Viens no ikdienas uzvaras instrumentiem ir slavēšana un pielūgsme

Labdien, draugi!
Ar prieku jums šodien paziņoju, ka Dievs mums jau ir dāvājis instrumentus uzvarai dzīves krīžu pārvarēšanā. Viens no ikdienas uzvaras instrumentiem ir slavēšana un pielūgsme. Un tieši par to šodien ar jums vēlos parunāt.

Man jums šodien būs tāds jautājums : Vai jūs piedzīvojat slavēšanas uzvaru savā dzīvē? Vai jūs esat domājuši par to spēku un tām privilēģijām, kuras jums ir pieejamas caur slavēšanu un pielūgsmi?

Ļaujiet man jums parādīt dažas no šīm privilēģijām Dieva Vārdā.

Pirmais, ko vēlos parādīt, ir slavēšana un pielūgsme kā cīņas instruments .
(2. Laiku 20. nodaļa)

Šajā grāmatā mēs lasām stāstu par to kā vesela agresoru armija devās uzbrukumā ķēniņam Jošafātam un viņa tautai.

„Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafātu. “(2 Laiku 20:1)

Jošafātam nebija ne jausmas, kā tikt galā ar šo lielo kompāniju, tāpēc viņa pirmā reakcija bija bailes. Tomēr viņš ātri vērsās pie Dieva:

“tad Jošafāts izbijās, un viņš apņēmās meklēt un sastapt To Kungu, un viņš izsludināja gavēni pa visu Jūdu.” (2. Laiku 20: 3).

Jošafāts atzinās Dievam savā paļāvībā un uzticībā uz Viņu.

„Ak, mūsu Dievs! Vai Tu negribi viņu vidū tiesu spriest? Jo mums nav spēka pret šo tik lielo pulku, kas nāk pret mums, un mēs nezinām, ko lai darām, bet uz Tevi mēs paceļam savas acis.” (2. Laiku 20:12).

Vai jūs savā dzīvē esat satikušies ar kādiem gigantiem? Varbūt tas notiek tieši tagad? Vai jūs baidāties par to, ka jūsu dzīvē pēkšņi ir radušās kādas sarežģītas situācijas, par kurām jums nav nekādas saprašanas un nezināt kā ar tām tikt galā?
Uzmundrinieties, man ir labas ziņas priekš jums šodien: sekojiet ķēniņa Jošafāta piemēram un vēršaties pie Dieva. Atzīstieties savā paļāvībā uz Viņu, slavējiet Viņu un izmantojiet to spēku, kurš ir apslēpts slavēšanā. Jūs redzēsiet ko darīs Tas Kungs!

Slavēšana un pielūgsme bija tā uzvaras stratēģija, kuru izmantoja ķēniņš Jošafāts, lai uzvarētu savus ienaidniekus. Izlasīsim kā tas notika:

„ Izejiet rīt tiem pretī, jo, redzi, tie nāks augšā uz Cīcas augstieni, un jūs viņus sastapsit ielejas galā šaipus Jeruēlas tuksneša.  Un šinī kaujā jums pašiem nebūs jākaujas: esiet tikai klāt, ieņemiet vietas un vērojiet, kā Tas Kungs jūs, Jūda, un tevi, Jeruzāleme, izglābs! Nebīstieties un neesiet apmulsuši, dodieties rītdien viņiem uzbrukumā pretī, jo Tas Kungs būs ar jums!”  Tad Jošafāts metās uz sava vaiga pie zemes, un visi Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji krita pie zemes Tā Kunga priekšā, lai pielūgtu To Kungu.
Un tad levīti no Kehata dēliem un no Koraha dēliem piecēlās, lai skaļā balsī dziedātu Tam Kungam, Israēla Dievam, slavas dziesmas.  Kad nākamajā rītā jo agri viņi devās virzienā uz Tekojas līdzenumu, Jošafāts nostājās viņu priekšā un sacīja: “Klausiet mani, Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotāji! Ticiet Tam Kungam, savam Dievam, – un jūs būsit nodrošināti! Ticiet Viņa praviešiem, tad jūs uzvarēsit!”  Un viņš deva rīkojumus karapulkiem un sakārtoja dziedātājus Tam Kungam, lai viņi svētā glītumā teiktu To Kungu slavas dziesmās, iedami karavīriem pa priekšu un dziedādami: “Pateicieties Tam Kungam, jo Viņa žēlastība paliek mūžīgi!”  Un tanī brīdī, kad viņi sāka dziedāt ar gavilēm un ar slavas daudzināšanu, tad Tas Kungs sūtīja no aizsega kādas ļaunas varas pret Amona, Moāba un Seīra kalnāju bērniem, kas bija devušies pret Jūdu, un viņi tika sakauti. Jo Amona bērni un Moābs cēlās pret Seīras kalnu iedzīvotājiem, nodevuši iepriekš savstarpēju zvērestu viņus pilnīgi iznīcināt; un, kad viņi Seīra kalnu iedzīvotājus bija iznīcinājuši, tad viņi sāka iznīcināt viens otru. “(2. Laiku 20: 16-23).

Slavēšana un pielūgsme arī šodien vēl joprojām ir uzvaras ieroči. Kad Dievs saka, lai mēs Viņu slavējam, tas nav tāpēc, ka Viņam tas būtu vajadzīgs. Dievs vienkārši vēlās, lai mēs sakoncentrējamies uz Viņu caur mūsu slavēšanu, tā vietā lai mēs visu savu uzmanību veltītu savām problēmām vai pārdomām par mūsu ienaidnieku pārspēku.

Ja jūs pieņemsiet lēmumu no šodienas padarīt slavēšanu un pielūgsmi par savu dzīves veidu, tad neredzamās opozīcijas sienas jūsu dzīvē sāks sabrukt. Dievs radīs nesaskaņas tavu likteņa ienaidnieku vidū un uzvaras neatkāpsies no tavas dzīves Jēzus Kristus Vārdā.

Atcerieties, ka slavēšana ir cīņas ierocis, bet kā jau jūs zināt – dzīve tā ir cīņa. Tāpēc jums nāksies mācīties slavēšanas mākslu katru dienu to praktizējot.

Lai Tas Kungs jūs svētī šīs dienas uzvarai!
Līdz rītam!
Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Mūsu redzējums nosaka to, par ko kļūstam II

    Mēs uzsākām sarunu par to, ka kopā ar Dievu mēs varam plānot savu nākotni un mums var būt brīnišķīga nākotne. Mēs runājām par to, ka tas nenotiek automātiski. Tas, ka esam kļuvuši par ticīgajiem, nenozīmē, ka mums nav jāpievērš uzmanība savai nākotnei. Mēs nedrīkstam atstāt rūpes par savu nākotni apstākļu varā. Dievs devis mums saprātu un Viņš vēlas, lai mēs virzītos uz priekšu un celtu, veidotu savu brīnišķo nākotni. Tas, kurš nerūpējas par savu nākotni, parasti paliek par neveiksminieku savā dzīvē. Tālab, tik svarīga ir nopietna attieksme pret savas nākotnes plānošanu.

    Mēs uzsākām sarunu par to, ka kopā ar Dievu mēs varam plānot savu nākotni un mums var būt brīnišķīga nākotne. Mēs...

  • Vai tev ir godības cerība – paļāvība un ilgas pēc Dieva slavas?

    Vai tu tici, ka, tavā dzīvē, Dievs var un grib parādīt Savu slavu visu to bēdu, nekārtību, ciešanu, sāpju, trūkumu un slimību vidū, kas ieskauj tavu dzīvi? Vai tu gaidi Dieva slavu savā dzīvē? Vai tev ir godības cerība – paļāvība un ilgas pēc Dieva slavas? Ja jā, tad nekas nespēs izsist tevi no līdzsvara, un tavs miers būs, kā upe, šajās pēdējās dienās. Tu varēsi kļūt citiem par cerības, iedvesmojuma un mierinājuma avotu. Atceries! Lai cik briesmīgi arī nekļūtu šai pasaulē, tu vari gaidīt Dieva slavu savā dzīvē, jo tev ir pestīšanas cerības bruņu cepure, un tu zini, ka Kristus tevī – tā ir godības (slavas) cerība!

    Vai tu tici, ka, tavā dzīvē, Dievs var un grib parādīt Savu slavu visu to bēdu, nekārtību, ciešanu, sāpju...

  • Kādā veidā jūs ejat to ceļu, kuru Jums ir nolicis Dievs?

    Mums katram priekšā ir garīgais skrējiens vai ceļš, kuram mums ir jāiet cauri. Daudzi to sauc par Dieva gribu vai Dieva aicinājumu. Lai kā tas arī sauktos, mums ir jāsaprot, ka mēs uz zemes atrodamies ne priekš bezmērķīgas dzīves. Mūsu dzīvei ir mērķis. Laiks mums ir dots tieši šī iemelsa dēļ – lai noskaidrotu Dieva mērķi savai dzīvei un ziedotu sevi šī mērķa īstenošanai, izmantojot katru iespēju un resursu, ko Dievs mums dāvā.

    Mums katram priekšā ir garīgais skrējiens vai ceļš, kuram mums ir jāiet cauri. Daudzi to sauc par Dieva gribu vai...

  • Nonāvējiet sevī to, kas pieder zemei

    „Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē vispirms un vairāk par visu meklēt Dievu, nevis citas ikdienišķās lietas. „Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē ļaut augšāmcelšanās dzīvībai, kas mājo mūsos, laist savas saknes. Ja mēs barojam savu veco grēcīgo dabu, tādejādi mēs stiprinām to, un, kā rezultāts tam var būt tas, ka šī vecā grēcīgā daba aprīs augšāmcelšanās dzīvību, kas ir mūsos. Taču, ja mēs domājam par to, kas augšā un meklējam to, kas augšā, tad mēs spēsim gūt uzvaru pār grēku un veco dabu. Kad cilvēks dzird, ka viņam vajag nogalināt savu miesu, tad bieži vien viņš sev saka: „Es to nevaru izdarīt!” Tā ir tava vecā iekšējā cilvēka balss. Bet, es gribu dalīties ar tevi prieka vēstī: Bībele saka, ka tad, kad parādīsies Kristus, tu līdz ar Viņu parādīsies godībā, un šī jaunā dzīvība kļūs par dzīvību ar pārpilnību. Ja mēs būsim sadraudzībā ar Dievu, meklēsim to, kas augšā un pārdomāsim par Viņu, tad Kristus noteikti atklāsies(būs redzams) mūsu dzīvē.

    „Nonāvēt savu miesu” - tas nozīmē vispirms un vairāk par visu meklēt Dievu, nevis citas ikdienišķās lietas...

  • Ticības apliecinājuma princips

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”

    Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu. Tas arī ir ticības apliecinājuma princips...

  • Pārmaiņu filozofija

    Mēs ļoti bieži uzstājamies pret pārmaiņām. Mēs liekam šķēršļus pārmaiņām, mēs izrādām pretošanos pārmaiņām, jo esam būtnes ar milzum daudz ieradumiem. Ja mums kaut kas šķiet neparasts, – tas mums ļoti nepatīk. Vai tā nav? Tas, kas mums nav ierasts, – biedē mūs. Mums patīk dzīvē iekārtoties ērtāk, un ja kaut kas iztraucē šo ērto stāvokli, tad mēs no visa sava spēka sākam cīnīties pret to. Tomēr, Dievs katru cilvēku aicina uz pārmaiņām.

    Mēs ļoti bieži uzstājamies pret pārmaiņām. Mēs liekam šķēršļus pārmaiņām, mēs izrādām pretošanos pārmaiņām, jo...