Kārība dzemdē grēku, bet grēks dzemdē nāvi

Miers jums, dārgie draugi! Esmu priecīgs jūs atkal sveicināt mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Mēs ar jums runājam par to, kā mēs varam traģēdiju pārvērst triumfā. Vakar mēs runājām par to, ka Dievs nav ciešanu un traģēdiju autors, jo no Viņa nāk tikai labums un pilnīgas dāvanas.

„Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi. Nemaldaities, mani mīļie brāļi! Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.”  (Jēkaba 1:13-17).

Dotajā Rakstu fragmentā, mēs arī redzam, ka kārība dzemdē grēku, bet grēks – nāvi.

„…kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku…” (Jēkaba 1:15).

Ciešanas, traģēdijas, bēdas, slimības, apbēdinājums un citas līdzīgas parādības – tas viss, pakāpeniski ved uz nāvi.

Un tā, kārība dzemdē grēku, bet grēks dzemdē nāvi.

Kas tad ir kārība un, kāpēc tā atnes ciešanas cilvēku dzīvēs? Izskatīsim dažus bībeliskus definējumus kārībai.

• Kārība – tā ir stipra vēlēšanās vai kaisle uz aizliegto vai nelikumīgo.

„Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi, nedz viņa vērsi, nedz viņa ēzeli, nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.” (2Mozus 20:17).

Šī likuma pārkāpšana, bieži noved pie dažāda veida traģēdijām, – sākot ar laupīšanu, laulības pārkāpšanu un var pat beigties ar slepkavību.

• Kārība – tas ir tad, kad cilvēks vēlās to, kas neatbilst Dieva gribai un tādā veidā, viņš atsakās, noraida Dieva varu pār savu dzīvi.

„Tā saka Tas Kungs: “Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei! Bet tie atbildēja: mēs negribam pa to staigāt! Tad Es iecēlu sargus pār tiem un atgādināju viņiem: klausaities taures skaņās! Bet tie atbildēja: mēs negribam klausīties! Tādēļ klausaities, tautas, un ņemiet vērā, sapulcētie, kas ar tiem notiks! Klausies, tu zeme! Tagad Es sūtīšu nelaimi pār šo tautu, tā ir viņu ļauno nodomu alga! Jo tie neklausījās uz Maniem vārdiem, un tie ir atmetuši Manus baušļus. (Jeremijas 6:16-19).

Šajā tekstā ir redzams, ka posts vai traģēdijas šodien uz zemes – ir auglis to cilvēku domāšanai, kuri neklausa Dieva Vārdam un noraida Dieva gribu. Kārība pamudina cilvēku noraidīt Dieva ceļus un būt gudram savās acīs. Tomēr, kad kārība ir ieņēmusies, tā dzemdē grēku, bet izdarītais grēks dzemdē nāvi.

Dievs ir gaisma! Noraidīt gaismu (Dievu), nozīmē – palikt tumsā. Nav iespējams teikt Dieva aicinājumam „nē”, un tajā pašā laikā gaidīt veiksmi, mīlestību, prieku un labklājību savā dzīvē. Kā var neņemt vērā Dievu labklājības laikā un pēc tam vainot Viņu, kad atnāk bēdas? Tās paaudzes domāšanas auglis, kuri nerūpējās par to, lai Dievs būtu viņu prātos, vairākumā gadījumu arī ir iemesls mūs bēdām. Par to liecina nākamais fragments no Bībeles:

„Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas.”  (Romiešiem 1:28).

”Es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes. Atplet savu muti, lai Es to piepildu! Bet Mana tauta neklausīja Manu balsi, Israēls Mani negribēja. Tad Es viņus pametu viņu cietsirdībā, lai viņi staigā pēc sava prāta. Kaut jel Mana tauta klausītu Mani, kaut jel Israēls staigātu Manos ceļos! Acumirklī Es pazemotu viņu ienaidniekus, un pret viņu pretiniekiem Es izstieptu Savu roku! Kas To Kungu ienīst, tiem vajadzētu gan Israēlam glaimot; bet viņu soda laiks turpinātos mūžīgi.Un Israēlu Es paēdināšu ar briedušiem kviešiem un pamielošu ar medu no klints.” (Psalms 81:11-17)

”Tā saka Tas Kungs, tavs Pestītājs, Israēla Svētais: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, mācu tev to, kas tev par svētību, un vedu tevi pa to ceļu, pa kuru tev jāstaigā. Kaut jel tu ievērotu Manus baušļus! Tad tava labklājība būtu kā straume un tava taisnība kā jūras viļņi! (Jesajas 48: 17,18).

Rīt mēs turpināsim konkrētāk runāt par kārību un tās sekām.

Ar Dieva mieru! Mācītājs Rufus Adžiboije