|

Mazais gailēns

MAZAIS GAILĒNS

           Kādā fermā uz laukiem, dzīvo mīļš mazs gailītis ar savu māmiņu vistiņu. Viņi abi ir ļoti laimīgi, jo mazais gailītis ir tiešām ļoti paklausīgs savai māmiņai.Taču māmiņa zina, ka ir kāda ļoti bīstama vieta viņas mazulim – tā ir aka. Māmiņa domā, ja nu mans mazais kādu dienu noliecas pār akas grodiem, tad ūdenī atspīdētu viņa atspulgs un viņš nodomātu, ka tas ir kāds cits gailēns. Paradis meklēt ķīviņu ar citiem gaiļiem, viņš varētu mesties akā iekšā un noslīkt.Tāpēc māmiņa viņu brīdina – ir kāda vieta, kur tu nedrīksti viens iet, jo tā tev ir bīstama, tā ir aka, kura ir ļoti dziļa un tu tur vari iekrist un noslīkt.Tomēr kādā skaistā vasaras dienā, kad mazais gailēns viens pastaigājās fermas apkārtnē, nodomāja – es taču dziedu kā liels gailis, tātad tagad varu izlemt pats, ko darīt, man vairs mamma nav jāklausa. Es jau esmu izaudzis gana liels, lai varētu aiziet pie akas un palūkoties iekšā, jo nekā jau tur tāda briesmīga nav, vistas vienkārši ir pārāk bailīgas. Pats apskatīšos, kas tajā akā ir.Kā jau varēja domāt, viņš ūdenī ieraudzīja savu atspulgu. Un mazais gailēns domādams, ka tas ir cits gailēns, metās kauties un iekrita ūdenī. Tā kā aka bija dziļa, viņš nespēja no tās tikt ārā un sāka izmisīgi kult ūdeni ar spārniem un kliegt. Spalvas kļuva aizvien slapjākas un smagākas, viņš zaudēja spēkus, mazajam gailēnam draudēja noslīkšana.Māmiņa vistiņa, kura tikko izdējusi olu, skaļi kladzinādama izskrien no kūts. Viņa nekur neredz savu gailīti. Kur gan viņš palicis? Vistiņa sāka uztraukties, tad viņa izdzirdēja vārgus kunkstus no akas puses. Vistiņa steidzas uz aku un ierauga mazo gailēnu, kurš vēl pavisam vārgi kuļas ar spārniņiem, bet vistiņa nespēj dēliņam palīdzēt. Vistiņa sāk izmisīgi kladzināt –kudēkaka, kudēkaka ! Saimnieks, kurš netālu strādāja, izdzirdēja vistiņas kliegšanu un atsteidzās palīgā .Viņš iemeta akā spaini un pieturot aiz garās auklas, kurā tas piesiets, izvilka mazo nerātni no akas. Taču viņš ir galīgi pārguris, izmircis, nožēlojams, zaudējis visus spēkus, tikko dzīvs, guļ zemē un nekustas .Tā gailēns nogulēja krietnu laiku, tad piecēlās un sāka staigāt. Viņš pieglaudās māmiņai un lūdza piedošanu – man ļoti žēl, ka es tevi neklausīju, lūdzu, piedod, es vairāk tā nedarīšu nekad, es būšu tev vienmēr paklausīgs.Vairākas dienas mazais gailēns tur savu solījumu, līdz brīdim, kad pie viņa atnāk draugs, kurš ir slikti audzināts un turklāt lielībnieks. Tas viņu aicina iet uz mežu paspēlēties.Sākumā mazais gailītis pretojās, teica, ka uz mežu nedrīkst iet, jo māmiņa to neļauj darīt, jo tur ir bīstami mazam gailītim, tur dzīvo lapsa.Bet draugs viņam atbildēja – Mans tētis arī teica, ka tur ir bīstami, bet es aizgāju un izspēlējos pēc sirds patikas, ar mani nekas ļauns nenotika un nekādu lapsu arī neredzēju. Nāc! Ejam!Mazais gailītis atbildēja, ka viņš grib klausīt māmiņu un uz mežu neies.Draugs viņu sāka apsaukāt – memmes dēliņš, bailulis. Tev vienkārši bail! Es vairāk nedraudzēšos ar tādu memmīti un bailuli.Mazais gailītis atbildēja, ka viņš vienmēr grib palikt viņa draugs.Ja gribi būt mans draugs, tad nāc man līdz uz mežu, citādi es ar tevi nedraudzēšos, es negribu, ka mans draugs ir „slapja vista.”- teica kaimiņgailēns.Labi, es iešu tev līdz! –atbildēja mazais gailītis.Abi gailīši dodas iekšā mežā un draugs sāk skaļi dziedāt – Cik jauki pastaigāties mežā! Te nav nekādu briesmu! Mēs jau esam lieli! Mums nav jāklausa tētis un mamma! Mēs gribam spēlēties mežā!

Similar Posts

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.