Kādi bija Jēzus garīgie ieradumi

Es sveicu jūs, dārgie Dieva bērni, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es lūdzos par to, lai Dieva žēlastība šodien piepilda jūsu dzīvi! Vakar mēs uzsākām sarunu par disciplīnas svarīgumu Dieva bērnu dzīvē. Mēs noskaidrojām, ka garīgā disciplīna – tas ir tie ieradumi(individuālie vai vispārējie), kuri sekmē mūsu garīgo izaugsmi, un konkrēti – pilnīga savas dzīves ziedošana Dievam, sadraudzība ar Viņu un ikdienas praktiskā kristīgā dzīve. Tieši garīgā disciplīna dara mūs jūtīgus pret Dievu un Viņa balsi. Un vēl, mēs noskaidrojām, ka Dievs izmanto garīgo disciplīnu ar nolūku, lai veiktu Savu darbu vispirms iekšienē, un tikai tad no ārpuses. Pats Jēzus aicina mūs būt garīgi disciplinētiem: 
„Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis….” (Mateja 11:29).
 
„Un Viņš sacīja uz visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas 9:23).
 Šie panti no Rakstiem liecina par to, ka kļūt par Jēzus mācekli – tas nozīmē mācīties no Viņa un sekot Viņa piemēram. Lai mācītos no Jēzus un sekotu Viņam, ir nepieciešama disciplīna. Tos, kuri mācās ik pa laikam, nevar saukt par īstiem mācekļiem. Mēs esam aicināti sekot Jēzum. 
„Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs.” (Lūkas 6:40).
 Tieši tāpat, kā Jēzus pilnveidojās (skat. Ebrejiem 5:7-10), Viņš arī mūs aicina uz pilnību. Pilnība neatnāk automātiski, bet caur regulāriem un pastāvīgiem treniņiem. Dievbijība – tas nav biežu mēģinājumu rezultāts, bet nopietnu un pastāvīgu treniņu rezultāts. Mums nav jānodarbojas vienkārši ar reliģiozu darbību, bet jātrenē sevi ar mērķi, lai sasniegtu dievbijību. Piemēram, var visu laiku mācīties, bet tā arī nenonākt pie patiesības atziņas. 
„…kas vienmēr mācās un nekad nevar nonākt pie patiesības atziņas.”(2.Timotejam 3:7).
 Mums nevajag mācīties tikai tāpēc, lai mācītos, – mēs mācāmies, lasām Bībeli, lūdzam tāpēc, lai mainītos. Tieši disciplīna palīdz mums mainīties un iemantot vajadzīgās iemaņas un rakstura īpašības. Kungs Jēzus Kristus ne tikai gaida no mums garīgo disciplīnu, bet Viņš to ir modelējis priekš mums. Jēzus disciplinēja Sevi ar dievbijības mērķi. Un ja mēs gatavojamies līdzināties Jēzum, tad mums ir jādzīvo tā, kā Kristus dzīvoja uz zemes. Mēs varam kļūt kā Jēzus, ja vien mēs izvēlēsimies to dzīvesveidu, kādu izvēlējās Viņš priekš Sevis. Ja mēs ticam Jēzum, tad mums vajag uzticēties Viņam attiecībā uz to, ka Viņš zina, kā mums jādzīvo. Kādi bija Jēzus garīgie ieradumi, vai arī attiecībā uz ko Jēzus Sevi garīgi disciplinēja? 
  • Gavēnis
„Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.” (Mateja 4:2).
 
  • Vientulība
„Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.” (Marka 1:35).
 
„Un Viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās Viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām. Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.” (Lūkas 5:15-16).
 
  • Nakts nomods
„Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.” (Lūkas 6:12).
 
  • Lūgšana
„Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.” (Lūkas 11:1).
 
  • Intensīva vārda studēšana, pārdomas par vārdu un Dieva ceļiem.
„Dievs Tas Kungs man ir devis gudru mēli, ka es ar savu uzrunu protu stiprināt nogurušos; Viņš uzmodina mani ik rītu, Viņš ierosina manas ausis, lai es uzmanīgi klausītos kā māceklis.” (Jesajas 50:4).
 Lūk, kas darīja Jēzu stipru un varenu kā cilvēka Dēlu. Jēzus trenēja Sevi un praktizēja garīgās disciplīnas. Dažas no šīm garīgajām disciplīnām mums ir nepieciešamas vairāk, kā Jēzum, jo mūsu vajadzības ir lielākas, kā Viņa. 
‘ Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mateja 11:29-30).
 Kad mēs paņemsim uz sevi Viņa jūgu, tad mēs spēsim reaģēt uz dzīves izaicinājumiem tā, kā to darīja Pats Jēzus.  Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Pārmaiņu filozofija

    Mēs ļoti bieži uzstājamies pret pārmaiņām. Mēs liekam šķēršļus pārmaiņām, mēs izrādām pretošanos pārmaiņām, jo esam būtnes ar milzum daudz ieradumiem. Ja mums kaut kas šķiet neparasts, – tas mums ļoti nepatīk. Vai tā nav? Tas, kas mums nav ierasts, – biedē mūs. Mums patīk dzīvē iekārtoties ērtāk, un ja kaut kas iztraucē šo ērto stāvokli, tad mēs no visa sava spēka sākam cīnīties pret to.Tomēr, Dievs katru cilvēku aicina uz pārmaiņām.
  • KĀ MĒS VARAM KATRU DIENU TUVOTIES DIEVAM?

    1) ieejiet pa durvīm un palieciet Dieva klātbūtnē.Mums jānāk Tēva priekšā ar Jēzus Kristus Asins starpniecību.« Tā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu, un, tā kā mums ir liels priesteris pār Dieva namu, tad tuvosimies patiesīgu sirdi pilnā ticībā, apslacīti savās sirdīs un atsvabināti no ļaunās apziņas un miesu nomazgājuši ar tīru ūdeni ». (Ēbr. 10:19-22).
  • Upuris kā mēraukla mūsu mīlestībai! II

    Mīlestība – tās nav jūtas, bet uzupurēšanās, bet uzupurēšanās – tas ir lēmums.Mīlestībā, protams, ir jūtas. Bet, ja mēs mīlam Dievu, tad mūsu savstarpējām attiecībām ar Dievu nav jābūt tikai jūtu līmenī.Bībelē tiek runāts par cilvēkiem, kurus Dievs sauc par Saviem draugiem. Ar ko šie cilvēki bija īpaši? Visi šie cilvēki pierādīja savu mīlestību uz Dievu ar savu uzupurēšanos. Viņi neatļāvās darīt daudzas lietas tikai tālab, ka viņi mīlēja Dievu un vēlējās draudzību ar Viņu.
  • Cik svarīga ir labvēlība pret Dieva Valstību

    Lieta tajā, ka labvēlība jāsēj ne tikai attiecība uz citiem cilvēkiem, bet arī attiecībā uz Dievu un Viņa darbiem virs zemes. Valstības svētību līmenis, kurš darbosies tavā dzīvē, būs atkarīgs no tā, kāda būs tava attieksme pret Valstības lietām.„Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo ir jau laiks tai žēlastību parādīt: noteiktā žēlastības stunda tai ir situsi, jo Tavi kalpi mīl tās akmeņus un nožēlo, ka tā guļ pīšļos, un vēlētos, lai taču tautas bītos Tā Kunga Vārda un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,”(Psalms 102 :14-16).
  • Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

    Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.
  • Dieva gribas svarīgums!

    Šodien es gribētu uzsākt sarunu par tēmu: „Dieva gribas svarīgums!”Svētajos Rakstos ir teikts:„Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.”(Mateja 7:21).Bībele katru no mums aicina uz saprātīgumu, it īpaši tajā, lai izzinātu Dieva gribu savai dzīvei.„Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts.”(Efeziešiem 5:15-17).