādu, ko Viņš jau nezinātu? Visu to, ko jūs sakāt Dievam, Viņš jau zina. Tev tā šķiet, ka neviens nezina to, caur ko tu šobrīd ej, ka neviens nezina, kādas ir tavas problēmas, ka neviens nezina, cik tev ir grūti. Iespējams, ka neviens neko nezina, bet tikai ne Dievs. Dievs zina visu! Un pat vairāk, – Dievs zina izeju no šīs situācija. Tādā gadījumā, kas ir svarīgāk, atnākt uz lūgšanām, izteikties un aiziet?
  • Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai

    „Un Tas kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: „Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad , lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmeties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: „Labi, dari, kā tu esi sacījis.” Un tie sacīja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.” Bet tas sacīja: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. ( 1. Mozus, 18: 1-5, 9-10).
  • Atbilstoši tam, kā jūs atvērsieties vai atklāsieties citu priekšā, tā arī citi cilvēki atvērsies, lai palīdzētu jums

    Jēzus Kristus draudze – tā ir vieta, kurā mēs atskaitāmies cits cita priekšā, nevis vieta, kur katrs dara to, ko viņš grib. Jaunajā Derībā ir ierakstīti daudzi Dieva baušļi, kuros bieži vien ir sastopams vārdu savienojums „cits citu”. Tas liecina par to, ka mēs staigājam ne tikai Dieva priekšā, bet esam atbildīgi arī cits cita priekšā.Piemēram, virknē Rakstu vietu ir teikts, lai mēs mīlam viens otru.
  • Sējiet, strādājiet, lūdziet, plānojiet, bet arī rīkojieties!

    Es gribu šo vārdu sākt ar vienu stāstu: vienam cilvēkam bija brīnišķīgs dārzs, kurš atnesa bagātīgu un pārpilnu ražu. Kad kaimiņš to ieraudzīja, viņš uzreiz izlēma, ka nākamajā pavasarī iedēstīs arī sev dārzu. Tomēr, pēc tam, kad kaimiņš bija iesējis savu dārzu, viņš tajā vairāk neko nedarīja. Viņš dārzu nelaistīja, nekultivēja un neirdināja. Kad pienāca rudens, viņa dārzs bija aizlaists un aizaudzis ar nezālēm. Un protams, ka viņam nebija nekādas ražas.
  • Viss apslēptais noteikti taps zināms

    «Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns.(Sal.māc. 12:14).Salamans it kā dublē Jēzus vārdus. Dievs nodos katru mūsu lietu tiesā un īpaši visu apslēpto – grēkus, nepareizās lietas, to, ko mēs noslēpjam. Katru lietu Dievs izvedīs Savas tiesas gaismā. Tas nozīmē, ka mūsu grēki sekos mums pa pēdām. Vienīgais veids, kā mēs varam izvairīties no grēka un nepareizās rīcības sekām – nožēlot tos, pirms Dievs tos nodod tiesā. Grēku nožēla atnes mums žēlastību un labvēlību no tā Kunga. Grēka nožēla atnes mūsu dzīvē jaunas iespējas no tā Kunga. Tāpēc pareizais dzīves veids un pareizais lēmums ir tajā, ka nožēlojam savus apslēptos grēkus, lai Dievs mūs nenotiesātu.
  • Dievišķā disciplīna

    Lai noteiktu, vai mēs atrodamies Dieva iniciētā disciplinēšanas procesā vai arī mums ir darīšana ar garīgo uzbrukumu, vispirms sev ir jāuzdod daži jautājumi:1. Kādos apstākļos es šobrīd atrodos? (Kolosiešiem 3:17)– Vai es atrodos tur, kur mani vēlas redzēt Dievs?