Labdien, dārgie draugi!
Slava Dievam par to, ka mēs atkal varam turpināt runāt par ticības principiem un mācīties no Ābrama dzīves.
Vakar mēs runājām par to, ka ticība ir cieši saistīta ar redzējumu. Mēs arī runājām, ka mums kaut kas ir jāmaina savā dzīvē, lai mēs būtu spējīgi ne tikai saņemt, bet arī īstenot Dieva redzējumu.
Šodien es vēlos, lai mēs parunājam vēl par vienu principu, kurš tiek dēvēts par ticības apliecinājums principu.
„ Un Ābrāmam bija deviņdesmit deviņi gadi, kad Tas Kungs atklājās Ābrāmam un sacīja uz viņu: “Es esmu tas visuvarenais Dievs, staigā sava Dieva priekšā, tad tu būsi taisns. Un Es celšu derību starp Sevi un tevi, un Es tevi vairodams vairošu.” Tad Ābrāms nometās uz sava vaiga, un Dievs sacīja uz viņu: “Mana derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām. Un tavu vārdu turpmāk nebūs saukt: Ābrāms, bet tavam vārdam būs būt: Ābrahāms, jo par daudzu tautu tēvu Es tevi esmu nolicis. “(1.Mozus 17:1-5).
Šajā Rakstu vietā mēs redzam, ka Dievs kārtējo reizi parādījās Ābramam ar mērķi palīdzēt viņam nostiprināties ticībā un izklīdināt viņa šaubas. Dievs vēlējās, lai Ābrams beidzot kļūst par to, par ko Dievs viņu jau ir nosaucis. Tāpēc Dievs ieviesa vēl vienu principu, proti, Viņš izmainīja Ābrama vārdu. Tā veidā Dievs izmainīja Ābrama apliecinājumu pašam par sevi. Pirmais vārds – Ābrāms – nozīmē “augstsirdīgais tēvs”. Šis vārds sevī ietver tēva lomu, bet tas tiek lietots visai šaurā nozīmē. Dievs Ābramam bija paredzējis ne vien kļūt par augstsirdīgu tēvu, bet gan par daudzu tautu tēvu. Dievs caur Ābramu bija iecerējis svētīt visu pasauli, Dieva redzējums bija visai liels, tāpēc arī Dievs deva viņam jaunu vārdu – Ābrahāms.
Tā kā Ābrahāmam bija samērā šaurs skatījums uz savu dzīvi, Dievam nācās to paplašināt, lai viņa redzējums un viņa ticības apliecinājums atbilstu tam plānam, kāds Dievam bija attiecībā uz Ābrahāmu. Tādējādi, vēl bez tā, ka Dievs deva Ābrahāmam redzējumu, Viņš arī izmainīja Ābrahāma apliecinājumu pašam par sevi. Tādā veidā Dievs sagatavoja Ābrahāmu, lai viņš kļūtu par ticības tēvu visām tautām un nācijām.
Apustulis Pāvils par to minēja jau kā par notikušu faktu, un, lūk, ko viņš teica:„Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu.
Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: tāds būs tavs dzimums.” (Romiešiem, 4:17-18).
Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu.
Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”
Caur ticību mēs kļūstam par tiem, par ko Dievs mūs aicina būt. Bet, lai mūsu ticība nostiprinātos, mums ir vajadzīgs ne vien pareizs redzējums, bet arī pareizs apliecinājums. Mums ir jābūt spējīgiem – līdzīgi Dievam un Ābrahāmam – saukt vārdā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Un tad mēs redzēsim, kā mūsu dzīve sāks mainīties un mēs ieiesim tajā realitātē, ko Dievs mums ir sagatavojis.
Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!Ar Dieva mieru!
Mācītājs Rufuss Adžiboije
