Filistieši baidījās no Simsona viņa pārdabiskā spēka dēļ, kuru tam bija devis Dievs. Viņi nesaprata, kā viņam izdodas gūt vienu uzvaru pēc otras. Un tad filistieši nolēma izmantot Delīlas viltību, piesolot viņai naudas atlīdzību, ja tā uzzinās, kur slēpjas Simsona spēka noslēpums. Simsons zināja, ka Dievs viņam dāvājis spēku konkrēta izdevuma piepildīšanai, nevis grēkam. Bet viņš tik un tā darīja daudzas nepareizas lietas. Viņam patika spēles, kuras viņa dēļ rīkoja filistieši un Delīla. Bet tas nevarēja tā turpināties visu laiku. Galu galā Delīlai izdevās apmuļķot Simsonu un atklāt filistiešiem viņa spēka noslēpumu.
Soģu 16:16-20- Un, kad viņa (Delīla) diendienā viņu ar savām runām māca un mocīja, tad viņa dvēselei tas apnika līdz nāvei, un viņš pateica tai visu, kas vien viņam bija uz sirds, un izstāstīja: “Skujamais nazis nekad nav nācis pār manu galvu, jo es esmu nazīrietis, novēlēts Dievam no pašas dzimšanas; ja manus matus nocirptu, tad mans spēks man tiktu atņemts, un es taptu vājš un kļūtu kā ikkatrs cilvēks.” Kad nu Delīla noskārta, ka viņš tiešām no sirds tai bija atzinies, tad viņa lika ataicināt filistiešu lielkungus, sacīdama: “Nāciet vēl šo reizi, jo viņš man ir izkratījis visu savu sirdi.” Tad filistiešu lielkungi nāca augšā pie viņas, un tie nesa naudu savās rokās. Viņa iemidzināja Simsonu savā klēpī un pasauca kādu vīru, kas nocirpa viņa galvas matu septiņas cirtas, un tā viņa guva varu pār viņu, bet viņa paša spēks to atstāja. Kad viņa sauca: “Filistieši, Simson!” – tad viņš pamodās no sava miega un domāja: gan es arī šoreiz izkļūšu tāpat kā citas reizes un sevi atbrīvošu. Bet viņš nezināja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies.
Dzīvojot nešķīstu (grēcīgu) dzīvi, Simsons domāja, ka tas tā turpināsies bezgalīgi. Simsons pat nepamanīja, ka Tas Kungs no viņa bija atstājies. Simsona dzīve pārvērtās par baisu traģēdiju.
Soģu 16:21- Tad filistieši viņu sagrāba un viņam izdūra acis. Tie noveda viņu lejā uz Gazu un to iekala vara važās, un viņam nācās cietumā griezt dzirnavas.
Simsons bija Dieva izredzēts un svaidīts cilvēks, kuram tika dots īpašs spēks kalpošanai Tam Kungam. Bet mēs šeit redzam skumju ainu – viņa acis tika izdurtas, un viņš tika iemests cietumā. Tā vietā, lai kalpotu Dievam, Simsons kalpoja savām iegribām. Viņš iemīlēja sievieti, kura naudas dēļ bija gatava pārdot visu. Un Simsons samaksāja par šo „mīlestību” ar savu aicinājumu, Dieva svaidījuma zaudēšanu, sava Tā Kunga dotā likteņa zaudēšanu. Vai tas bija tā vērts? Būdams nazīrietis, Simsons zināja, ka sagrēkojot viņam jāpienes Dievam izpirkšanas upuris, bet viņš to nevarēja izdarīt, jo atradās cietumā. Mēs varam tikai stādīties priekšā, ka Simsons atnesa Dieva priekšā savu satriekto sirdi. Līdz brīdim, kamēr Simsons fiziski bija redzīgs un dzīvoja ielejā, viņš neredzēja neko sliktu savā dzīvesveidā. Bet, līdzko viņš zaudēja redzi un nokļuva cietumā, – viņam atgriezās sapratne.
