Bez Dieva dzīvē zem debess nav nekādas laimes un apmierinājuma! III

Labdien, dārgie Dieva bērni!Es svētīju jūs šai jaunajā dienā un sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!Mēs turpinām izskatīt Salamana ceļojumu, meklējot savai dzīvei mērķi, laimi un apmierinājumu. Mēs jau runājām par to, ka sava ceļa sākumā Salamans meklēja Dievu un mīlēja Dievu, un Dievs dāvāja viņam gudrību un bagātību, laimi un apmierinājumu dzīvē. Tomēr Salamans sāka aizrauties ar šīs pasaules virspusējām lietām un sāka sekot citiem dieviem. Salamans sāka meklēt laimi un apmierinājumu dažādās lietās un darbos. Viļoties tajā visā, Salamans atgriezās pie saviem pirmsākumiem. Tādā veidā Salamans katram cilvēkam mēģina atklāt to, ka savas dzīves mērķi, laimi un apmierinājumu nav iespējams rast ārpus attiecībām ar Dievu. Tāpēc mums ir nepieciešams attīstīt un nostiprināt savas personīgās attiecības ar Dievu.Šodien mēs parunāsim par to, kā Salamans mēģināja rast laimi un apmierinājumu ģimenes dzīvē.
„Baudi šo dzīvi ar savu mīļoto sievu visās tajās ātri zūdošās dzīves dienās, ko Dievs tev ir piešķīris zem saules, cauri visam tavam niecības pilnam mūžam; patiesi, tas ir tas, kas piekrīt tev šai mūžā, un tas ir atalgojums tev par pūlēm, kādām tu nododies zem saules.” (Salamans Mācītājs 9:9).
Šajā fragmentā no Rakstiem (Bībeles tulkojumā krievu valodā) Salamans, runājot par ģimenes dzīvi, divreiz piemin vārdu „niecība”. Ar to viņš mums dod saprast, ka divatā iet pa dzīvi ir vieglāk, bet tas tik un tā negarantē to, ka tu būsi laimīgs un apmierināts ar dzīvi, – jo bez Dieva nav iespējama ne laime, ne apmierinājums. Salamans to iepazina balstoties uz personīgo pieredzi. Savstarpējie kontakti un ģimenes dzīves siltums nespēja aizpildīt tukšumu Salamana sirdī. Mēs runājām par to, ka Salamanam bija 700 sievas un 300 blakussievas, bet viņš tik un tā nespēja rast tajā laimi un apmierinājumu, viņš tā arī nespēja aizpildīt tukšumu savā sirdī. Salamans pasvītro savstarpējo kontaktu svarīgumu, savstarpējo attiecību svarīgumu nākamajā fragmentā:
„Tur ir kāds, kas ir viens pats bez draugiem; un nav viņam ne dēla, ne brāļa, un tomēr viņš nemitas pūlēties līdz nāvei, un viņa acis nevar beigt skatīties sakrātajās bagātībās. Patiesībā viņam taču būtu jāsaka: kam par labu es nopūlos līdz nāvei un neatļaujos sev nekāda prieka? – Arī tā ir niecība un greiza rīcība. Diviem ir labāk nekā vienam būt, tāpēc ka viņiem tad iznāk labāka alga par viņu pūlēm; ja viņi krīt, tad viens palīdz otram atkal tikt uz kājām. Bet nelaime tam, kas ir viens! Kad tas krīt, tad otra nav, kas viņu pieceļ!Tāpat arī, kad divi guļ kopā, viņi viens otru silda, bet kur lai ņem siltumu viens pats? Un, ja kāds var vienu pārvarēt, tad divi taču var tam pretī stāties, un trīskārtēju auklu nevar tik drīz pārraut.” (Salamans Mācītājs 4:8-12).
 Šeit Salamans apgalvo, ka diviem būt ir labāk, nekā vienam; Viņš runā par to, ka ir labi, ja cilvēkam ir draugi. Pat vairāk – Salamans uzskaita virkni to priekšrocību, kas ir draudzībai un savstarpējām attiecībām:
  • tas, kuram ir draugs, var kļūt produktīvāks šajā dzīvē;
  • tam, kuram ir draugs, ir palīdzība bēdu laikā, tālab viņš vieglāk iezies cauri šīm grūtībām;
  • cilvēkam, kuram ir draugs, ir papildus spēks tad, kad viņam uzbrūk ienaidnieks.
 Tomēr, neskatoties uz to, ka Salamanam bija daudz draugu un viņš pats palīdzēja daudziem, tik un tā Salamans saprata, ka mīlēt cilvēkus un būt mīlētam – tas ir labi, bet tas neatklāj cilvēkam viņa dzīves mērķi. Tāpēc Salamans pastāvīgi uzsver to, ka tikai ar Dievu cilvēks var sasniegt savas dzīves mērķi, var būt laimīgs un apmierināts šajā dzīvē, un mūžībā. Daudzi neatzīst Dieva lomu šajā dzīvē un viņus neinteresē, kas notiks mūžībā, tāpēc viņi pat neaizdomājas par tādu jēdzienu, kā – mīlēt Dievu. Daudzi cilvēki uzskata, ka pietiek ar to, ka mīlam cilvēkus un cenšamies padarīt šo pasauli par labāko vietu dzīvei. Bet, dārgie draugi, jūs varat mīlēt un būt mīlēti, bet bez Dieva dzīve pārvēršas par vienām vienīgām mokām. Jā, Bībele mums saka, lai mēs mīlam savu tuvāko, kā sevi pašu. Bet tas nav iespējams bez tā, ka mēs iesākumā mīlam Dievu. Tāpēc Bībelē ir teikts, ka :
 ”……..Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis.” (Mateja 22:37-38).
Patiesa mīlestība sākas no mūsu mīlestības uz Dievu, no mūsu savstarpējām attiecībām ar Viņu.Mums ir nepieciešama mīlestība, kas būs garāka, nekā šī dzīve, kura ir iesakņojusies mīlestībā uz Dievu. Cik daudz laika tu veltī draudzībai ar cilvēkiem un attiecībām ģimenē, un cik daudz laika tu veltī savām attiecībām ar Dievu? Kādā mērā tu vēlies iepazīt Dievu un izpatikt Dievam, un kā tu vari palielināt šo vēlēšanos? Lūk, uz kādiem jautājumiem Dievs vēlas, lai tu atbildētu šodien!Ir svarīgi saprast, ka bez Dieva šajā dzīvē mēs nekur nespēsim rast apmierinājumu. Lai Dievs jūs svētī!Rīt mēs turpināsim sarunu par šo tēmu.Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Tava dāvana (spējas vai talants) atradīs tev vietu

    Šodien es gribētu sākt sarunu par tēmu: „Tava dāvana (spējas vai talants) atradīs tev vietu.”Dieva vārds saka: „Dāvanas(talanti vai spējas) atver cilvēkam durvis un vārtus, tās noved viņu arī lielu kungu vaiga priekšā.”(Salamana pamācības 18:16).Ja tu neapraksi savu dāvanu (talantu vai spējas), tā atradīs tev vietu un piešķirs plašumu.Ļoti bieži ticīgie jautā: „Kāda ir mana vieta Kristus Miesā? Uz ko es esmu aicināts?”Dari to, ko tu zini. Šis vienkāršais princips dod atbildi uz šiem jautājumiem.
  • Lūgšana – tā ir sevis pakļaušana Dieva gribai

    Kad mēs lūdzam, mēs liekam sevi tādā stāvoklī, ka esam gatavi pieņemt Dieva gribu savai dzīvei. Kad lūdzam, mēs nedrīkstam censties uzspiest Dievam savu gribu. Pats fakts, ka tu nāc pie Dieva lai lūgtu, jau ir pierādījums tam, ka tu pakļaujies Viņam.Bībele pavēl cilvēkam aizvien lūgt, – tā ir Dieva pavēle. Tāpēc tad, kad es lūgšanā nāku pie Dieva, pats lūgšanas akts liek mani paklausībā bauslim par lūgšanu. Citiem vārdiem sakot, ja es lūdzu, – ar to es demonstrēju savu pakļaušanos Dieva gribai, jo lūgšana, – tā ir Dieva pavēle.
  • Kas ir līdzcietība?

    Mums ir jāsaprot tas, ka Jēzus mācekļi nebija pilnīgi, tieši otrādi, viņi bija vienkārši cilvēki, ar smagiem raksturiem. Jēzus negaidīja to brīdi, kad tie kļūs pilnīgi, bet sūtīja viņus kalpot cilvēkiem. Citu mācekļu Viņam vienkārši nebija, tālab, Jēzus strādāja ar to, kas Viņam bija. Tas ir tieši tas, uz ko šodien Jēzus aicina katru no mums, – tos, kuri sauc sevi par Viņa mācekļiem. Jēzus vēlas, lai Dieva bērni būtu līdzcietības pilni, un tie varētu iet, ļaujot Dievam caur sevi pieskarties citiem cilvēkiem.Ja mēs redzam, ka cilvēks fiziski iet bojā, – mēs darām visu, lai viņu glābtu. Taču, bieži vien mēs nezinām vai arī līdz galam neizprotam to, ka visi neglābtie cilvēki ir garīgi slimi, un tie iet bojā, un viņiem ir nepieciešama glābšana. Mums ir jāizdara viss iespējamais, lai viņus glābtu. Šim nolūkam, mūsu sirdij ir jābūt piepildītai ar mīlestību un līdzcietību pret šiem neglābtajiem cilvēkiem.
  • Nedzīvo bez redzējuma!

    Šodien vēlos dalīties ar jums vārdā par to, kā celt, veidot savu nākotni. Lieta tāda, ka tas ko mēs redzam, saskatām, nosaka to, par ko mēs kļūstam. Līdz brīdim, kamēr iegūstam kaut ko no tā, ko vēlamies šajā dzīvē, mums tas visupirms jāierauga. Cilvēki nevirzās uz priekšu, viņiem nav progresa, jo tiem nav redzējuma, tie dzīvo tikai šodienai. Bieži cilvēkiem nav nekāda plāna savai nākotnei, nav sapratnes par to, ko viņi vēlas no dzīves.
  • Disciplīna – tā ir sevis pakļaušana noteiktai ārējai kārtībai vai noteiktiem noteikumiem ar nolūku, lai sasniegtu vēlamos rezultātus

    Disciplīna pieprasa, lai jūs pakļaujat sevi noteiktiem likumiem, noteikumiem, principiem vai kārtībai ar nolūku, lai sasniegtu jūsu nospraustos mērķus.Disciplīna – tas ir pašu noteikts ierobežojums, kas motivēts ar noteiktu vēlēšanos, kas priekš jums ir svarīgāka, kā visas citas alternatīvas.
  • Dieva Vārds – tā ir garīgā barība

    Dievs vēlas, lai mēs būtu veseli, stipri ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Mums nevajadzētu garīgi gavēt. Mēs varam gavēt fiziski, lai iegūtu garīgu spēku. Bet, lai mēs būtu garīgi stipri, mums katru dienu garīgi jābarojas. Ja tu to nedari, tad tu kā ticīgais paliksi vājš, būsi vājš savos spriedumos un ticībā. Kad mēs paliekam vāji, mums ir nepieciešams stiprināt sevi garīgi. Tādēļ Dievs mums ir devis Savu Vārdu.„kārojiet kā patlaban piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat un topat izglābti,…”(1.Pētera2:2)